3. A. 465. A. V. Vīdneris Skrundā, LP, V, 323 (142, 2).

Vecos laikos dzīvoja ķēniņš ; tam bija teicams medinieks. Reiz medinieks, jūrmalā medīdams, ierauga trīs savādas pīles. Viņš tūlin grib saut, bet domā: "Ne, lai nometas!"

Pīles nometas pašā ūdeņa malā, un kas nu par brīnumiem! Pīļu spārni atkrīt no rumpjiem un šīs paliek par daiļām daiļām meitām; bet runāt neko nerunā, tikai sačukstas, noliek spārnus katra savrūp uz smiltim un tad iebrien jūŗā mazgāties. Bet medinieks nevar izprast, kas tikai tās varētu par meitām būt? "Pag, ko es darīšu! Kamēr tur mazgājaties, noņemšu vienai spārnus, redzēs, kas tad tur izjuks."

Labi! šis paņem spārnus un neliekas ne zinot. Iznāks meitas no jūras, skatīsies, kur spārni? Divām ir, trešai nekā. Gan tekā, gan meklē - nav un nav; bet medinieks, krūmos paslēpies, domā: "Lai tikai izmeklējas!"

Beidzot, kad nu nevar, nevar atrast, tās divas pieliek savus spārnus, paliek par pīlēm un aizlaižas projām. Trešā, nabadzīte, noskatās it žēli šīm paka un nesaka nekā, lai nu ir kas būdams. Bet medinieks tagad ātri vien pārsteidzas pilsētā, nopērk dārgas drēbes un aiznes daiļai meitai par apģērbu. Šī apģērbjas un nu medinieks pārved daiļo mājā sev par sievu. Labi! tas nu viss nekas. Bet kas par nelaimi? Drīz vien pats ķēniņš apcēlis, kas viņa mediniekam par daiļu sievu, jāsaka, tāda, lai visā valstī meklē, arī nedabūsi. Un ko domāt? Ķēniņš jau aplinkus mētā vārdus, lai atdodot daiļo viņam par sievu. Medinieks zināms, no tam ne dzirdēt; bet ko tad tādam ķēniņam padarīsi? Ka ne ar labu, ače, izgudrojis medinieku vai pavisam nomaitāt. Lai tūlin ejot mežā medīt un pārvedot rītu pat to visvecāko vilku dzīvu mājā! Medinieks domā: "Kur nu tādu dzīvu pārvedīsi? Beigts tikai esmu!"

Ieiet noskumis pie sievas; sieva vaicā: "Kas kaiš, vīriņ?" Tā un tā! mums abiem nelabi. Tevi ķēniņš nomedīs, mani vilks apēdīs!"

"Neēdīs vis!" sieva mierina, "še mana galvas drāniņa, pavējo viņu mežā, tad sanāks milzums vilku tev apkārt un prasīs: "Ko gribi?" Atbildi: "Kur ir tas vecākais vilks? Man jājāj mājā!" Tad no bara iznāks sirms vilks, lec tam mugurā un jāj, lai nokūp, pie ķēniņa.."

Medinieks aiziet mežā, pavējo drāniņu - ja, sievai taisnība, saronas vilki no malu malām kā melna debess un taujā: ko medinieks gribot no viņiem?

"Gribēju. vilki mīļie, to vecāko no jums pārjāt ķēniņam; tā man pavēlēts."

Tūlin iznāk no bara vecs, vecs nosirmojis vilks, sacīdams: "Es esmu tas vecākais, un tad jāsim arī!" Medinieks uzkāpj sirmajam mugurā un aiziet, ka nozib

citi vilki izklīst. Pārjāj pie ķēniņa: "Še! Te nu ir vecais vilks, kur viņu pievietošu?"

Bet ķēniņš atcērt dusmīgi, tāpēc ka vilks nav plēsis medinieku: "Liec tu viņu, kur tu gribi! Kur es tādu bezzobi likšu?. Tomēr rītu pārjāsi man vecāko lāci no meža."

Medinieks domā.: Kur nu lāci dzīvu pārjāsi, beigts tikai !" Ieiet pie sievas, sieva vaicā: "Kas kaiš, vīriņ?"

esmu Tā un tā - mums abiem nelabi. Tevi ķēniņš nomedīs, mani "

lāči apēdīs!"

Neēdīs vis še mana galvas drāniņa, pavējo viņu mežā, tad "

sanāks milzumis lāču tev apkārt un prasīs: "Ko gribi?" Atbildi: Kur ir tas vecākais lācis? Man jājāj mājā." Tad no bara iz nāk sirms lācis; lec tam muaurā un lai, lai nokūp, pie ķēniņa. '

Medinieks aiziet mežā, pavējo drāniņu - ja, sievai taisnība: saronas lāči, jāsaka, ki melna debess un taujā: ko medinieks gribot no viņiem?

