1. A. 461. Skolniece E. Mila 1892. g. Smiltenes Blomu pag. V. Maldoņa kr.

Reiz viens ķēniņš, uz medībām iedams, satika mežā vienu puiku, kas tur bija apmaldījies. Viņš nu paņēma nabaga puiku līdza uz savu pili. Dzīvodams pie ķēniņa, puika izauga par skaistu jaunekli.

Reiz ķēniņam parādījies savāds sapnis, kur viens vecītis viņam stāstījis, ka tas jauneklis būšot pēc viņa nākamais valdnieks. Ķēniņš par tādu sapni sabijās un gribēja jaunekli nokaut. Tomēr viņam sirds vēl iežēlojās un viņš sacīja uz jaunekli: "Ja tu aizej uz elli pie velna un atnes man no velna galvas trīs zelta matus, tad tu vari palikt dzīvs."

Jauneklis droši atbildēja, ka to izdarīšot, un aizgāja. Iedams viņš nonāca kādā muižā, kur audis tam prasīja, kur viņš gribot iet. Jauneklis atbildēja: "Eimu uz elli pie velna pēc trim zelta matiem."

,,Ja tu uz elli ej, vai tu nevarētu velnam kādu padomu paprasīt? Mūsu akā vienmēr ir bijis gards ūdens, bet kādi gadi atpakaļ ūdens izsīka. Kas tur būtu jādara, lai atkal ūdens rastos akā?"

Jauneklis apsolījās visu izprasīt un aizgāja. Iedams viņš nonāca kādā pilsētā, kur atkal ļaudis tam prasīja: "Kur iedams?"

"Eimu uz elli pie velna pēc trim zelta matiem."

"Ja tu uz elli ej, vai tad nevarētu velnam kādu padomu paprasīt? Mums bija viena ābele, kas arvien ziedēja un nesa zelta ābolus. Bet kādi gadi atpakaļ nav vairs ne ziedu, ne ābolu. Paprasi nu velnam padomu par mūsu ābeli."

Jauneklis apsolījās visu izdarīt un aizgāja. Netālu no velna pils viņam bija jāiet par vienu upi, kur ar rāmi cēla pāri. Rāmnieks atkal prasīja jauneklim: "Kur iedams?"

"Eimu uz elli pie velna pēc trim zelta matiem."

"Ja tu uz elli ej, tad paprasi velnam arī par mani padomu. Man jau tik ilgi ir uz rāmja jākalpo, kā nu es varētu no tā rāmja vaļā tikt?"

Jauneklis apsolījās velnam paprasīt un aizgāja. Pēdīgi viņš nonāca velna mājā, bet velna paša mājā nebija, tikai viņa sieva to saņēma un sacīja: "Mans vīrs ir ļoti negants un saplosa katru cilvēku, kas tik še ienāk. Drīz viņš arī pārnāks."

Jauneklis izstāstīja, kādēļ viņš nācis pie velna. Velna sievai bija jaunekļa žēl, viņa apsolījās tam palīdzēt un tūlin paslēpa to pagultē aiz viena bluķa. Velns pārnācis, tūlin uzsauca sievai: "Kas te par kristīta cilvēka smaku? Vai nav kāds atnācis?"

"Te neviena nav," sieva noliedza.

Sievai neticēdams, velns izmeklēja visus kaktus, paskatījās arī pagultē, bet neko neatradis, aizgāja gulēt. Bet šoreiz viņam nenāca miegs, viņš Cēlās atkal augšā un deva sievai galvu ieskāt. Ieskādama sieva izrāva tam vienu zelta matu no galvas, par ko vīrs saskaitās un sabāra to: "Kas tā par tik stipru ieskāšanu!"

Sieva lūdzās: "Mīļais vīriņ, piedod šoreiz! Es biju aizmigusi un redzēju ērmotu sapni. Vienā muižā bijusi aka ar ļoti gardu ūdeni, bet kādi gadi atpakaļ, ūdens esot izsīcis."

Vīrs saka: "Tas tā arī ir. Bet būtu tie Cilvēki tik gudri bijuši, iztīrījuši to aku un nosituši to lielo vardi, kas uztupusies uz ūdens āderes, tad tai akā būtu atkal tāds pats gards ūdēns kā agrāki."

Sieva atbild: "Kas to viņiem dos zināt?"

Nu viņa tikai ieskā vīram galvu un izraun otru matu, par ko tas atkal baŗas. Bet sieva lūdzas: "Mīļais vīriņ, piedod! atkal biju apsnaudusies un sapņoju. Vienā pilsētā bijusi ābele, kas vienmēr ziedējusi un nesusi zelta ābolus, bet kādi gadi atpakaļ vairs nebijis ne ziedu, ne ābolu."

