4. A. 465. A. A. Bīlenšteins Plepeniekos pie Dobeles LP, VI, 1053 (134; 4).

Bija vienreiz ķēniņš, tam bija ģēģeris, kas ikdienas uz jakti gāja. Vienreiz tas ģēģeris izgāja uz jūrmalu, tur kādus putnus šaut, un iekūlās tanī lielā zālē, kas ap jūrmalu dikti liela auga.

Viņš lūrēja, vai kāds putns neatskrietu. Te atskrēja viens balodis, nokratīja savas spalvas un palika par dikti smuku sievišķi un iegāja jūŗā mazgāties. Ģēģeris, to redzēdams, uzceļas, paņem tās spalvas, iebāž savā tašā un uzkāpj vienā vītolā, kas tur jūrmalā stāvēja. Par mazu brīdi atskrien arī vēl divi baloži, nokratīja tāpat savas spalvas un iegāja jūŗā. Nu mazgājās tās visas trīs. Tās divi, kas pēc bija atskrējušas, iznāca ātrāki nekā tā viena, un paņēma savas spalvas un skrēja projām. Nu iznāca arī tā pirmā un meklēja savas spalvas, bet par velti. Ģēģeris tās savā tašā bija iebāzis. Viņa sāka raudāt un teica: "Kas man," manas spalvas atdotu tam es piederētu visu mūžu

Ģēģeris, to dzirdēdams, nokāpa no koka un atdeva viņai tās spalvas. Bet tas sievišķis gāja viņam tūlīt līdz uz viņa mājām. Kēniņš, to dzirdēdams, ka viņa ģēģerim dikti smuka sieva esot, aizsūta savu sulaini, lai tas to pie viņa atved.

Sulainis iet un ir jau gandrīz pie durvim, te atveŗ tas sievišķis logu un prasa: "Kas tur nāk?"

Sulainis, to dikti smuko sievišķi redzēdams, paliek kā apstulbis un nevar ne vārdu izteikt, tā lielā smukuma aizgrābts. Knapi, knapi viņš tik(ai) var apgriezties un aiziet projām. Viņš izstāsta to visu ķēniņam, ko viņš redzējis. Ķēniņš to apsmējis: kā cilvēks nu tāds varētu palikt, vienu smuku sievišķi ieraudzīdams? Un nu sūta savu kambaŗa junkuru, lai tas to atved. Kambara junkuram tā pati nelaime, kas sulainim. Ķēniņš, viņus abus neticēdams, brauc pats raudzīt.

Tas sievišķis, dzirdēdams, ka viens piebrauc pie durvim, atver logu un skatās ārā. Ķēniņš bija jau patlaban vienu kāju uz kāpšļa uzlicis, te uzmeta acis viņai un tūdaļ, lielā smukuma aizgrābts nevar ne no kāpšļa vairs nokāpt zemē, ne arī kučierim teikt, lai griež zirgus atpakaļ un brauc projām. Ar lielām, lielām mokām tas stostīdamies saka, lai brauc atpakaļ.

No rīta ķēniņš liek ģēģerim atnākt un saka viņam, ka mēneša laikā vajaga tādu putnu ar zelta spalvām gādāt; ja ne, tad viņš paspēlē savu sievu un dzīvību.

Ģēģeris, mājā pārnācis, ir itin noskumis; bet viņa sieva par to neko nebēdā. Vakarā aiziet gulēt, ģēģeris vēl noskumst; rītā izceļas un redz istabas vidū putnu ar zelta spalvām. Aiznes putnu ķēniņam, ķēniņš vēl nav ar to mierā, un uzliek viņam briedi ar zelta ragiem dabūt. Labi! Šis dabū arī briedi istabas vidū, tāpat kā putnu, un aiznes ķēniņam.

Ķēniņš, nezinādams, kādu amatu nu viņam uzlikt, sasauc savus senātus un prasa, vai tie kādu amatu nezinātu, ko ģēģeris nevarētu izpildīt. Bet tie arī nevarēja neko izdomāt. Beidzot viens ģenerālis ieteicas, ka viņam esot viens vecs zaldāts, tas būšot zināt. Atsauc zaldātu, lai izgudrojot ģēģerim tādu amatu, ko nav iespējams izdarīt! Zaldāts prasa trīs dienas laiku apdomāties. Labi! Pēc trim dienām zaldāts saka, ģēģerim vajagot to dabūt, ko viņš pats nemaz nezin.

Ģēģeris bēdīgs pāriet mājā un stāsta sievai, ka viņam vajagot viena gada laikā to dabūt, ko pats nemaz nezin.