"Gribu, lāči mīļie. to vecāko no jums pārjāt ķēniņam; tā man pavēlēts."

Tūlin iznāk no bara vecs, vecs nosirmojis lācis, sacīdams: Es esmu tas vecākais. nu tad jāsim arī!"

" Medinieks uzkāpj sirmajam mugurā un tad aiziet, ka nozib vien; citi lāči izklīst. Pārjāj pie ķēniņa: "Še! Te nu ir vecais lācis; kur viņu pievietošu?"

Bet ķēniņš atcērt dusmīgi, tāpēc ka lācis nav saplosījis medinieku: "Liec tu viņu kur gribi! Kur es tādu bezzobi likšu? Tomēr rītu tu man iesi un nezin, kur iesi, un pārnesīsi un nezin, ko pārnesīsi!"

Medinieks, tādu Pavēli dabūjis, ieiet gauži noskumis pie sievas. Sieva vaicā: "Kas nu?"

"Ja, nu pavisam nelabi. Ķēniņš pavēlēja, lai eimu un nezin, kur eimu, lai pārnesu un nezin, ko pārnesu. Saki, kas tas ir, un kur tas ir?"

"Vai zini, vīriņ, šoreiz es arī nezinu, kas tas ir, un kur tas ir; bet nenoskumsti nemaz, ej pie manām māsām, un ja tās arī nezinātu, tad ej pie mana tēva, par visiem viņi zinās."

Labi, labi, sieviņ! bet ej nu sazini, kur tavas māsas, kur tavi "

tēvi dzīvo?"

Kā tu runā? Tā jau mana daļa! Redzi, iedošu tev diegu "

kamoli, palaidi to vaļā, tas ritēs arvienu uz priekšu un tad iztaisi kājas, ka vari panākt. Kamoltiņš tevi novedīs pie māsām, pie tēva, visur, visur kur vien vēlies!"

Labi! medinieks ieritina kamolu un tikai poš pakaļ. Iet, iet - beidzot kamols apstājas māju priekšā. Ieiet iekšā - ak tu laime! Satiek pirmo sievas māsu. Nu sasveicinās, nu tērzē, nu cienājas kā jau, kas reti tikušies; bet līdz labi paēdis, māsas vīrs atminas, ko īsti tik tālu nācis. Vai nezinot, kas tā par lietu? Lai eimu, nezin, kur einu, lai pārnesu, nezin, ko pārnesu?

Sievas māsa pagroza galvu, izdomājas tādu brīdi - ne, to viņa nezināšot vis. Lai ritinot kamolu un ejot pie otras māsas aprunāties!

Neko darīt, poš pie otras sievas māsas. Iet, iet - beidzot kamols apstājas māju priekšā. Ieiet iekšā - atkal laime! Satiek otru sievas māsu. Nu sveicinās, nu tērzē, nu cienājas, kā jau. kas reti tikušies; bet līdz labi paēdis, māsas vīrs atminas, ko īsti tik tālu nācis. Lai pasakot, kas tas ir, un kur tas ir: lai eimu, nezin, kur eimu, lai pārnesu, nezin, ko pārnesu?

Otra sievas māsa pagroza galvu, izdomājas tādu brīdi - ne, to viņa nezināšot vis; bet lai ritinot kamolu un aizejot pie tēva, tas gan pateikšot!

Neko darīt. paritina kamolu un poš, ko kājas nes pie smvas tēva. Iet, iet - beidzot kamols apstāsies lielas ēkas priekšā. Ieiet iekšā - atkal laime! Satiek savu sievas tēvu taisni krītīs. Nu sveicinās, nu tērzē, nu cienājas, kā jau, kas reti tikušies; bet līdz labi paēdis znots nepiemirst, ko īsti tik tālu nācis. Lai tc ,s taču pasakot, kas tas īsti ir, lai eimu, nezin, kur eimu, lai pārnesu, nezin, ko pārnesu?

Sievas tēvs pagroza galvu un domā un domā ilgu laiku; beidzot saka: "Es gan īsti nezinu, kas tas ir, un kur tas ir, bet iesim laukā, sasaukšu visus pasaules putnus visus zvērus, visus kukaiņus, visus tārpus, visus rāpuļus, tie laikam zinās."

