8. A. 460. B. K. Corbiks no 50 . veca Kārļa Tabāka. Vadakstes pag.

Kā jau ziemsvētku vakarā, puiši ātrāk apkopj zirgus, meitas govis, un visi saiet istabā. Pīrāgi salikti uz galda, saimnieks notur vakara pātarus, tad paēd vakariņas, noskaita otrreiz pātarus, un tad visi gaida ziemsvētkus. Saimnieks ap vienpadsmitiem iziet laukā un neienāk vairs iekšā.

Iziet citi laukā paskatīties, kur saimnieks. Nekur nav, iet iekšā. Divpadsmitos iziet atkal meklēt, bet nav. Citi mājenieki nodomāja, ka saimnieks aizgājis uz pušeniekiem. Pulkstens labi pāri jau pusnaktij. Mājenieki dzird, ka pušenieku sulai rej un aiziet apskatīties. Redz - saimnieks brauc ar savu balto ķēvi. Tanī gadā ziemsvētki bija pavisam bez sniega. Iebrauc saimnieks sētā. Mājenieki brīnās un prasa: "Kur tu biji?"

"Rīgā biju!" saimnieks atbild. Citi brīnās un saka: "Tu melo!"

Kur tad es tās siļķu mucas ņēmu, ka es meloju?" saimnieks saka. "nāciet apskatīties, tad jūs redzēsat.

Un, riktīgi - mucas vezumā. Saimnieks liek mucas velt klētī. To vienu itin viegli ieveļ, bet tiklīdz pie otras ķērās gailis nodziedāja; muca paliek tik smaga, ka visi mājenieki tai nekā nevar padarīt. Visi gudro, ko nu darīt. Vecais saimnieks saka, ka cits nekas neatliek: apgāzt ratus un tad ievelt iekšā. Visi ķeŗas klāt, apgāž ratus un ieveļ mucu klētī. Ieveļ mucu klētī, nojūdz balto ķēvi, ieved to kūtī, un saimnieks iet uz istabu.

Saimniece atkal prasa: "Kur tu biji?" "Rīgā biju!" saimnieks tāpat atbild. "Tu nevarēji būt Rīgā, ko tu muldi!"

"Re če, ka nu netic, kur tad es tās mucas ņēmu?"

Saimniece prasa: "Kas tad tevi vedināja uz Rīgu braukt?" "Āre, kā izgāju laukā, priekšā smuks jaunskungs, kuŗš vedināja sevi uz Rīgu aizvest un par to došot mucu siļķu. Man uznāca tāda luste, ka neiegāju ne iekšā pateikt. Kā iesākām braukt, es prasīju, ka ta mēs sasniegsim Rīgu?"

Jaunskungs teica: "Nekas, gan jau mēs Rīgu sasniegsim." Rati ripoja kā pa glāzi, nemaz nepurināja. Jaunskungs teica: "Vai tu zini, kapēc man tevis vajaga: man tagad par Rīgu jākaŗo. Kad piebrauksim tilta galā, piesien ķēvīti, paņem atsaiti no kreisās ratu puses un nāc man līdz! Kad mēs būsim tilta vidū, nāks mans pretinieks. Viņš grib par Rīgu valdīt, un es gribu par Rīgu valdīt. Tilta vidū mēs sāksim plūkties. Tu viņam mēģini ar atsaiti trīs reizes uzgāzt, tikai netrāpi man, tad es būšu uz vietas pagalam!"

Piebraucām pie tilta gala. Es piesienu ķēvīti, paņemu kreiso ratu atsaiti un eimu jaunkungam līdz. Kad bijām nonākuši tilta vidū. manam jaunam kungam uz reiz krīt viens liels melns kungs virsū. Ar vienu ķērienu mans jaunskungs gar zemi. Es nu tik leju ka leju jaunkunga pretiniekam, bet tiklīdz trīs reizes biju iesitis, mans jaunskungs uzreiz šāvās augšā un ar vienu rāvienu pārsvieda melno kungu pār tilta malu.

"Tā nu es esmu par visu Rīgu tas ķēniņš, brauc savu ķēvīti šurp, un es tev došu tavas krietni nopelnītās siļķes." Piebraucu pie vienas lielas ēkas. Man iedeva vienu mucu.

Muca bija tik viegla, ka es domāju, tā tīri vai tukša būs. Piebraucām pie otras ēkas, jaunskungs attaisīja durvis un teica: lai ņemot no šīm siļķēm ar vienu mucu, šīs esot labākas.

"Ar divām mucām siļķu varbūt rīt ap pusdienas laiku būšu mājā," es sacīju.

"Tiksi mudīgi vien mājā," teica jaunskungs, "tikai neapsauc savu zirdziņu ar vārdu "tprru", tad drīzi vien tiksi mājā."

Mēs sadevāmies rokas, un es braucu uz mājām. Rati tā ripoja, kā pa glāzi, nemaz nepurināja. Sāka tikai tad purināt, kad kaimiņu suņi ierējās, bet tad jau bija tepat mājas." Mājenieki aizgāja un attaisīja mucas. Viena muca bija pilna peinām siļķēm, bet otra - pilna zelta dukātu.

Jaunskungs esot bijis Dievs.