2. A. 461. A. Indāna Eglūnē. N. Rancāna krājumā.

Kaidu reizi kungs braucja gar meža molu un īraudzīja nalelu peitinīti, kurā beja mazs bārns. Kungs viņu pajam un audzej jū sev par dālu. Bet kad jis izauga, suoka kungu vairs naklausīt. Kungs viņu spīdja pi vysaidim gryutim dorbim.

Reiz kungs syutīja viņu vēršus baruot, bet vērši beja jūti dusmīgi. Jis izkuopja pa grīstim augšā un pīlyka vēršim sīnu. Niu kungs dūmuoja, ka vērši viņu sabadīs. Atguojis uz kunga pili, viņš sācīja, ka vēršus pabaruojis, un kungs nazynuoja, kū ar jū darīt. Tad viņš syuta tū nz elni, lai nu valna atnas treis spolvas. Tad puika skrīn, skrīn - īrauga pi kaidas egles saslāgtus divus cylvākus un tī soka: "Kur tu skrīsi, puika?"

Puika viņim atbild, ka skrīšūt uz elni. Tī soka, lai jis pavaicuojūt nu valna; kod jūs atlaisšūt vaļā. Puika atsoka: "Labi, pavaicuošu."

Un skrīn jis tuoluok. Beidzūt īrauga cela molā uobēlnīcu. Viņa vaicoj: "Kur tu skrīn?"

Puika atsoka: "Uz elni pi valna."

"Pavaicoj nu valna, kod augs uobuli munūs zorūs.` Puika atsoka: "Labi, es pavaicuošu."

Skrīn tuoluok un īrauga zemnīku ecējūt. Zemnīks soka: "Kur tu skrīn, puika?"

"Uz elni pi valna."

"Tu pavaicoj nu valna, kuopēc man maizja naaug." "Labi!" puika atsoka, "pavaicuošu."

Tai puika nūskrīn uz elni, bet valna nabeja sātā. Sātā beja tikai valna sīva. Jei vaicoj: "Kuo tu atguoji?"

Jis soka, ka pēc spolvu. Tyulen jei lyka puikai leist zam maizis baļges. "Jis var atnucrkt nu darba un tev var byut slikti." Puika paleida. Vokorā, kad atguoja, valns saka: "Kur te ir kristīta cylvāka smoka?"

Valns izskraidīja pa vysim koktim, bet nikuo naatrada. Atguoja laiks, kad beja juoīt gulātu, pi valna atsagula juo sīva. Kad juos veirs aizmyga, jei suoka raut nu juo spolvas. Izraun vīnu spolvu, un valns iz juos borgi aizbrāc: "Kuopēc man lobu vītu naesi sateisējuse?"

Pēc tam otkon valns aizmīg. Un sīva taipat dora ūtru un trešu reizi. Reitā, kad juos veirs nūīt pi dorba, jei atdūd puikai valna spolvas un izstuosta, kū jam vajadzīgs darīt, lai juo naīraudzītu valns. Jei jam līk, lai uotri skrīmot, lai juo naīraudzītu juo veirs. Tad jis skrīn pa ceļu un īrauga zemnīku ecējam. Zemnīks vaicoj: ,,Kū valns sacēja?"

"Vajag daudz struoduot pi zjamis," un skrīn tuoluok. Pīskrīn pi uobelnīcys un soka: "Tad tev augs uobuli, kad zīdi byus."

Puika skrīn tuoluok un īrauga divus cylvākus pi egles pīsītus. Jī vaicoj: ,,Kad mums palaiss voļā?"

Bet puika skrīn cauri un nikuo nasaka. Nūskrējis lelu gobolu, jis klīdz: "Jyus vysod byusit pi egles daslāgti."

Tad jī atsaraunas un skrīn pēc puikas, lai jū nūgalynuotu, bet nadanuoc. Nu kungs jautoj: "Vai atnesi spolvas?"

"Ja, atnesu."

Kungs vairs nezynova, kū ar puiku darīt. Tagad jis syuta puiku cepli kurinuot. Puika izkurinoj jūti korstu cepli. Tad atsauc kungu, lai jis pasaveras, kai jis izkurinova. Kungs līk puikai leist vydā, bet puika nalīn. Lai kungs paruodūt, kai leist. Kungs kai ruoda, puika pagryuž jū dziļuok un jis sadag. Pēc tam puika apsaprecej un dzeivoj laimīgi.