5. A. 461. M. Valtere Jelgavas apr. A. Bērzkalnes krājumā.

Viens zemnieks atradis ezera malā mazu zēnu, pārnesis mājās un nosaucis par Ezerjāni. Kad puika pieaudzies, viņš bijis briesmīgi nerātns. Zemnieks nevarējis viņu valdīt, un beidzot teicis, lai šis ejot uz elli.

Zēns gājis, gājis, kamēr aizgājis uz lielu pilsētu, kur bijis ūdens trūkums. Ļaudis viņu lūguši, lai izdibinot, kā varētu ūdeni dabūt. Zēns apsolījis un gājis tālāk, kamēr aizgājis otrā pilsētā, kur ķēniņam velns bijis meitu nozadzis. Ķēniņš nu šo lūgšus lūdzis, lai izzinot, kā viņš varot meitu atdabūt. Zēns apsolījis un gājis tālāk, kamēr saticis vienu plostnieku, kam mūžīgi bijis jāceļ braucēji, un projām viņš nevarējis tikt. Nu šis lūdzis lai izzinot, kā viņš varot tikt vaļā. Zēns apsolījis un gājis tālāku. Drīz viņš nonācis pie vienas pils, kur arī atradis ķēniņa meitu un tā ķēniņa meita bijusi velna sieva. Jānis tai visu izstāstījis, kādēļ nācis, paēdis un palīdis pagultē.

Pārnākuši velni, un saozdami cilvēku smaku prasījuši, kas te esot bijis. Sieva atteikusi, ka esot gan viens cilvēks bijis, bet atkal aizgājis. Nakti ķēniņa meita sāk tā kā murgot, un saka, ka šī sapņojusi, kā vienai pilsētai ūdens trūkstot, un kā viņu varētu dabūt. Velns tā paklusām izstāstījis, ka vajagot uzmeklēt melnu vērsi, un likt viņam pār akmeni lēkt tad būšot atkal ūdens. Pēc brītiņa meita murgo atkal, un saka, ka esot sapņojusi, ka vienam ķēniņam nozagta meita, un kā viņu varētu atdabūt. Velns gan negribējis teikt, bet beigās izstāstījis, ka kādam cilvēkam viņa jāiznes jāteniski līdz plostam. un ka tad vairs velns viņu nevar

dabūt. Pēc brītiņa viņa murgojusi atkal, un teikusi, ka sapņojusi, itkā kāds plostinieks gribētu tikt vaļā, un kā to varētu izdarīt. Velns teicis, ka vajagot pirmam, kas nāk, kreiso kāju pamērcēt ūdenī.

No rīta velni aizgājuši, zēns paņēmis ķēniņa meitu jāteniski, un aiznesis līdz plostam. Nu meita bijusi brīva, tad pastāstījis plostiniekam kas jādara; aizgājis uz pilsētu, uzmeklējis melno vērsi, licis tam pār akmeni lēkt, un pilsētā bijis atkal ūdens. Pēdīgi aizvedis ķēniņam nozagto meitu. Ķēniņš atdevis viņam to par sievu, un visu valsti un nu viņi dzīvojuši laimīgi.

Otrā rītā pārnākuši velni, un neatrazdami sievu, lielais velns tūlīt skrējis uz plostu. Plostinieks saķēris velnu, un iemērcis viņa kreiso kāju ūdenī, un tai ticis brīvā, bet velnam bijis jāpaliek par cēlēju.