Sievas tēvs bijis visu zvēru, putnu, kukaiņu, tārpu, rāpuļu ķēniņš. Un nu sievas tēvs iesvilpies pirmo reizi - nekas; iesvilpies otru reizi -- nekas; kā svelpis trešo reizi, tā nākuši zvēri. nākuši putni, nākuši kukaiņi, nākuši tārpi, nākuši rāpuļi, kādi tikai zemes virsū ir. Sastājušies apkārt ka čum un kust. Nu sievas tam pamājis. Lai visi norimst, un tad vaicājis: "Sakiet. jūs te visi tik daudz esat kopā vai nezinat, kas tā par lietu: ej, nezin, kur ej; pārnes, nezin. ko pārnes?"

Visi sanākušie domā, domā - nevar pateikt. Sievas tēvs jau paliek nemierīgs un vaicās otrreiz: "Diezin, vai tikai visi esat sanākuši, ja nezinat pateikt?"

"Neesam visi!" zvēri atbild, "lielās vardes trūkst."

Kad tevi nelaime! kur tad tā tik ilgi?" sievas tēvs piktojās ,

un iesvilpās dikti jo dikti. Tūlin lielā varde, kā prāvs siena tupezis, atlec lieliem lēcieniem un atvainojas: "Pirmo reizi nokavējos, otru reizi pasteidzos!"

Kā tad -- nokavējos! Vai nezini, ka vajaga rāvienā būt klāt? "

Nu, nekas - kas bijis bijis; bet saki man, kur tāda lieta atronas: ārnes?" ej, nezin, kur ej, pārnes, nezin, ko p

Ā! kā tad es nezināšu? Tā lieta ir tālu tālu viņpus jūras, "

viņu sauc Kazaiku; tas ir tāds putns, kāda vairāk nav pasaulē; bet grūti to dabūt."

Lai nu arī grūti, kad tikai dabūjams! Klausies, varde, tad " putnu tu nu aizvedīsi manu znotu tur pie Kazaikas un palīdzēsi to pārvest. Tur jūrmalā sēžaties manā laivā un ceļaties ūdenim pāri."

Un medinieks ar lielo vardi aiziet jūrmalā, iesēžas sievas tēva laivā un ceļas pāri. Viņā malā varde izlec pirmā no laivas un saka tā: "Dzirdi, ķēniņa zinot, kāp man mugurā, tad aizkļūsim ātrāk jo vēl tālu Kazaikas miteklis."

Ķēniņa znots (medinieks) uzrāpjas vardei mugurā un uzsauc: "Lai tad arī iet!"

Un nu varde sāka lēkt. Ak tavus lēcienus! Kā šautuve pāri visiem meža galiem. Nedabūja, jāsaka, ne apskatīties, jau pie Kazaikas mitekļa klāt. Medinieks nolec vardei no muguras, atstaipa locekļus; bet varde piemāca: "Nestaipies gali ej tikai nu šinī mājā iekšā, kamēr slepkavas nav pārnākuši un - vai redzi, vai neredzi kādu - prasi skaļā balsā trim paēst. Tev atbildēs: "Divi ēdāji tikai, trim prasa!" Tad atsaki: "Tu, pats galda klājējs, arī ēdīsi līdz!"

Labi! medinieks ieiet istabā un uzsauc: "Klāj gaidu trijiem ēst, trijiem dzert!"

Istabā atbild : "Divi ēdāji trim liek klāt?" "Nekas! klāj vien, pats klājējs arī ēdīs līdz!"

Viens, divi - galds apklāts bet kas klāj, to nedabū redzēt. Varde ar medinieku sāk ēst un Kazaika neredzams arī ēd līdz; varde ar medinieku ēzdami sarunājas, Kazaika runā līdz, bet redzēt nedabū viņu. Tā nu paēd, Kazaiks noglabā galdu un tad saka: "Klausies, mediniek, ķēniņa znot, manas slepkavas, kuŗus te apkalpoju, nekad neaicināja mani pie galda; tu atnāci pirmo reizi un tūliņ aicināji, tādēļ iešu tev labprāt līdz, kas tik labs pret mani. Bet mums jāsteidzas, iekāms slepkavas nepārnāk."

Tūlin arī medinieks izgāja ar Kazaiku laukā, kāpa vardei mugurā un varde aiznesa vēja ātrumā pie laivas jūs malā. Medinieks ar vardi iekāpa laivā; Kazaika iesaucās: "Es arī jau laivā esmu! Dodiet tik airus, būšu labs airētājs!"

