Meklēšana pēc nepazīstamā.

1. A. 465. A. J. Sproģis Koknesē. Rkr II, 109 Brīvzemnieka kr. 106. LP, VII, II, 25, I, 1.

Vienam tēvam bija divpadsmit dēlu, no kuŗiem neviens nebija gājis zaldātos; laikam tāpēc, ka tēvs bijis par sava apgabala priekšnieku.

Reiz apakšnieki iesāka strīdēties, ka viņam esot divpadsmit dēlu un neviens neejot tēviju aizstāvēt. Tēvs, gribēdams ļaudim pa prātam darīt, apņēmās vienu dot tēvijas sargos. Bet kuru lai nu dod? Tēvam visi bija mīļi. Tad dēli visi no labprāta apņēmās doties tēvzemes sargos. Visi dzīvoja paklausīgi, uzcītīgi, savu dienesta pienākumu izpildīdami, tādēļ augstmaņi ievēroja viņus un jaunāko drīzi iecēla par ģenerāli.

Kad viņš kādus divi gadus ar godu par ģenerāli bija nodienējis, pats ķēniņš viņu uzrunāja, lai precējoties; bet viņš atlūdzās, ka vēl līgaviņu neesot nolūkojis. Tad ķēniņš apsolījās sasaukt lielu sapulci no kungiem un jaunkundzēm, tur tad lai ģenerālis vienu nolūkojot.

Kad balles diena pienāca, jaunajam ģenerāļam uzdeva pasniegt dzērienus viesiem. Kad ģenerālis savu kārtu bija beidzis, tad ķēniņš vaicāja: "Vai nu esi kādu ieskatījis?"

Ģenerālis atbild: "Ne, vēl neesmu."

Nu ķēniņš pavēlēja, lai vēl otru reizi to pašu darot. Kad ģenerālis bija pabeidzis savu gaitu, tad ķēniņš vaicāja: "Nu tak būsi kādu ieskatījis?"

"Tagad kādas trīs", ģenerālis atteica. "Tad tev vēl jāiet trešo reizi!"

Kad tas bija padarīts, tad ķēniņš vaicāja: "Nu tak esi vienu ievērojis?"

Ja!" ģenerālis atteica. Nu tapa svinētas kāzas ar lielu "

greznumu. Jaunā ģenerāļa sieva sāka pašam ķēniņam patikt, tādēļ ķēniņš sāka ar citiem lielmaņiem spriest, ko darīt. Tie deva padomu, vajagot ģenerāļam uzspiest kādu netaisnu lietu, un tad viņu nonāvēt; bet ķēniņš teica, ka tas būšot nepareizi, labāk vajagot stellēt to uz trešo ķēniņa valsti, tam ķēniņam dārzā esot briesmīgi negants zvērs, to lai viņš atvedot šurp. Kad tas ģenerāļam tapa zināms darīts tad viņš gauži noskuma. Kad viņa sieva to redzēja, tā vaicāja: "Kādēļ tu, mīļākais tik bēdīgs?"

Viņš izteica savu likteni. Tā sacīja: "Nebīsties, es tai lietā varu tev palīdzēt. Es tev došu trīs pīrāgus; divus tu vari ēst, bet trešo, kad ieiesi pie zvēra dārzā un zvērs tad dusmīgi virsū skries met zvēram rīklē, tad viņš tev ļauna nedarīs.

Ģenerālis devās ceļā. Kad tas atnāca pie niknā zvēra dārzā, tad vārtu sargs to nelaida iekšā, teikdams, ka zvērs to saplēsīšot. Man viena alga, vai dzīvoju, vai mirstu."

Tiklīdz vārti kļuva attaisīti, zvērs ar lielu niknumu devās uz ģenerāli. bet ģenerālis iemeta zvēram rīklē to atlikušo pīrāgu. Zvērs palika rāms un pieglaudās ģenerāļam kā jēriņš. Par to visi ļoti brīnījās. Ģenerālis nu, zvēru paņēmis, devās uz sava valdnieka pilsētu; bet pirms tur nonāca, sūtīja vēl vēstnesi priekšā, lai sataisot stipru dārzu.

Labi. Tūlīt arī ieradās ģenerālis ar nikno zvēru. Dārzs bija ķēniņa pilij apkārt. Tiklīdz, kā zvēru ielaida dārzā, tas palika atkal briesmīgi traks un nesavaldāms. Ķēniņš nu bailēs būdams, brēca, lai ģenerālis to glābjot jo cits neviens nedrīkstot zvēram tuvoties Ģenerālis iegāja dārzā un ar savu zobinu zvēru nodūra. Tā viņš izglāba ķēniņu no nāves.

