3. A. 461. D. Ozoliņš Jaun-Rozē, LP, V, 46, 35.

Vienai meitai piedzimis dēls. Viņa ielikusi bērnu tīnīti un ielaidusi upē. Bet zvejnieki uzgājuši tīnīti, atraduši bērnu un nesuši ķēniņam rādīt. Ķēniņš teicis: "Meita man ir, nu tikai vēl dēlu vajadzēja, pieņemšu mazo dēla vietā."

Un tā nu puika uzaudzis pie ķēniņa. Reiz ķēniņš teicis : "Dēls, ja gribi manu meitu par sievu nopelnīt, tad še kumeļš, kāp mugurā un jāj pasaulē man trīs zelta matus uzmeklēt!"

Labi! - aizjājis. Jājis vienu dienu, otru, trešu, beidzot uzjājis melnu alu. Tur dzīvojis velns. Iegājis alā, velna pašu laiku nebijis mājā. Nu runājis velna sievai, vai nevarot trīs zelta matus gādāt?

"Varu gan, manam vīram galvā tādi aug. Bet viņš drīzi pārnāks, tādēļ noburšu tevi par blusu lindraku vīlē, citādi dzīvs nepaliksi."

Velna sieva nobūrusi jātnieku par blusu lindraku vīlē un gaidījusi vīru pārnākam. Ne cik ilgi - vīrsmājā, taujādams:

"Kas tā par cilvēka smaku, kas tā par smaku ?" "Ej, ko nu pļāpā tik daudz? Nāc, paieskāšu labāk galvu!"

Nu ieskājusi galvu un iemidzinājusi velnu. Līdz labi kŗācis, šī izrāvusi vienu zelta matu. Velns atmodies un kliedzis kā traks

" Sāp, sāp!"

Sieva smējusies: " Ķas tev pa, miegam var sāpēt " un atkal ieskājusi.

Ne cik ilgi, velns atkal kŗācis šī izrāvusi otru zelta matu. Velns atmodies un kliedzis vēl diktāk: "Sāp, sāp

"Kas tev pa miegam var sāpēt? Vai gulēsi labāk, kā, varu ieskāt."

Ne cik ilgi velns atkal kŗācis, šī izrāvusi trešo zelta matu. Tagad velns brismīgi iekliedzies un aizlaidies projām. Velna sieva nu atbūrusi blusu atkal par jātnieku, iedevusi trīs ze1ta matus un pārlaidusi mājā.  Pārnesis zelta matus ķēniņam un apņēmis viņa meitu par sievu.