3. A. 460. B. Skolnieks Ed. Samuša Skaistkalnē.

Tas jau bija priekš daudz gadiem. Toreiz bija viens klosteris, tur dzīvoja mūki, gan jauni gan veci. Katru dienu pēc pātariem viņi izklīduši pa dārzu. Divi mūki katru vakaru gājuši uz avotu pēc ūdens. Vienā vakarā viņiem no avota atpakaļ nākot, celiņa malā sēdējusi veca sieviņa, kas bijusi aizklājusi seju ar melnu lakatu. Abi mūki noskatījušies, bet nekā neteikuši.

Otrā vakarā gājuši atkal pēc ūdens. Piesmēluši krūzes, viņi nākuši atpakaļ, un atkal uz akmeņa sēdējusi vecā sieva ar aizklāto seju.

Mūki drusku paskatījušies, bet nekā nedarījuši.

"Ko tu domā, draugs, ja mēs tai vecai sievai atklātu seju? " Varbūt viņa ir uz mums sūtīta ar spiegu jautājis pirmais otram.

"Man gan ir bailes, bet to jau var izdarīt", atbildējis otrs.

Trešā dienā pēc pātariem visi izklīduši pa dārzu, bet šie divi gājuši atkal pēc ūdens. piesmēluši krūzes, nākuši atpakaļ. Šoreiz sieviņa atkal tāpat sēdējusi uz akmeņa celiņa malā.

Es raušu viņai to lakatu nost", teicis pirmais un tuvojies vecai sieviņai. Saķēris lakata galus, tas to norāvis gan, bet par brīnumu sieva tūlin pazudusi. Abi divi ļoti nobijušies, aizgājuši savā dzīvoklī un ilgi nav varējuši dabūt mieru. Pēc vakara lūgšanas visi aizgājuši gulēt, tāpat arī abi divi sabijušies mūki. Ap pusnakti pie tā loga, kur gulēja lakata rāvējs, kautkas pieklauvējis.

Kas tur klauvē" viņš jautājis. "

"Atdod manu lakatu, tad es tev visur palīdzēšu, ko tu tik gribēsi", atbildējusi vecene.

"Bet saki, kas tu tāda esi?" jautājis mūks.

"Es esmu Ceļa māte, un ja tu gribi lielāku atlīdzību, tad es tevi aizvedīšu pār trīsdeviņām jūŗām, un trīsdeviņiem kalniem, bet tik atdod manu lakatu, jo bez tā es nevaru dzīvot. Ja man nav šā lakata, es nevaru nekur ceļot, ne arī kādam ko palīdzēt", sacījusi Ceļa māte.

"Nu labi, lakatu es tev rītā tanī pašā vietā atdošu", atbildējis mūks.

Otrā rītā mūks agri uzcēlies un gājis baznīcā pātarus skaitīt. Pēc pātariem viņš aizgājis apskatīties, ko dara Ceļa māte, bet viņas tur nav bijis. Tad viņš paņēmis lakatu un gājis atkal uz avotu pēc ūdens. Atpakaļ nākot, Ceļa māte jau viņu gaidījusi. Mūks atdevis lakatu, bet nav vēl tūlin projām gājis.

"Nu ko labu tad tu gribētu?" jautājusi Ceļa māte.

"Es gribētu, ka es varētu aizceļot aiz trīsdeviņām jūŗām un kalniem", atbildējis mūks.

"Labi, kad tu tikai gribēsi, tad tik pasaki šādus vārdus: "Melnais lakat, nes mani!" un viņš tevi nesīs, kur tu tik gribēsi", to teikusi, Ceļa māte tūlīt pazuda.

Pagāja kāds laiks un mūks arī sadomāja ceļot aiz trīsdeviņātn jūŗām. Vienu dienu pēc lūgšanas viņš, pa dārzu staigādams, domājis, ko darīt. Beigās nolēmis, ka jāceļo, un teicis: "Melnais lakat, nes mani aiz trīsdeviņām jūŗām!" Lakats arī tūlin bija klāt, mūks uzsēdās uz viņa un pacēlās augstu, augstu gaisā. Pirmo dienu lakats viņu pārnesa pāri vienai jūŗai. Jūŗā plosījās lieli viļņi un pa tiem viļņiem peldēja un dziedāja skaistas meitas, tā kā pat mūkam gribējās pie viņām nolaisties. Bet lakats sajuta, ka mūkam tāds prāts, tūlin to brīdināja: "Neklausies uz viņām, nebūs labi!"

