6. A. 465. A. A. Bilenšteins Jaun-Aucē. LP, VI, 1057 (154,5).

Vienam ķēniņam bijis medinieks. Tas bijis neprecējies, un ķēniņš arī bijis neprecējies. Vienu dicnu medinieks aizgājis uz dīķi. Tur atskrējušas trīs pīlītes. Gribējis šaut un ieraudzījis, ka trīs cilvēki, skaistas meitas. un nešāvis. Bet tai vienai meitai šis nozadzis drānas. Nu meita raudājusi; bet šis teicis: "Lai raudi kā raudādama, tu būsi mana līgava, tevi precēšu!"

Un tā pārvedis un salaulājies. Bet ķēniņš, ieskatījies jauna sievu, ņem nost. Medinieks nedad. Beidzot ķēniņš saka: "Ja t&127;&127; marr pārnesīsi zivtiņu ar zelta zvīņām, tad tev sievu. pametīšu, ja ne- atpemšu."

Šis pārgājis mājā un stāstījis to sievai. Tā teikusi: "Jāpasaka māsām, tās dabūs."

Un sieva nu pastabulējttsi stabuli, atskrējušas māsas: ko gribot?

Tā un tā, izteikusi, un māsas tūda&127; zivtiņu atnesušas.

Bet ķēniņš tomēr ņēmis sievu nost, un ja nedodot, lai tad pārnesot tādu putniņu ar zelta deauniņu um melnām kājām! Atkal sieva stabulējusi ttn māsas atn.esušas tādu putniņu.

Bet kēniņš tomēr ņēmis sievu nost, un ja nedodot, 1ai tad ejot tur., nezinu kur, lai pārnesot to, nezinu ko! Pārgājis mājā, sieva teikusi: lai nu ejat Pats pie viņas māsām! Māsas dzīvojušas lielā mežā, mazā istabiņā. Istabā tās bijušas par skaistām meitātn, kad laukā skrējušas - par pīIēm.

Bet sieva bija iedevusi mediriekam mazu ripiņu, teikdama: "Nosvied to! Kur ripiņa ripos, tur ej paka], tā noiesi pie mauārn māsām!" Un vPl teikusi, lai neko daudz nerunā ar tām un lai, nakti pārgulēiis, neslaukoties tai dvielī, ko viņas dos, bet lai slaukoties tai dvielī, kas pašam no mājām līdz, ko devusi.

Aizgājis, pārgulējis - rītā veca māte ienesusi ūdeni. Šis nomazgāües un slaucījies tai dvielī, ko visas trīs māsas kopā bija rakstij&127;.zšas, un ko sieva bija. līdz iedev usi. Slaukoties māte pamanījusi dvieli un pazinusi, ka tas viņas znats. Tūlin prasīiusi,

76

ka viņš meklē. Atteicis: "I&127;ēniņš ņem m.an sievu nost un pavēlējis: ej tur, nezinu kur, - pārnesi to, nezin.u, ko!"

B&127;et vecā māte ar sievas māsām arī nezinājušas. kas tas varētu būt; tādē&127; sasaukušas visus putnus, zvērus, ar līdējiem, skrējējiem, cik tikai ir pasaulē; bet no tiem arī neviens&127;`nav zinājis. Beidzot māte atminējusies: "Klibās vardes vē1 nav.

Atsauc klibo vardi, tā saka: zinot gan, tas esot tāds neredzams sulainis; lai medinieks nākot viņai tikai līdz, aizvedīšot. Gājis vardei pakal t?n aizgājis līdz vardes būdai, tur vardo ielidusi savā alā un teikusi, lai šis iLlienot aizkrāsnī, un lai darot tam kungam visu paka&127; ,kas tur drīzumā ienākšot. Labi! Ienācis viens kungs un saucis: "Mūriņ, Ntūrip!"

Neredzamais Mūriņš atbild: "Ko gribat, cienīgs kungs?" Ēst gribu!`'

" Tad gadījies galdiņš ar visuvisādiem ēdieniem un dzērieniem. Kungs paēdis un izgājis ārā. Kā izgājis ārā, medinieks &127;au&127;is: "Mūriņ, Nlūria!"

Mūriņš vaicājis: ko gribot. Šis atteicis: ēst gribot! Tūda1 gadījies galds ar ēdieniem un dzērieniem: lai nu ēdot! Bet medinieks atteicis: , Ne, Mūriņ ēd tu pa priekšu!"

ll&127;ūriņš neredzams atbildējis: "Tev es iešu līdz, jo daudz te bijuši, daudz te pie manis paēdušies padzērušies, bet nevens mani nav aicināji.s, lai es papriekšu ēdu!"

LTn tad nu gājuši abi divi trz mājām. Ceļā medinieks sastapis (vieou paka[ otra) trīs ceļa gājējus. Tos ņēmis ar Mūriņu ēdināt. Šie, katrreiz, ka Paēdvši, brinījušies par tādu neredzamu Mūri&127;ru un Par varu uzplijuJies mediniekam lai mainot Mūriņu, viniem esot labākas lietas pretim ko dot. Pirmajam bijis tāds āmars: kad trīsreiz sitīsi, pils gatava; otram tāds āmars: Icad. trīsreiz sitīsi, kata spēks klāt; trešajam tāds mētelis: kad apliek, noskrien trīs jūdzes pa stundu.

Šis iemijis tās lietas; bet Mūripš pie tiem nepalicis, katrreiz nācis pie medinieka atpakal. Beidzot pārskrējis ar mēteli un Mūriņu pie ķēniņa. Piesitis ar pirmo āmaru, gadījusies lepna pils; piesitis ar otru āmaru, gadījies kara spēks. Ķēniņš sabaidījies un atdevis šim sievu, lēnā prātā vēl pie1ūgdamies.