Airi airējās spēcīgi vien. bet kas airēja, to neredzēja. Tikai zināja: Kazaika airēja, un redzēja: laiva skrien ar spārniem. Bet plašā jūŗā viņi sastapa kuģi. Kuģinieki vaimanāja: "Visa maize apēsta, mums nav ko ēst, mums nav ko ēst!"

Mediniekam iežēlojās vaimanātāji; viņš atbild: "Laižiet mūs uz kuģa, dabūsit ēst."

Kuģinieki paņēma šos uz kuģa; medinieks saka: "Paga, paga, tūlin ēdīsit. Dzirdi, Kazaika, kur tu esi? Klāji gaidu 32 cilvēkiem!"

Kazaika atbild: "Te jau tikai 31 cilvēks, kādēļ 32 klāšu?" "Ah! vai tad tu nemaz līdz neēdīsi pats?"

Paldies! ka mani arī pie galda pieņem; tur, slepkavu mājā nekad reizā neēdu." Drīz galds apklāts, visi sāk ēst. Bet ēdot. kuģa kapteinis nevar un nevar izprast, kas tas par neredzamu Kazaiku un kur viņš tai ātrumā tik labus ēdienus grābis. Medinieks pasmejas: "Kur viss tas gadas? Par ko man ir labs rokas puisis?"

"Bet man," kapteinis atbild, "ir atkal varens āmars. Ja piesit vienreiz -- -ādas daudz kaŗa ieroču; ja piesit otrreiz - gadas milzumis kaŗa vīru; ja piesit trešo reizi - gadas jātnieki, es saku milzumis. Kā būtu, ja tu savu Kazaiku ar āmaru mainītu? Redzi, man kaŗa vīru nevajaga - kur likšu? Bet tev, kā ķēniņa znotam, kara vīri vajadzīgi ņem tādēļ āmaru, es ņemšu Kazaika."

To dzirdēdams. medinieks šaubās, vai mainīt, vai nemanīt; bet Kazaika iečukst ausī: ,,Maini droši! Es viņus apgādāšu ar ēdieniem un tad ieradīšos atkal pie tevis."

Labi! Šie samaina un aizbrauc katrs savu ceļu. Brauc, brauc - te ia sāk briesmīgi viļņot un medinieks nemaz vairs patapt uz priekšu. Tā nu samocās labu laiku. Bet kas ir? Uz reiz dzird : Kazaika ir atkal laivā. Lai dodot viņam airus, tie nu esot apgādāti. Kazaika paņems airus, tūlin vedas pavisam citādi -- viens divi pie sievas tēva mājā. Sievas tēvs priecājas, ka znotam tik labi izdevies, un nu tikai skubināt skubina, lai tūlin atstājot vardi te un lai steidzoties ar Kazaiku mājā._ Diezin, ko sieva par to laiku darot, kad gauži nebēdājoties un kā nekā. Labi! Medinieks, nabadziņš steidz arī, pa kaklu, pa galvu. Pārnāk mājā prasa, kur sieva? Sieva esot cietumā. Kādēļ cietumā? Jā, viņa neesot ticējusi, ka tu esot miris, un negājusi pie ķēniņa par sievu, lūk, tādēļ tas cietums. To dzirdējušam, mediniekam skaidri visi vaigi svilst, un tā tūlin pie ķēniņa: "Te nu pārvedu: ej, nezini, kur eji, pārvedi. nezin, ko pārvedi - bet, kur mana sieva?"

"Kas par sievu?" ķēniņš atcērt. "Mana sieva! Vai saproti?"

"Tā tu nerunā, tik rupji! Likšu tevi nonāvēt!"

"Tas, kas mani vēlējies nonāvēt, tas pats nāvē kritīs!"

Tādi vārdi ķēniņu pēdīgi aizkaitināja; viņš ātrās dusmās pasauc kaŗa vīrus un liek medinieku nošaut. Bet Kazaika iečukst: "Lai šauj, lai - es aizstāšos priekšā, ka tevi neievaino un tamēr rīkojies ar savu āmuru." Un medinieks satvēra āmaru, piesita vienreiz - gadījās vīri: piesita otrreiz -- gadījās ieroči; piesita trešreiz - gadījās milzumis jātnieku. Kaŗa vīri sāka apspalēt ķēniņa kaŗa vīrus; bet ķēniņš ar atlikušo pulku pasteidzās izbēgt. Bet medinieka jātnieki panāca ir tos un nomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika. Nu medinieks izpestīja savu sievu no cietuma, paņēma ķēniņa valsti un dzīvoja laimīgi.

Piezīme. Neredzamais kalpotājs te tiek saukts Nekas un Kazaika. Pēdējais vārds ir maisījums no krievu ņeznaika un kazaka. P. Š.