Vīrs saka: "Tas tā arī ir. Bet būtu tie cilvēki tik gudri bijuši, atrakuši ābelei saknes un nosituši to lielo žurku, kas apgrauzusi ābelei saknes, tad ābele atkal sāktu ziedēt un nest zelta ābolus."

Sieva atbild: "Kas to viņiem dos zināt?"

Ieskādama viņa izraun velnam atkal trešo matu, un ka tas sāk bārties, tad saka atvainodamās: "Es atkal biju apsnaudusies un redzēju brīnišķīgu sapni. Viens rāmnieks cēla mani ar rāmi par upi. Viņš žēlojās, ka viņš jau ilgu laiku esot bijis par rāmnieku un nu jau esot vecs palicis, bet nezinot, kā varētu no rāmja vaļā tikt."

Vīrs saka: "lr viens tāds rāmnieks. Būtu tas cilvēks tik gudrs bijis, nolēcis pats papriekšu no rāmja un atstājis pārceļamo cilvēku savā vietā, tad viņš tiktu no rāmja vaļā."

Sieva piebilst: ,,Kas to viņam dos zināt?"

Velns saskaitās par tādu galvas ieskāšanu, piecēlās un aizskrēja, ka vējš vien norūca. Nu arī jauneklis iznāca no pagultes, un velna sieva tam iedeva prasītos velna matus. Jauneklis pateicās, aizgāja un nonāca vispirms pie rāmnieka. Tas prasa: "Kādu padomu tad velns man deva?"

Jauneklis atbild: "Pārcel mani papriekšu par upi, tad stāstīšu.

Rāmnieks viņu pārcēla un nu jauneklis arī izstāstīja, ko velns par viņu sacījis.

Nonācis pie tās pilsētas, kur bijusi ābele ar zelta āboliem, jauneklis arī še izstāstīja velna doto padomu. Ļaudis tūlin atraka ābelei saknes, nosita žurku un ābele drīz vien atspirga. Par to nu kungi iedāvināja jauneklim daudz zelta naudas.

Tā viņš nu nonāca atkal pirmā muižā un izstāstīja, kas ar aku darāms. Ļaudis iztīrīja aku, nosita vardi un aka tūlin pienāca pilna ar gardu ūdeni. Muižnieki par to iedāvināja jauneklim skaistu karīti ar diviem zirgiem un vēl lielu krūzi gardā ūdens klāt.

Pārbraucis laimīgi mājā, jaunek lis gāja pie ķēniņa, iedeva tam tos zelta matus un parādīja arī visas savas dāvanas, stāstīdams, ka velns tās esot šim dāvinājis. Ķēniņam ļoti patika tādas lietas un viņš tūlin izprasīja jauneklim ceļu uz elli, lai arī pats varētu tur noiet un dabūt dāvanas. Jauneklis visu izstāstīja, kur jāiet, un vēl piebilda: "Uz elli ir jāiet tikai kājām, ne braukšis, jo braucēju velns noturēs par bagātu un dāvanu nedos."

Ķēniņš arī nemaz vairs nekavējas un dodas tūlin kājām ceļā. Kad viņš nonāk pie pirmās muižas, tad audis dod tam krūzi gardā ūdens velnam par dāvanu. Pilsētā viņš dabū zelta ābolus, lai aiznesot velnam par pateicību. Tālāku iedams, ķēniņš nonāk pie tās upes. kur rāmnieks cel gājējus pāri. Bet šoreiz rāmnieks nolēca papriekšu no rāmja un tika vaļā no sava ilgā un gŗūtā darba. Ķēniņam nu gribot negribot bija jāpaliek par rāmnieku pie upes.

Ilgu laiku gaida ķēniņu mājā, bet nav no viņa nekādu ziņu. Visi ļaudis runāja, ka velns to esot saplosījis. Jauneklis nu apprecēja ķēniņa vienīgo meitu, dzēra lieliskas kāzas un palika pats par valdnieku vecā ķēniņa vietā.

Es arī biju tais kāzās, kur man deva sukura zirgu un maizes vāģus. Es biju ģērbusies papīra kleitē, vasku cepurē un glāzes kurpēs. Nodzēru kāzas, braucu uz māju, bet par nelaimi sāka līt lietus, izkusa mans zirgs un bērni apēda manus vāģus. Skrodelis, garām iedams, noķēra manu cepuri, es lecu par grāvi un saplīsa man kurpes un kleite. Es iegāju vienā pakulu šķūnī un apgulos, bet atnāca zaldāti, ielika mani lielgabalā par prapi un tā mani atšāva še.

Piezīme. Līdzīgu pasaku tiku senāk arī Raunā dzirdējis. P. Š.