Mūks arī apdomājies un nepadevies. Nakti viņi pavadījuši zem klajas debess. Tā ap pusnakti mūku uzmodinājis liels troksnis, kas cēlies netālu no viņa guļas vietas. Mūks piecēlies un gājis raudzīt, kas tur notiek. Ieraudzījis lielu nezvēru, kas cīnījies ar kādu jaunavu. Jaunavai jau pietrūcis spēka un viņa gandrīz jau bijusi uzvārēta. Mūks paķēris akmeni galvas lielumā un sviedis zvēram pa galvu, bet zvērs vēl palicis dzīvs. Tad viņš paņēmis otru akmeni, sviedis atkal zvēram pa galvu un nu tas nokritis gar zemi. Jaunava vēl bijusi pie dzīvības, mūks atnes s ūdeni un nomazgājis tai brūces. Pēc kāda laika jaunava jau bijusi tik tālu atspirgusi, ka varējusi piecelties no zemes.

"Kas tu tāds esi?" jautājusi jaunava mūkam.

Es esmu mūks, un ceļoju aiz trīsdeviņām jūŗām", atbildējis "

mūks. Tad es tev došu vienu gredzenu par piemiņu, ka tu mani iz"

glābi no nāves. Tev ceļā vēl gadīsies dažādas bēdas un kaujas ar milžiem; bet ja tev draud nāve, tad tu met ienaidniekam ar šo gredzenu pa galvu." Tad vēl jaunava ļoti pateicās un nozuda. bet mūks uzsēdās uz lakata un brauca tālāk. Pārbraucis pār piecām jūrām, viņš bija ļoti izsalcis, bet tuvumā nekas nebija dabūjams. Viņš nu nolēmis iet medīt kādu zvēru. Visu pusdienu, velti nostaigājušam, viņam gluži negaidot, skrien viens skaists briedis taisni virsū. Ko nu darīt? Te viņam it kā kas pie auss būtu saucis: "Met ar gredzenu!" Tikko viņš taisījies mest, briedis jau viņu bija nogāzis gar zemi. Tomēr viņam vēl izdevās trāpīt briedim pa galvu un tas tūlin nogāzās zemē. Kādu laiku briedis gulēja kā beigts, bet tad uzmodās un sāka runāt: "Labais jaunekli, paņem un iesit ar savu gredzenu man par galvu."

Mūks arī iesitis, bet nu no brieža ādas izlīdusi skaista jaunava, dzeltāniem matiem un skaistām zilām acim. Mūks nu gan bija priecīgs, bet nebija tomēr mierā, ka nu nebija nekā ko ēst.

"Nebēdā neko! Es tev iedošu vienu matu un tu dabūsi ēdienu un dzērienu, tikai tev būs jāsaka šie vārdi: "Ēst, dzert." Tad tu visu dabūsi, kas vien tev patiks." Tālāku jaunava sāka stāstīt:

Es reiz gāju mežā ogas lasīt, bija tā ap pusdienas laiku. Te uz reizi mani kāds aiztiek pie pleca, es atskatos atpakaļ un nobīstos: aiz muguras stāv ragana. Viņa man tūlin iesit pa galvu un es nokrītu pie zemes. Kad es atmodos, tad atrados lielā augstā istabā. Tā istaba izskatījās kā elle, visas lietas bija sasviesta krustām šķērsām, un gar sienām bija cilvēku un zvēru galvas. Pēc kāda laika ienāca ragana ar velnu, un sāka man prasīt, no kurienes es esmu. Tad viņi jautāja man tālāku, vai es gribot labāk velnam jeb raganai kalpot. Es nekā neatbildēju, jo negribēju nemaz pie viņiem palikt. Tad ragana kopā ar velnu mani nogāza zemē un trīs reizes ar tievu kociņu iesita pa galvu. Vēlāk kad atmodos, tad biju jau palikusi par brieža māti. Man vajadzēja katru dienu briežus mānīt pie raganas mājas; kur tad velns tos nosita ar vāli. No savas gŗūtās dzīves es nekad nebūtu tikusi vaļā, ja tev nebūtu bijis Meža mātes meitas gredzens un, ja tu man nebūtu palīdzējis. Par tavu labo darbu es tevi nekad neaizmirsīšu." To teikusi meita tūlin pazuda.

Nu tagad tik mūks dabūja labi paēst un padzert. Pārgulējis nakti zem klajas debess. viņš no rīta agri devās atkal ceļā, kur viņam bija vēl priekšā trīs jūŗas. 'Trešā dienā ap pusdienas laiku viņš jau atradās visām iūŗām pāri.

