5. A. 460. 13. 1. V. Porietis, Sērpils Aizupēs, Rīg. Zin. Kom. kr. LP, VI, 303 (69).

Kādā pagastā dzīvoja viens ubags ar sievu un bērniem lielā trūkumā. Kādu dienu ubags aiziet pie mācītāja žēloties, lai gādājot par viņu, neesot ko ēst. Mācītājs atsaka: "Kur redzi skalbes, tur brien līdz kaklam, tad maize būs!"

Nu ubags palika priecīgs, ka skalbēs var maizi dabūt, un tūlin, mājā iedams, laižas vienā skalbu peļķī iekšā un meklē un meklē. Izmeklējās, muļķis palikdams - nekā atrast. Beidzot atmeta ar roku m, nobridies līdz kaklam, gāja atpakaļ pie mācītāja.

"Cienīgs tēvs! es bridu līdz kaklam pa dūņām un neko nedabūju."

Mācītājs sacīja: "Ej uz jūrmalu, tur būs laiva, kāp laivā, atstumies no malas un ļauj, lai laiva iet, kur grib."

Tad ubags saņēma savas kules, aizgāja ar sievu un bērniem uz jūrmalu, iesēdās ar visiem vienā laivā un laida, lai laiva peld, kur grib.

Iesākumā laiva peldēja, peldēja pa godam, bet vēlāk sacēlās tiķ liela vētra, ka bailes, un nu sieva raud, bērni raud: gals tikai nu būšot, - kur aizrāvis viņus, kur ne un kā nekā. Šim, zināms, arī labi nerādās un dūša nu pavisam saplok. Te par laimi ierauga uz vienu reizi uguni spīdam un mana, ka laiva taisni peld uz šo uguni. Ja, un necik ilgi - laiva piepeld malā un apstājas. Šie izkāpj ārā un ies skatīties, kur tā uguns ir. Aiziet, atron tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējuši. Ieiet iekšā ak, laime kur tu gadījies! -visas malas pilnas ēdienu dzērienu. gultas uztaisītas - viss, viss; bet cilvēka neviena neredz. Šie nu paēd, izpriecājas un tad liekas katrs savā gultā. Rītā agri pieceļas, apskatās - atron vēl kūti. kūtī lopus, zirgus, pīles, zosis, jāsaka, visu iedzīvi, ka itin nekā netrūkst.

Nu varētu tādā laimes vietā dzīvot nezin cik ilgi bez bēdām, bez rūpēm; bet kas to deva? Šis, kā jau ubags, paradis apkārt staigāt - padzīvo vienu. mēnesi, otru, trešu - jau apnicis. Vajagot atkal drusku pasauli apskatīties un, ja labi nevedīsies, nāks tad atpakaļ uz laimes pili, par jaunu dzīvot.

Labi, paņem sievu, bērnus un iet pasaulē. Iet, iet - ieiet par nelaimi mežā un apmaldās. Še nu tev! nu ir maize pagalam, un pili arī vairs nevar atrast, kauču ar asarām meklēdams. Tā kādreiz klājas visgribim.

Beidzot ar lielām mokām izkūlās gan no meža un atrada svešu pilsētu. Iegājuši pilsētā, dzird: viens kungs pa ielu jādams sludina: "Kas jās man līdz medīt, tam es došu zelta cepuri

Ubags atbild: "Es labprāt jātu tev līdz, bet man papriekšu tad jānogādā sieva un bērni pie vietas."

Labi, lai darot to. Šis padara to un nu aizjāj abi divi medīt. Kungs sēž labā zirgā, šim tikai tāda nātna ķēvele. Aizjāj mežā, tuvu pie jūrmalas, kungs nokāpj no zirga un saka uz ubagu: "Vai tev nekāro šņabi iebaudīt?"

Kālab nē?" šis atbild, un iedzer tādu lāsi no kunga šņabja. "

Bet tur bij miega zāles klāt un šim - tūlin kā iedzēris - uznāk salds miegs: aizmieg.

Un kungs - ko tas dara -- tas paņem nazi, nokauj šā nātna ķēveli, izšķērž iekšas, iebāž aizmigušu ubagu zirga vēderā, aizšuj un atstāj. Bet tai zemē bija brīnum lieli putni. Tie drīz jo drīzi saradās ap zirga gaļu, knābāja knābāja un beidzot - nieki nebūs - saņēma par visiem zirģeli knābjos un uznesa ar visu ubagu augstā, augstā zelta kalnā. Tur kalnā putni ēda zirga gaļu knābdamies un uzmodināja ubagu. Ubags izlien no zirga vēdera un brīnās un brīnās, kas šo te uznesis. Bet apakšā kungs, ubaga medības biedrs, sauc uzsaukdams: "Vai tu neredzi, ka tas zelta kalns? Svied man cepurē zeltu, un pa kuru vietu zelts zemē rit, pa to nāc pats arī zemē!"

Ubags nosvieda kungam pilnu cepuri zelta, pats sagrābās veselu kuli, nonāca rāpdamies no kalna ar zelta kuli mugurā, aizgāja uz pilsētu pie sievas un bērniem, uzcēla lepnu namu un dzīvoja laimīgi.

Piezīme. Epizode par zirgā aiznesto cilvēku nāk no "Tūkstots un vienas nakts." P. Š.