4. A. 460. B. K. Tarzieris Druvienā, Brīvzemnieka kr. LP. VI, 301 (68).

Reiz nabaga puisis iemīl bagāta ķēniņa meitu un grib šo par sievu dabūt, lai tur vai gals. Ķēniņa meita labprāt arī būtu nācēja pie ,, tikai to atsaka: "Diezin, vai tēvs laidīs?" Lai ļaujot runāt!

Puisis runā ķēniņam, ķēniņš par tādu bezkaunību pavēl puisi pakārt. Še nu tev! Aizved kārt - par laimi cilpa sapuvusi - šis nokrīt zemē un mežā iekšā.

Bet ķēniņa meita domā: "Mans puisis pakārts!" Raud un raud cauru nakti ķēniņa ābeļu dārzā.

Gaismiņā atnāk puisis dārzā lai neraudot vairs, viņš vēl esot dzīvs; un, lai dodot padomu, kur nu būšot iet, un ko nu būšot iesākt.

Ķēniņa meita izdomājas vienādi, otrādi, ne īsti labi šā, ne arī tā; beidzot teikts: "Vai zini ko? Laivinieks tu esi labs. Nu aizbrauc pa jūŗu uz to un to salu, un pavaicā tai laumītei, kam tie sviedienu gaŗie mati, tā, nudien, zinās padomu."

Labi, puisis sarauga palīgus un aizbrauc pa jūŗu. Norunāja arvienu pa saulei braukt. Brauca, brauca, sekmējās labi; bet nāca pusnakts, nesekmējās nemaz vairs: sacēlās auka, uzbruka negaiss, un ne nu zināja, vai brauc pa saulei, vai pret sauli, uz kurieni auka trieca, tur gāja. Dienai austot auka gan nostājās; bet debess palika tāda pati melni pelēka kā bijusi, un sauli nekur manīt. Un jo nu brauc tālāk, jo laiks paliek arvienu saltāks; laiks paliek arvienu saltāks, ūdens arvienu karstāks. Pēdīgi aiztiek tur, kur ūdens pavisam vārošs un kur saules nemaz vairs neesot; padebeši te bijuši tādi rudi sarkani un zaļgani, bet jūra bijusi kā nošķiebusies biezputra, un salas kā balti piena piciņi. Tomēr uz šīm salām laumītes nebija, nikni zvēri vien tur mājoja.

Neko darīt, bija jābrauc citas salas vēl pameklēt. Brauca, brauca - aizbrauca tur, kur saule nemaz nenorietot. Un te bija cilvēki, kas sapuvušu galu ēda, kas pienā mazgājās; bet laumītes ir te neatrada.

Brauca atkal, aizkļuva tādā vietā, kur ne no rīta ko zināja, ne no vakara ko zināja. Un te pie vienas salas, malā piebraucis, puisis ar savējiem gribēja tikt krastā, bet nevarēja. Tad salinieki palīdzēja uztapt krastā. Bet te bija pavisam modīga zeme: ūdens nemaz nebija ne upēs, ne avotos; ja dzert gribējies, tad iegriezuši veciem stimbeniem un no turienes nācis ūdens murdēdams ārā. Bet laumīte šinī salā bija ar tiem sviedienu gaŗiem matiem. Nu puisis lūdza padomu laumītei. Laumīte atsacīja: "Brauc vien mājā, viss būs labi; bet sargies tikai ar manu meitu sarunāties, viens vienīgs vārdiņš. manai meitai atbildēts, tavu laimi izpostīs."

Labi, puisis iet atpakaļ uz kuģi un brauc iepriecināts mājā. Bet ceļā viņš gaŗa laika pēc tāpat ievaicājies saviem biedriem:

"Diezin, diezin, kas tā laumītes meita tāda varētu būt, kas nevarētu būt?"

Un līdz to vārdu izrunājis, te laumītes meita jau pabāž galvu no jūŗas: kas tad būšot, ja viņš to zināšot.

Puisis atminas, ka pieteikts nerunāt un neatbild nekā; tikai urda savējus, lai brauc ātri prom no šīs vietas, ka vildama neizvij atbildi no mutes.

Pārbrauc nu mājā, laumītei taisnība: viss tiešām jau labi. Kā tad nebūs labi? Ķēniņš nomiris un ķēniņa meitai visa vara rokā, nu varēja precēt vienu, vai otru, liedzēja nebija vairs.

Labi! Tūlin ķēniņa meita rīkoja kāzas ar puisi. Bet kāzu naktī laumītes meita pieronas puisim un moca un moca, lai sakot, ko gribējis jūŗā todien no viņas, kad vaicādams saucis.

Puisis gan atkratās, gan atkratās, neatbildēdams laumītes meitai ne pušplēsta vārda, bet šī vēl neatkāpjas; beidzot nabadziņš ieskrēja pie kalpiem, lai pestījot viņu no laumītes meitas! Bet kamēr kalpi atjēdzās, laumītes meita bija jau pazudusi.

Un tā nu puisis, par ķēniņu ticis, dzīvoja lielu laiku laimīgas dienas.

Bet vienreiz - kā daždien dzīvē tas gadījies - ķēniņš sabārās ar ķēniņieni. Un pašās dusmās laumītes meita atkal klāt: ko gribējis jūŗā toreiz no viņas, kad vaicādams saucis.

Liec mani mierā!" ķēniņam dusmās izspruka atbilde un tā "

acumirklī - kur palika ķēniņš. kur ne - kā zemē tas ielīda. Gan izmeklējās šur, gan tur, nedabūja un nedabūja.

Piezīme. Šī pasaka liekas būt tīšām sagrozīta, kādēļ tai nevar daudz uzticēties. P. Š.