Nu ķēniņam atkal ar saviem padomniekiem bija galvas grozīšana, kā lai ģenerāli varētu no pasaules izsūtīt. Viens deva tādu padomu, otrs savādu, bet viss rādījās par neizdarāmu; beidzot vecākais padomnieks teica: "Lai viņš dabū Nekti!"

Ķēniņš brīnījās, kas tas par vārdu, bet padomnieks piebilda, ka to meklējot ģenerālis tak galu dabūšot.

Kad ģenerālim darīja zināmu šo spriedumu, tad viņš ļoti skumīgs nogāja mājā Ģenerāliene vaicāja kādēļ viņš tik skumīgs esot? Ģenerālis izteica savu likteni. Ģenerāliene sacīja: "Nebīsties es ir šai liktenī tev palīdzēšu. Ņem šo kamoliņu, kad tu būsi ceļā, tad nomet viņu zemē. Kur šis kamoliņš veļas, tur tu ej vīram pakaļ. Viņš tevi novedīs pie manas krustmātes viņai ir tās vecākās grāmatas, varbūt viņa tev teiks, kur Nekte atrodama."

Vecene liek ģenerāļam atgulties, jo esot no ilgas ceļošanas piekusis. Pati izgāja ārā un ienākusi sacīja, ka viņa nezinot, bet lai ģenerālis ejot pie viņas krustmātes, viņai esot vēl vecākas grāmatas, tā gan varēšot palīdzēt. Domīgs, galvu nokāris, ģenerālis gāja savu ceļu kamoliņam pakaļ. Nonāca atkal pie mazas mājiņas, iekšā iegājis, atrada ļoti vecu un briesmīgu bābu ar gariem zobiem, kas stāvēja no lūpām ārā. Šī ģenerāļam uzsauc: "Ko tu te meklē, kā tu še nāci?"

Ģenerālis izteic savu vajadzību un radniecību. Vecene tūlīt iziet ārā un pilnā skaņā uzsvilpē. Tad saskrien visādi putni, no paša mazā līdz lielajam. Vecene prasa putniem, vai nezinot, kur Nekte atrodama? Šie atbild, ka nezinot. Tad svilpē otrreiz. Nu sanāk visādas zivis. Vecene prasa, vai nezinot, to zvēru Nekti? Šās saka, ka nezinot. Vecene svilpē trešo reizi. Tad sanāk visādi zvēri; arī šie teica, ka Nektes nezinot. Vecene svilpē ceturto reizi. Tad sanāk visādas čūskas; arī tās Nektes nezināja. Nu vecene, rokas izplētusi, beidzamiem spēkiem svilpē. Tad sanāk visādas vardes. Vecene prasa: "Vai esat visas?"

Tik klibās vien nav", šās atbild. Te pašā laikā arī pielēc " ?" klibā. Ragana prasa : "Vai zinat, kur Nekte atrodama

Klibā atbild: "Zinu gan."

Nu klibā lēca pa priekšu un ģenerālis gāja pakal; bet kad ātri nevarēja uz priekšu tikt, tad ģenerālis ņēma vardi un aizbāza aiz šineļa aploka, ka tikai galva palika ārā, lai varde ceļu redzētu un rādītu. Kad jau labu laiku bija gājuši, tad varde rādīja uz mazu, mazu mājiņu. Tur ceļotāji neatrada neviena dzīvnieka. Nu varde vēlēja ģenerāļam paslēpties un pati arī noslēpās.

Ģenerālis palīda zem krāsns un varde noslēpās kādā kaktiņā. Drīzi ienāca kāds lielskungs ar gluži melniem svārkiem, tā ka visa mājiņa nožvadzēja, kā briesmīga viesuļa apņemta. Kungs sauc: "Nekte!"

Šī atbild: "Kas tur ir, kungs?"

Kungs saka: "Kā tiek ēdiens un dzēriens uz galda!"

Galds acumirklī pildījās ar dažādiem ēdieniem un dzērieniem. Kungs, paēdis un padzēris, aizgāja projām, tā ka atkal viss nošņācēja. Nu ģenerālis izlīdis no krāsns apakšas un saucis: "Nekte!"

Šī atbild: "Kas tur ir, kungs?"

