2. A. 465. A. M. Šiliņa Tukuma tuvumā 1875 g. A. Bīlenšteina krājumā. LP, VI, 1059 (7).

Viens ķēniņš pieņēmis zemnieku par savu medinieku, tam vajadzējis ķēniņam ikdienas putnus sagādāt.

Reiz medinieks, biezā mežā medīdams, ieraudzījis apakš koka skaistu sievišķi. Domājis: "Ko te meža biezumos sievišķis dara? Tai laikam vajaga no velna būt!"

Gribējis jau šaut, bet šī saukusi: "Draugs, nešauj, paglāb labāk mani!"

Nu sākuši sarunāties - kas ir? - dabūjis zināt: šī esot ķēniņa meita, un pašas māsas esot atdzinušas šo te, tādēļ ka skatījusies pa logu laukā.

Nu, ko nu vairāk? Vedis skaisto ķēniņa meitu uz mājām līdz, solījis precēt.

Bet ķēniņš, skaisto ieraudzījis, ņēmis mediniekam nost, pats gribējis to precēt. Tad ķēniņa meita atteikusi: viņa pie ķēniņa ne par ko neiešot; savu glābēju, medinieku, to precēšot. Ķēniņš nejauki saskaities un tūlin pavēlējis mediniekam: "Tev jāiet pasaulē uz septiņi gadi, septiņi mēneši, septiņi nedēļi, septiņi dieni, septiņi stundi, septiņi minūti un jāuzmeklē Nezinu kur un jāatnes Nezinu ko! Ja noliktā laikā uz minūti nebūsi mājā, tad pakāršu tevi."

Ķēniņš cerējis, ka medinieks tālā svešumā galu jau dabūšot un tad ķēniņa meita palikšot viņam.

Bet ķēniņa meita mierinājusi medinieku: "Nebēdā neko, še tev mans zelta gredzens, gan klāsies labi."

Medinieks nu gājis, gājis - pats nezinājis kur, un meklējis, pats nezinājis ko. Te vēlā vakarā ieraudzījis lielu namu savā priekšā. Pieklauvējis pie durvim, iznākusi vecīga sieviete iekšā

laist. Bet ieraudzījusi zelta gredzenu mediniekam pirkstā, tā iesaukusies: "Draugs, kur manas māsas gredzenu dabūji?"

Tā un tā - šis izstāstījis. Nu palicis par nakti. Rītā tā pati sieviete izvadījusi un teikusi: "Še; draugs, viens ābols to es tev dāvinu. Tas tev tecēs pa priekšu, rādīdams ceļu. Cik ātri viņš tek, tik ātri tu ej."

Un ābols ritējis pa priekšu vien, pa priekšu vien, beidzot pieritējis pie viena nama un apstājies. Medinieks dauzījies pie durvim, iznākusi jaunāka sieviete Par pirmo iekšā laist un tāpat vaicājusi: ,,Draugs, kur manas māsas gredzenu dabūji?"

Tā un tā. Nu palicis par nakti. Rītā tā sieviete izvadījusi šo un iedevusi zelta ābolu, sacīdama: "Tas ābols tev tecēs pa priekšu līdz vēl lielākam namam, un tur būs ķēdes trim rindām priekšā, viena rinda augstāka par otru. Pie kuras rindas ābols ritēdams piedauzīsies, tā sašķīdīs lupatās. Un tad tu pieraugi tur ietapt, ka ķēdēm nepieduries, jo tiklīdz ķēdes mazliet pakustināsi, tās tūlin žvākstēs un tad galu dabūsi."

Labi. Zelta ābols tek, tek un šis tikai pakal. Uz reizi gadās liels, liels nams un namam trim rindām ķēdes, trim rindām asas lietas visapkārt. Pirmā rinda gandrīz līdz zemei svērusies, otra jau augstāku un trešā itin paausti. Un kā nu ābols pilnā ņēmienā ritējis, tā piedauzījies pie zemākās rindas un šī bijusi lupatās; bet ābols pats arī sadragājies līdz. Medinieks domājis: "Te ir gan bailīgi, kad tikai nu varētu pa apakšu izlīst, ka augšķēdēm nepieduŗos."

