4. A. 461. Jurkovsku Emilija Ūziņos, Jkr., II, 35, LP VII; II; 25; 5; 2.

Kāds zemnieks atrada ezera malā mazu zēnu, ņēma to līdz uz mājām un nosauca viņu par Ezerjāni. Augdams lielāks, Jānis tapa tik nerātns, ka zemnieks apņēmās viņu vest projām. Kādu reizi viņš brauca uz pilsētu un veda 12 gadu veco zēnu līdz. Pusceļā viņš to izlaida no ratiem un sacīja: "Ej nu, rakari, uz elli!" elli!"

Zēns par elli nekā nezināja un domāja: "Jāiet jau ir uz elli!"

Viņš gāja, gāja, kamēr uzgāja lielu, lielu pilsētu. Daudz aužu viņam prasīja: "Kur, puisīt, tu iesi?"

Šis atbildēja, kā arvienu: "Iešu uz elli!" Ko tu tur darīsi?" ķēniņš jautāja.

Zēns atbildēja: "Es !nezinu, kas man tur jādara; mans audžu tēvs mani tur sūtīja."

Ķēniņš sacīja: "Mūsu pilsētā ir liels ūdens trūkums. Ja tu noej ellē, tad izdibini. kā var ūdeni dabūt.

Zēns to apsolīja un izgāja no pilsētas. Gāja, gāja, kamēr uzgāja otru Pilsētu. Ķēniņš, pie atvērta loga stāvēdams, redzēja zēnu un uzsauca: "puisīt, kur tu iesi

Iešu uz elli." Šis atbildēja: "

Ķēniņš sacīja: "Kad tu noej ellē, tad izdibini, kā varu dabūt atpakaļ savu meitu, ko man velns nozaga."

Puisēns arī to apsolīja un gāja tāļāk. Kādu gabalu gājis, viņš nonāca pie upes kur bija plosts. Plosta cēlājs prasīja: "Kur tu, puisīt, iesi?"

"Uz elli!" zēns atbildēja.

Plosta cēlājs sacīja: "Kad tu noej ellē, tad izdibini, kā es no plosta celšanas varu tikt vaļā."

Zēns arī to apsolījās. Beidzot tas nonāca ellē, kas atradās 4 verstis no upes. Velna neviena paša nebija mājās, kā tik velna sieva. Tā bija nozagtā ķēniņa meita. Jānis tai visu izstāstīja, kādēļ tas šurp nācis. Princese tam padeva ēst, satina to mašā un pabāza pagultē, sacīdama, ka velni, to atrazdami, saplēstu drusku druskās. Vakarā pārnāca velni, saoda cilvēka smaku un sacīja: "Kas par cilvēku še bijis?"

Sieva atbildēja: "Še bija gan viens cilvēks, bet tas atkal aizgāja."

Velni ar to apmierinājās. Naktī guļot, ķēniņa meita sāka kā pa sapņiem runāt un velnu pie sāniem grūstīt. Velns prasīja, ko viņa murgojot? Tā atbildēja: "Es sapņoju, ka kādai pilsētai ūdens trūkstot"

Velns sacīja: "Tā jau ir patiesība."

"Nu, kā tad viņi var ūdeni dabūt? Pasaki man arī, es jau nevienam neteikšu."

Velns tai atbildēja: "Ja visu pilsētu izbungātu un atrastu melnu vērsi, izvestu to ārpus pilsētas un liktu pār lielu akmeni. lēkt, tad tur gadītos upe, kuģi pa to peldētu, visiem būtu ūdens diezgan."

Pēc brītiņa sieva sāka atkal vīru ņurcīt. Vīrs Prasīja: "Ko tu murgo?"

Sieva atbildēja: ,,Mīļais vīriņ, es nemaz nezinu, kas man noticis. Šonakt man nāk tādi sapņi, ka pati nesaprotu."

"Nu, ko tad tu sapņoji?"

"Es sapņoju, ka vienam ķēniņam velns bija meitu nozadzis." Velns Smējās: "Tā meita jau tu pati esi."

Sieva sacīja: "Nu, kā tad viņa var no tevis vaļā tikt? Pasaki man, es projām neiešu, jo man tepat labi klājas."

Velns negribēja, negribēja atteikt, beidzot sacīja: "Viņa var no manis vaļā tikt, ja viņu kristīts cilvēks jāteniski pārnes pār plostu, tad viņa ir pār robežām un velns viņai nekā nevar darīt."

Brītiņu pagulējusi, sieva sāka atkal vīru grūstīt un pa sapņiem ņurdēt. Vīrs prasīja: ,,Ko tu te atkal sapņo,? Tev nekad nav nākuši tādi sapņi kā šonakt."

Sieva atbildēja: "Ak, vīriņ, kad tu zinātu, ko es atkal sapņoju. Ko domājies? - mūsu plosta cēlājs gribēja no plosta celšanas tikt vaļā. Pasaki man, kā viņš to var izdarīt? Es jau nekam neteikšu."

Viņa pielabināja vīru tiktālu, ka viņš viņai sāka stāstīt: "Kas piektdienas rītā pirmais uz plosta iet un iebāž kreiso kāju ūdenī, tas paliek par plosta cēlāju, bet vecais ir vaļā."

Jānis pagultē visu dzirdēja. No rīta velni atkal izgāja uz medībām. Princese paēdināja zēnu, ieveda to kambarī, kur bija visādas dārgas mantas. Jānis piegrāba pilnas kabatas zelta notupās četrrāpus un aiznesa princesi jāteniski līdz plostam. Tālāk viņi varēja iet kājām. Jānis pateica plosta cēlājam, kā viņš var tikt vaļā, un gāja projām. Vakarā velni nepārnāca, bet tikai no rīta. Sievas neatrazdams mājā, velns dusmās skrēja uz plostu, bet plosta cēlājs saķēra velnu, iebāza tam kreiso kāju ūdenī un aizgāja projām. Tā velns palika pats par plosta cēlāju.

Jānis pa tam aizgāja Pie ķēniņa, atdeva tam zagto meitu. Ķēniņš viņam piesolīja savu meitu par sievu un pusvalsti; bet Jānis nepieņēma, jo viņam bija jāiet vēl pie otra ķēniņa. Tur viņš lika izbungāt visu pilsētu, dabūt melnu vērsi, lika tam pār akmeni lēkt. Tūliņ gadījās liela upe, kuģi peldēja, ūdens bija papilnam. Ķēniņš atdeva Jānim savu meitu par sievu un pusi no valsts. Nu bija visi priecīgi un laimīgi un dzīvo vēl šo baltu dienu, ja nav nomiruši.