Tad viņa sieva viņam iedod kamolu diega, arī nēzdogu un saka: "Kur tas diega kamols iet, tur tev vajaga paka iet!" Ģēģeris no rīta agri iziet ceļā. Par to starpu ķēniņa pilī atkal

rīko visu gatavu, ka var uz vienu gadu reizot. Tur kauj vēršus, govis, cūkas, rīko kuģi tā, ka tikai nekā netrūktu.

Ģēģeris iet, iet savam diegam pakaļ - ieiet lielā mežā. Iziet no meža ārā, ierauga lielu pili bez durvim, tikai logi un eņģes vien. Tas kamols apiet tai pilij trīsreiz apkārt, viņš izņem to drānu no savas kabatas, noslauka ar to savus sviedrus, te atveŗas viens logs vaļā un prasa viņam : "Kur tu ņēmi manas māsas nēzdogu?"

Nu sauc šo, lai nāk iekšā. Viņš ieiet iekšā, ir viens sievišķis. Viņam dod paēst, iedod vienu citu kamolu, arī ēdienu līdz, un nu iet atkal pa vēl lielāku mežu, ka nemaz galu sasniegt. Viņam jau pietrūkst maizes, sāk dikti ēst gribēties, vēl no meža nav izgājis. Te uz reiz' ierauga vienu vardi, kas ar divām kājām lec: viena ir labā roka, otra kreisā kāja.

"Ak tu nabaga vardīte!" šis nopūšas, "kur tev gŗūti ir tikai ar divām kājām lēkt!"

Varde atgriežas it mudīgi atpakaļ un saka: "Tu muļķis! ko tu nopūties par mani, kuŗai nemaz rūpes nav; nopūties labāki par savu likteni, jo to, ko tu meklē, nekad nedabūsi, ja nepieņemsi mani par vadoni."

Ģēģeris, to dzirdēdams, lūdz vardi, lai tā nākot par palīgu. Varde saka: "Satin to kamolu un nāc man pakaļ!"

Ģēģeris nu iet vardei pakaļ. Iet, iet - iznāk no ta meža ārā un ierauga vienu pili. Pie pils varde saka: "Ieej pilī, tur tikai atradīsies trepes un krāsnis vien. Uzkāp uz vienu krāsni un skaties, kas notiks. Tad nāks cilvēks un sauks kādus nekādus vārdus, tos visus atmini un nogaidi, kamēr vairs neviens nenāk. Tad sauc tu tāpat, kā viņi sauca, un beigās saki: "Paldies!" Es palikšu par to starpu apakš tām trepēm."

Ģēģeris, pilī iegājis, noguļas uz vienu krāsni. Te par mazu brīdi ienāk viens kungs un sauc: "Neznaika!" Atbild viņam viena balss: "Što hočeš?" Prasa kungs: "Davai kūšit!" Balss atbild: "Seičas, moi mili bariņ!" Un tūlīt gadas sudraba galds ar zelta šķīvīšiem, nažiem, kādiem nekādiem gardiem ēdieniem, dzērieniem un sudraba krēsls.

Tas kungs piesēžas ēst, paēd un aiziet projām. Un tā nākuši pavisam divdesmit četri kungi.

Ģēģeris, vairāk neviena nesagaidīdams, ceļas no krāsns un sauc: "Neznaika!" Viņam atbild: "Što hočeš?"

Davai kūšit!" "

Atbild: "Seičas, moi mili bariņ!"

Un tā gadas sudraba galds pilns ar tiem vislabākajiem ēdieniem un dzērieniem, kādu ne pašam ķēniņam nav. Paēdis viņš pasaka: "Paldies!" Balss atbild: "Es te jau divdesmit četri gadi esmu kalpojis un ne no viena neesmu pateicības dabūjis. Nu no šī brīža gribu tev visur pakal iet un tev kalpot."

Ģēģeris nu nāk ārā. Ārā iznācis, viņš uzmeklē vardi, pasakas [pateicas?] par to padomu, ko devusi, un iet uz mājām.

Iznācis klajumā pie jūrmalas, viņš grib no saviem ceļa pūliņiem atpūsties un liek ēdienus gādāt. Labi! ēdieni klāt, galds klāts un šis apsēžas sudraba krēslā.

Bet ap to pašu laiku netālu no jūŗas malas brauca viena flote, viena ķeizara kaŗa spēks. Ķeizars, to spīdumu jūrmalā ieraudzīdams, pavēl pie malas braukt. Klāt pienākušiem, ķeizars sūta savu sulaini, lai tas to spīdumu iet apskatīties. Sulainis atnāk un saka ķeizaram, tur esot bijis viens cilvēks!