Noģērbies pliks, iztaisījies labi viegls, līdis - izlīdis gan. Iegājis tai namā, pirmā istabā neviens nav bijis, otrā istabā arī neviens, trešā istabā iegājis, tur, kad arī vairāk ne, atradis lielu krāsni, tā bijusi auksta. Līdis tai pašā krāsns augšā un gulšņājis pa gaŗam laikam. Te uz vienu reizi ienāks viens kungs, saukdams: "Nekas! dod man ēst!"

Tā tūlīt gadās galds, krēsls, dārgi ēdieni, dzērieni, un nu šis ēd izgribējies. Paēd un aiziet atkal projām. Kā aiziet projām, viss atkal pazūd: istaba tukša kā bijusi. Bet medinieks arī gribējis dikti ēst. Neko vairāk, nolīdis no krāsns un sācis saukt tāpat kā tas: "Nekas! dod man ēst!"

Tiklīdz to izteicis, atkal gadījies galds, krēsls ēdieni dzē rieni, tie labākie, un nu ņēmies ēst īsti no tiesas. Paēdis, teicis : "Nekas!"

" Kā teicis: "Nekas!" tā viens pazemīgi vaicājis: "Kungs, ko pavēlat?"

Ienes man drānas!" "

"Tūlīt, kungs!" Nekas atbildējis un drānas klāt zibiņa ātrumā. Nu apģērbies un teicis: "Nekas! nāc man līdz!"

"Labprāt, kungs! Es gulēšu jums kabatā; un ja jums ko ievajadzētos, tad tikai piesitiet pie kabatas un pasauciet mani. tūlīt viss piepildīsies, ko vien vēlēsities . . . Jums es kalpošu līdz nāves stundai."

Labi! medinieks nu saposies un gājis projām. Un ceļā viņam nekas nav trūcis. Gribējies ēst, pasaucis: Nekas! - ēdieni klāt; gribējis gulēt, pasaucis: Nekas! - gulta klāt.

Un tā vienu dienu atkal ēdis pie sava galda, te jājis čigāns gaŗām ieraudzījis kāras lietas, sacījis: "Ko es manu, to es manu. Jums gardas lietas, tas Dievam tiesa; bet man arī laba lieta, ače, kančuka. Mainīsim, kungs, kas tur ir, ir! Jo redziet: ja es savai kančukai ir pa divi simti jūdzi pavēlu tam un tam uzcirst, tad viņa uzcērt. Vai tā tik nav pātaga? Es jau tādu iemainītu ir miegā gulēdams, ir saulgozī suzdams."

Šis vēl tā kā negrib, negrib; bet Nekas iečukst ausī: "Mijiet, kungs, es to čigānu piedzirdīšu, atstāšu grāvī guļam un atnākšu atkal pie jums atpakaļ."

Labi! samij. Medinieks nu aizbāž kančuku aiz zābaka, aiziet savu ceļu; čigāns atkal paliek ēdam un dzeŗam. Ēda, ēda, bet negausis tā pārēdās un piedzērās, ka iekrita grāvī un nelikās gar pasaules lietām vairs ne zinot. Bet Nekas tamēr bija atpakaļ pie sava kunga, lai čigāns pūst.

Un vienu dienu atkal medinieks sēdēja pie sava galda ceļa malā. Te gadījās žīdam gaŗām iet, cirvis tam bija pār plecu. Žīds ieraudzījis gardumus, nevar nociesties: "Ui, cieniges lieles kunges! kas jums par labumem? Mīsem uz šim ciritem. Tas cirites vise nocērt, ko vien lieku."

Šis negrib, negrib; bet Nekas iečukst: "Mijiet, kungs, es to žīdu piedzirdīšu un būšu pie jums atpakaļ."

Labi! izmainīja. Medinieks, paņēmis cirvi, aiziet savu ceļu; žīds paliek ēdam. Ēda, ēda. dzēra, dzēra, beidzot Piedzērās, palika guļam un Nekas tamēr bija atpakaļ pie sava kunga.