"Nu mēs esam gala mērķi sasnieguši. Tagad nolaidīsimies pie kādas pilsētas, kur tu varēsi dzīvot, kamēr tev apniks", teica melnais lakats. Viņi nolaidās pie kādas ķēniņa pils. Nokāpis no lakata, viņš apskatījās visapkārt, bet viss bija svešs. Tad teicis lakatam: "Ar Dievu!" viņš gāja tālāk. Pirmo viņš satika vienu ļoti noplīsušu vīru.

"Kas šī par tādu pili ir un kas viņā dzīvo?" viņš jautāja tam nabagam.

"Tā ir ķēniņa meitas pils. Viņai rītā būs kāzas. Vai tu arī uz kāzām brauksi?" sacīja svešais.

Nu mūks brīnījās, kādēļ nabags domā, ka šis būtu nācis uz ķēniņa meitas kāzām.

"Kādas tad tās kāzas būs?" jautāja mūks.

"Viņa ņems tādu vīru, kas varēs uzvārēt trīs milžus", svešais atbildēja.

"Paldies par to, ka man izstāstīji."

Mūks gājis uz kādu tuvāku māju un pārgulējis tur par nakti. No rīta viņu uzmodināja tauŗu skaņas. Visi mājas iedzīvotāji jau bija aizgājuši skatīties, kas tur būs, un kas dabūs ķēniņa meitas roku. Paēdis brokasti un labi apģērbies, viņš arī aizgāja uz pili. Ļaužu bija sanācis ļoti daudz. Sākuši spēlēt muzikanti un drīzumā iznākuši trīs milži, kas nostājušies vienā laukumā. Atnākuši arī ķēniņa meitas precinieki, pats ķēniņš un viņa meita. Tad mūks gaidīja, kā nu sāksies cīņa starp preciniekiem un milžiem. Pirmo precinieku tūlin nosita pirmais milzis, un tāpat viņš nosita arī otru. Trešais arī jau gulēja zemē un gaidīja pēdējo sitienu; bet te ķēniņa meita deva zīmi, lai atstāj viņu dzīvu. Mūks noskatījās, ka milži nežēlīgi nosit visus preciniekus, par ko viņš ļoti saskaitās uz milžiem. Viņš tuvojās pie galda, kur sēdēja ķēniņš, un prasīja, lai viņu laiž cīnīties ar milžiem. Ķēniņš jautāja: "Saki tu man, kas tu īsti esi, un no kurienes tu nāc?"

Es esmu cilvēks, kam ir dusmas par to, ka milži nosit nevainīgus vīrus. Tādēļ es gribu iet cīnīties ar šiem milžiem." Ķēniņš viņam atļāva, visi palika klusu un gaidīja to brīdi, kad sāksies cīņa starp milzi un mūku. Kad milzis uzbruka, mūks tūlin pakrita zemē, bet te viņš iedomājās, ka viņam ir brīnuma gredzens. Viņš nu ātri izvilka no kabatas savu gredzenu, un kad milzis jau liecās dot tam pēdējo sitienu, tad viņš iesvieda milzim ar gredzenu pa pieri. Milzis atkrita uz muguras un bija beigts. Tāpat viņš nosita arī otru un trešo milzi. Visi nu no prieka sāka kliegt un muzikanti spēlēt. Sulaiņi paņēma mūku un ienesa pilī, kur viņu ieguldīja gultā. Mūks bija aizmidzis, kad pie viņa ienāca ķēniņa meita un viņu nobučoja. Bet tanī pašā brīdī viņš atmodās.

"Es esmu ķēniņa meita un pateicos tev, ka tu uzvārēji aunos milžus, un tagad tu būsi mans vīrs. Vai esi ar mieru?" jautāja viņam ķēniņa meita.

Mūks bija par to bez gala priecīgs.

Pēc tam ienāca ķēniņš un novēlēja laimes. Tūlin nodzēra kāzas un pēc kāda laika ķēniņa meitai piedzima dēls.

Vienu vakaru mūks izstāstīja savai sievai visu savu dzīvi. Viņš pastāstīja ka esot atceļojis no tālas svešas zemes. Esot jābrauc pāri trīsdeviņām jūrām. Tad abi taisījās braukt arī turp. Mūks nu paņēma savu melno lakatu, sagatavoja visu ceļam un arī dēlu paņēma līdza Kad jau bija nobraukuši kādas deviņas dienas, tad viņi beidzot sasniedza savu krastu. Viņi apmetās dzīvot kādā pilī un dzīvoja laimīgi.