Kā tiek ēdiens un dzēriens uz gaida!" "

Viss atradās bagātīgā mērā. Ģenerālis izdzēris vienu, otru glāzi xxn piedāvājis Nektei arī. Šī pāra glāzes izdzērusi, lūgusi. lai ģenerālis viņu līdzi ņemot, jo tas kungs, kas pirmīt te bijis. šai nekad nedodot ne ēst, ne dzert. Ja arī ceļā ģenerālis viņu ar ko izmīšot, šī tomēr būšot pie ģenerāļa atpakaļ.

Kādu gabalu pagājušiem, tiem gadījās satikties ar ganu, kam bija varen smuka taure ar neizsakāmi jauku skaņu. Ģenerālis ganu uzrunā: "Kas tev par smuku tauri, vai arī nevarētu dabūt zināt, ko ar šo tauri var darīt?"

Gana saka: "Ar viņu var sapūst visādu kaŗa spēku, vai kājniekus, vai jātniekus."

Ģenerālis saka: "Man ir vēl labāka lieta, vai nevarētu mēs mīties?"

"Kāpēc nē!" gans saka, "parādiet, kāda tā ir?" Ģenerālis saka: "Nekte!" ' "Kas tur ir, kungs?"

"Kā ēdiens un dzēriens uz galda!"

Viss tas notiek ganam par lielu brīnumu. Gans ar ģenerāli arī mijās; bet ģenerālis pieteica ganam, ka lai trīs dienās tā saucot.

Ģenerālis gāja tālāk. Labu gabalu pagājis, viņš ieraudzīja vecu tēvu meža malā stāvam, malka nāca no meža un pati krāvās vezumā. Viņš vaicāja vectēvam, kā tas notiekot?

Vectēvs saka : "Man ir tāds cirvis, ko viņam saka, to viņš strādā, ja vēlos īsā laikā pat pili var uztaisīt."

"Man ir vēl labāka lieta, man ir Nekte, vai mēs nevarētu mīties ?"

"Parādiet, kungs!" vectēvs saka, "Ko tad viņa spēj?" Ģenerālis sauc: "Nekte!"

"Kas tur ir, kungs?"

"Kā ēdiens un dzēriens uz galda!"

Redzēdams, kā viss tas notiek, vectēvs izmija arī savu cirvi, jo no dzērieniem bija apstulbis.

Tālāk ejot, ģenerālis ieraudzīja siena pļāvējus, no kuŗiem viens ceļmalā smēķēja lielu pīpi. Ģenerālis prasa: "Kāpēc tu siena nepļauj?"

"Cienīgs kungs, man ir tāda pīpe, ko pavisam nevar izpīpēt, un darbs pats padarās par to laiku, kamēr pīpē."

Ģenerālis vaicāja: "Vai nevaram mīties, man ir vēl labāka lieta?" -- un sauc: "Nekte!"

"Kas tur ir, kungs?"

"Kā ēdiens, dzēriens uz galda!"

Pļāvējs, redzēdams. kas notiek, bija ar mieru un mijās.

Nu ar visādām brīnumu lietām ieguvies, ģenerālis, pilns prieka un cerības, devās aiz ķēniņa pilsētu. Vakarā nostājās pie ķēniņa pils un pretī uz plača apgulās, cirvim pateikdams, lai par nakti varenu pili uztaisa.

Kad nu ķēniņš rītā piecēlās, viņš ļoti brīnījās, ieraudzījis varenu pili savai pilij pretim. Ķēniņš gāja to pili aplūkot; tad iznāca pretim ģenerālis, ko jau sen turēja par pazudušu.

Viņi viens uz otru lūkojās ugunīgām acim; bet ģenerālis sāka ar tauri pūst, tūlīt sāka kā straume tecēt kaŗa spēki, gan kājnieki, gan jātnieki, no visām malām. Ķēniņš nobijies, sniedz ģenerāļam roku un apņemas mūžam skaudīgiem padomniekiem neticēt. Ģenerālis izrāda ķēniņam visus brīnumus, kuŗus tai laikā pasaulē staigādams iemantojis.

Ķēniņš atdod ģenerāļam pus valstību un skaudniekus notiesā uz nāvi. Burvienes vietā ģenerālis dabūja ķēniņa meitu par sievu.

Piezīme. Šī pasaka ir pārnākusi no krieviem, un vārds Nekte ir cēlies no krievu nekas (sal. Ievads 97 1. p.). Arī abos sekošos variantos ir Nektes vietā vārds Nekas. Tālākos variantos mēs sastopam arī dažus izteikumus krievu valodā, kā arī viena teikuma tulkojumu no krievu pasakas (ej tur -- nezin kur, atnes to - nezin ko). P. Š.