Un vienu dienu atkal medinieks sēdēja pie sava galda ceļa malā. Te gadījās vecam zaldātam garām iet ar dozīti rokā. Ieraudzījis gardumus, zaldāts kā sadedzis: lai mainot ēdienus un dzērienus ar viņa dozīti. Tā esot varena dozīte. Tiklīdz ieteicoties: "Dozīte, kaŗa spēks!" tūlin kaŗa spēks skaidrā sudrabā klāt.

Šis vēl tā kā negrib, negrib; bet Nekas iečukst: "Mijiet, kungs! es zaldātu piedzirdīšu, atstāšu grāvī un būšu pie jum atpakaļ."

Labi! izmainīja. Medinieks, paņēmis dozi, aiziet savu ceļu; zaldāts paliek ēdam. da, ēda, dzēra; dzēra, beidzot piedzērās, palika guļam un Nekas tamēr bija atpakaļ pie kunga.

Nu gājis, gājis - pēc ilga laika pārnācis ķēniņa pilsētā un dabūjis zināt, ka ķēniņš patlaban rīkojot kāzas, gribot to ķēniņa meitu precēt, ko medinieks paglābis mežā; jo septiņi gadi, mēneši, nedēļas, dienas drīzi beigšoties un medinieks vēl neesot rādījies, laikam, gan nepārnākšot vairs nekad.

Tad medinieks sapiktojies, uzsaucis savam Nekas: "Nekas! gādā, ka pa visu pilsētu ne uguns dzirkstele nav dabūjama! Ķēniņa kāzu ēdieniem jāpaliek neizvārītiem un kāzām jāizput bez manis!"

Labi! Nekas to izdarīja: nebija uguns nevienam, lai šķiļ, cik grib. Nu ķēniņš briesmīgi sadusmojies uz savu pavāru, aiztriecis projām un izsludinājis, ka pieņemšot jaunu pavāru. Tad medinieks apģērbies pavāra drēbēs Un piedāvājies ķēniņam par pavāru, par tādu pavāru, kas pratīšot uguni iešķilt, ēdienus izvārīt, kāzas sarīkot. Tūlīt pieņēmis teicamo pavāru. Un nu jaunais pavārs sācis strādāt un uzsaucis savam Nekas: "Šķil!" Tas iešķīlis, tad teicis: "Vāri!" Tas vārījis. Kamēr ēdieni vārījušies, ķēniņš sajūdzis zirgus un braucis ar ķēniņa meitu uz baznīcu laulāties. Bet medinieks uzsaucis:" Nekas! kā es būtu toreizējās medinieku drēbēs baznīcā priekšā!"

Acumirklī, kā to izteicis, šis jau baznīcā. Atbrauc ķēniņš, domā laulāties, ierauga šo. Tā pilnā kaklā: "Kur tu biji? Nu tu esi vienu veselu minūti par vēlu pārradies, likšu tevi kārt. Tagadiņ nobeidzās septiņi gadi, septiņi mēneši, septiņas nedēļas, septiņas dienas, septiņas stundas, septiņas minūtes un šī minūte ir jau pāri. Man tevi jākaŗ, vai grib, vai negrib!"

"Kad jākar, jākaŗ!" medinieks atteic un nesaka vairāk nekā. Un nu tūlīt papriekšu pakārsot medinieku un tad laulāšoties netraucēts, nekavēts.

Labi! ieraka stabus, viss pilsēts sapulcējās un velk šo karātavās. Bet līdz ko uzvelk, tā medinieks: "Cirvīti, cērt!"

Un tūlīt cirvītis nocērt karātavas stabus. Bet ķēniņš iepīcis liek jaunus stabus rakt. Ierok - tā medinieks: "Kančuka, čērt ķēniņam par mācību!"

Un tūlīt kančuka cērt un mizo ķēniņu, ka put vien. Bet ķēniņš nu sauks kaŗa spēku palīgā lai maitājot medinieku nost! Bet medinieks ieminas: "Dozīte, kaŗa spēku!"

Tā sudraba kara spēks klāt un apkauj ķēniņu, apkauj visu viņa kaŗa spēku.

Nu medinieks salaulājies ar ķēniņa meitu un pats palicis par ķēniņu tā ķēniņa vietā.

Piezīme. Vārda "Nekas" izskaidrošanai salīdzini iepriekšējo un sekošo variantu. P. Š.