Nu ķeizars noiet pie tā ģēģeŗa un prasa, kur viņš te jūrmalā sudraba galdu, ēdienus, dzērienus ņēmis. Viņš atbild: "Cienīga majestēte! cik jums aužu ir uz kuģiem?"

Ķeizars atbild: "Piecdesmit tūkstoš cilvēku!" "Nu tad eita un sauciet viņus visus šurp!"

Kamēr ķeizars audis atsauc šurp, tamēr Neznaika liek piecdesmit tūkstoš cilvēkiem ēdienu dot. Gadās viens dikti liels sudraba galds ar kādiem, nekādiem ēdieniem, dzērieniem un ar sudraba krēsliem. Ķeizars sasēdina visus savus audis ap galdu un visi ēd. Ķeizars paēdis prasa, kā viņš to visu varot dabūt? ģēģeris atbild, ka viņam esot viens tāds gars: kā viņam prasot, tā viņš to gādājot. Ķeizars saka: "Man ir tāds spieķis: kā iebāž zemē, tūlīt gadās zelta pils; un viena ķīķere: kā paskatās vienā galā, gadās liels kara spēks, kā paskatās otrā galā, kaŗa spēks nozūd."

Un nu ķeizars grib, lai ar viņu maina. Ģēģeris domāja: "Es pārnesīšu ķēniņam spieķi un ķīķeri, kas nemaz nav : "Ko nemaz nezin!" pēc kā esmu gājis," un negribēja mainīt. Te viena balss iečukst viņam ausīs: "Maini droši! Es no tevis nekad neatstāšu."

Ģēģeris izmaina ar ķeizaru un ķeizars brauc atkal projām pa jūru. Kamēr ķeizars vēl uz zemes bija, viņš sauca: "Vai Neznaika ir pie manis?"

Neznaika atbild, ka esot, un gāja tādu gabalu ir jūŗā līdz. Tur ķeizars viņu nesauca vairs, jo domāja, ka jau nu Neznaika pie viņa paliks.

Bet tālu jūrā iebraukušiem, ķeizars piepēži atminēja Neznaiku saukt, bet velti. Neznaika nebija virs. Nu ķeizars redzēja, ka viņš bija piekrāpies.

Par pusotra mēnešiem pēc iziešanas ģēģeris jau pārnāca mājās un atrada audis vēl pilnā darbā ķēniņa pilī. Tie vēl arvienu nebija sarīkojušies, ka var uz vienu gadu ceļā doties.

Un tā no rīta saulītei lecot, ģēģeris iesprauž savu spieķi pretim ķēniņa guļamai istabai un paskatās savā ķīķerī, tūlīt izceļas zelta pils un gadās liels pulks kaŗa vīru, un nu šauj tā, ka nevar aizklausīties. '

Ķēniņš, no lielā trokšņa uzmodies, it sabaidās, domādams, ka nu viņa pili cits kāds ķēniņš aplēģerējis. Viņš paskatās pa logu, viņa acis nožib no lielā zelta spožuma, domā, ka sapņotu. Nu sauc visus savus sulaiņus un prasa, lai tie jel sakot, vai viņš esot nomodā jeb sapņojot. Sulaiņi saka, ģēģeris esot pārnācis ar lielu kaŗa spēku un viņam esot liela zelta pils lai.

Ķēniņš sūta savus sulaiņus, lai tie ģēģeri lūdz, ja ne vairāk, lai kaŗa spēku apsauktu. Sulaiņi to pasaka gan; bet ģēģeris atbild: "Es ātrāki neapsaukšu, kamēr pats ķēniņš nāks mani lūgt!"

Neko darīt, ķēniņš iznāk un lūdz, lai jei apsaucot! ģēģeris prasa ķēniņam, vai viņam negriboties ēst. Ķēniņš atbild: "Kāpēc tad ne?"

Nu ģēģeris pavēl Neznaikam gādāt abjiem ēdienu. Paēduši ķēniņš saka: "Tādu ēdienu un dzērienu vēl savu mūžu neesmu baudījis."

Ģēģeris atbild : "Nu es to "Ko es nezinu" esmu dabūjis un atdomu jums viņu."

Bet ķēniņš neņēmis un teicis, lai viņš pats paturot. Tad Neznaika kalpojis abiem diviem.

Piezīme Krievu izteikumu jautājumos salīdzini iepriekšējos trīs variantus, P. Š.