7. A. 40. B. Teicējs S. Fiļšs Daugavpili. Kultūras balss kr.

Vīnā kēnestī dzeivuoja kēniņš. Kēniņam beja treis meitas un vīns dāls, Kazimirs. Izguoja vacuokuo meita pastaiguot pa duorzu, kai suoka leit leits un pasacēla trūksnis taids, ka aiznesja meitu, kur nivīns nazynuoja. Kaut meklēja, bet nadabuoja.

Ūtrā dīnā izzyuoja pastaiguot vyduskuo kēniņa meita Otkon suoka leit leits un ar lelu trūksni aiznesja arī ūtru meitu.

Tūlaik trešū meitu kēniņš nikur vīnas nalaidja. Beja skaista vosoras dīna un viņa aizguoja ar sovu kolpyuni peļdētīs. Te otkon suoka leit leits un lels irūksnis aiznesja pavysam plyku kēniņa meitu, bet kolpyune palyka dzeiva. Viņa izstuostīja vysu kēniņam. Dzierdēdams tū, kēniņa dāls teicja: "Tāvs, es gribu aizbraukt pameklēt sovas muosas, vīns pats es nagribu dzeivuot."

Kēniņš ilgi navarēja pīkrist, beidzūt svētēja sovu dālu un tys aizbraucja. Cik ilgi jis braucja, nivīns tuo nazyna, beidzūt jis īraudzēja mazu ustabiņu bez lūgim un durovom. Nazynuodams, kur īīt, kēniņa dāls staiguoja apkuort un klīdzja: "Kas ir te, iznuocīt, tyulen dūšu lelu maisu naudas!"

Te izskrēja caur jumtu vuorna un teicja: "Nuoc caur jumtu!" Tai kēniņa dāls īguoja ustobā. Tur uz golda stuovēja butele veina un boltmaize. Jis izdzieŗa veinu, apēdja tū boltmaizi un at

sagula zam berza. Atskrēja treis moziņi veiriņi, īraudzēja kēniņa dālu un vaicuoja: "Kai tovs vuords?"

Jis atbiļdēja: "Kazimirs".

Tūlaik veiriņš soka: "Kod es skrēju pa dabasim, tad vīnā kēnestī napalyka nivīna pilīna yudeņa."

Ūtrais veiriņš soka: "Un kad es skrēju, tad ūtrā kēnestī napalyka nimoz maizes."

Trešais veiriņš teicja: "Bet kad es skrēju, tad trešā kēnestī saslymuoja kēnenīte."

Kazimirs dzierdēdams tū vysu, dreiži izskrēja uorā un aizbraucja tuoļuok. Braucja jis ļūti ilgi, tūmār dabraucja da pyrmuos kēnests, kur nabeja nimoz yudeņa, un īraudzēja otkon taidu pašu ustabiņu, īgoja iškā caur jyumtu, tur īraudzēja nazkaidu buobu un suoka prasīt, lai viņa dūd jam padzert. Buoba runoj: "Nava nimoz yudeņa."

Jis pajēmja un nūsyta jū. Te kēnestī atsaroda yudenš. Kēniņš prīcīgs atlaida meitu, kura beja cītumā, un kad Kazimirs atnuocja pēc juos, kēniņš pajēmja jū sev pa sīvu.

Kazimirs aizbraucja ūtrā kēnestī. Cik jis braucja, nivīns tuo nazyna. Jis otkon īraudzēja taidu pašu mozu ustabiņu, īguoja caur jumtu īškā un redz, ka sēd pī golda vacs, vacs vecīts. Kazimirs soka jam: "Īdūd, onkulīt, man gabaliņu maizes!"

Vecīts atbiļdēja: "Nav mums maizes, Pat kēniņš nikuo naād un vīna kēninine vēl šūdīn sād cītumā naāduse!"

Sasadusmuoja Kazimirs un nūsyta vecīti. Tyulen vysa kēnests beja pylna maizes. Tūlaik jis atguoja da paša kēniņa un pasacēja jam vysu. Kēniņš tyulen atsvabynuoja nu cītuma juo ūtru muosu, kuŗu ari pats kēniņš pajēmja sev par sīvu.

Kazimirs aizbraucja leidz trešai kēnestei. Cik ilgi jis braukuoja, nivīns ari to nazyna. Pa ceļu jis otkon īraudzēja taidu pašu ustabinu, īguoja īškā ari caur jumtu un redz, ka sēd zam golda juo muosiņa plyka un nadzeiva. Suoka Kazimirs rauduot. Atskrēja vuorna un teicja: "Tys tev par tū, ka nūsyti buobu un vecīti, bet napaprasīji nu veiriņim treju vuordu, kurus tu byutu pasacējis vecīšam un buobai un tai pat dabuojis vysas sovas treis muosas. Tazad redzi, kū tu savuos dusmēs izdarēji!"

Kazimirs vēl vairuok sasadusmuoja un nūsyta arī vuornu. Te atskrēja treis veiriņi un aiznesja Kazimiru un nivīns pa šam laikam vēl nazyna, kur.