7. A. 465. A. J. Trejs Saukā. LP, V, 327 (142,3).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz muļķītis, ezerā zvejodams, izvilcis zelta zivtiņu un iebāž kulē. Līdz iebāž kulē, zivtiņa paliek par daiļu meitu. Muļķītis apprecēja meitu un dzīvoja laimīgi. Bet par nelaimi reiz tās zemes ķēniņš ieraudzīja muļķīša daiļo sievu un tūlin sadedzis, lai atdodot viņam sievu. Muļķītis ne. Nu, ja ne - tad muļķītim vienam naktī jāpārnesot zelta cūka ar septiņiem sivēniem, citādi nokaušot viņu. .

Muļķītis pārgāja bēdīgs un stāstīja sievai nedienas. Bet sievai bija savāda drāniņa; līdz ko to paplīvināja - zelta cūka ar septiņiem sivēniem klāt. Rītā muļķītis atdeva cūku ar sivēniem ķēniņam; tomēr ķēniņam tas nebija pa prātam. Viņš sacīja: "Nākamā naktī uzcērt zelta pili pretim manai pilij, citādi tevi nokaušu!"

Labi! muļķītis atkal paplīvināja sievas drāniņu un re - zelta pils gatava. Tomēr ķēniņam tas nebija pa prātam. Viņš sacīja: "Nākamā naktī uzcērt zelta tiltu no zelta pils līdz manai pilij, citādi tevi nokaušu!"

Labi! muļķītis atkal paplīvināja sievas drāniņu un re - zelta tilts gatavs. Tomēr ķēniņam tas vēl nebija pa prātam. Viņš sasauca visus zīlniekus un pavēlēja tādu darbu uzzīlēt, ko muļķītis nespētu padarīt. Zīlnieki sacīja: "Lieci viņam aiziet nezin kur un atnest nezin ko."

Ķēniņš par tādu padomu ļoti priecājās un tūlin atsauca muļķīti: "Ej, nezin kur un pārnes man, nezin ko!"

Muļķītis pārnāk nobēdājies, bet sieva mierina: "Būs labi! Še šis kamoltinš; nometi zemē un steidzies pakaļ, kur viņš velsies!"

Labi! Kamoltiņš vēlās, vēlās un aizveda muļķīti pie tādas pils, kas uz vistas kājas stāvēja. Iegāja iekšā par nakti palikt un satika sievas mātes māsu. Nu vaicāja tai, vai nezinot, kas tā par lietu: jāiet, nezin kur, jāpārnes, nezin ko? Sievas mātes māsa atteica: "Ej līdz manas māsas pilij, tur var būt tu to dabūsi!"

Kamoltiņš vēlās, vēlās un aizveda muļķīti pie tādas pils, kas uz divām vistu kājām stāvēja. Iegāja iekšā par nakti palikt, un satika sievas otru mātes māsu. Nu vaicāja tai, vai nezinot, kas tā par lietu: jāiet, nezin kur, jāpārnes nezin ko? Otra sievas mātes māsa atteica: "Ej līdz manas trešās māsas pilij, tur varbūt to dabūsi!"

Kamoltiņš vēlās, vēlās un aizveda muļķīti pie tādas pils, kas uz trim vistu kājām stāvēja. Iegāja iekšā par nakti palikt un satika savu sievas māti. Nu vaicāja tai, vai nezinot, kas tā par lietu: jāiet nezin kur, jāpārnes nezin ko? Sievas māte atteica: "Nebēdā neko! Pasaukšu vienu no saviem gariem, tas būs tas, ko tu meklē."

Un sievas māte iesaucās trīs reiz: "Šmori, Šmori, nāci šurp!" Šmoris atskrēja: ko pavēlot?

Šmori, kalpo šim vīram! kalpo, kalpo!"

Rītā muļķītis ar Šmori āja priecīgs mājā. Bet ceļā viņam iegribējās ēst. Muļķītis nu pirmo reizi savam sulainim pavēlēja: "mori, dod ēst!"

Šmoris tūlin atnesa galdiņu ar sudraba traukiem un gardiem ēdieniem. Muļķītis ēda gardu muti un brīnum uzslavēja Šmori. Beidzot tas teica: "Šmori, še tev divas čarkas par to! Iedzer, būs stiprāka dūša!"

Šmoris izdzēra čarkas tencinādams : "Tā tad man nu ir labs kungs! Pie sava vecā kunga tikai retam kādu čarku dabūju, bet nu divas uz reizes."

Tālāk iedami, viņi satika vīru ar vēzdu. Ar šo vēzdu varēja sadauzīt lupatās visu, ko vien vēlējās. Muļķītis viru aicināja, vai nevēloties ar vinu maltīti iebaudīt? "Kālab ne?" vīrs atteica. Nu muļķītis iesaucās: "Šmori, pacienā mūs, abus vīrus!"

Tūlin Šmoris atnesa divus galdiņus ar sudraba traukiem un gardiem ēdieniem. Vīrs mielojās, mielojās - piepēži iesāka kaulēties: vai nevarot savu Šmori ar viņa vēzdu mainīt? Ar to vēzdu varot stiprāko pili sadauzīt. Muļķītis domāja: "Lai nu lai, kas tad nu man ar pilim jādauzās? Bet kur tad mans Šmoris! Neaizmaksājams, jāsaka."

Bet Šmoris iečukstēja: "Mij! bet ja tu mani viņam atdosi. saki tikai vienreiz: Šmori, kalpo tam!" - trīsreiz ne; tad tikšu no viņa vaļām un atkal kalpošu tev."

Labi! muļķītis izmija Šmori, paņēma vēzdu un sacīja vienreiz: "Šmori, kalpo tam!" Svešais priecīgs aizgāja savu ceļu un muļķītis atkal savu, ar vēzdu rokā. Gabalu pagājis, svešais iesaucās: "Šmori, dod ēst!"

Bet Šmoris nedeva vis. Svešais vēl otreiz sacīja: "Šmori, dod ēst!" Bet Šmoris nedeva vis. Svešais sašuta un vēl trešreiz labi dikti kliedza: "Šmori, vai tu nedzirdi dod man ēst!"

Bet Šmoris nedeva vis; tikai atbildēja: "Ā! kas tu man par kungu esi? Mans vecais kungs uz mani nekad tā nekliedza kā tu!" Nu svešais vēl vairāk sašuta; bet Šmoris nosita viņu un griezās atpakaļ pie sava devīgā kunga un kalpoja tam.

Muļķītis ar Šmori gāja tālāk un satika citu vīru ar tādu tauri: ja pataurēja drusku - tūlin vesels kaŗa spēks saradās. Muļķītis arī šo vīru aicināja mieloties pie viņa "Kālab ne?" vīrs atteica. Nu muļķītis iesaucās: "Šmori, pacienā mūs abus vīrus!" Tūliņ Šmoris atnesa divus galdiņus ar sudraba traukiem un gardiem ēdieniem. Svešais vīrs mielojās, piepēži iesāka kaulēties: vai nevarot savu Šmori ar viņa tauri mainīt? Tiklīdz ar tauri pataurējot - tūlin vesels kaŗa spēks kopā. Muļķītis domāja: "Lai nu lai, ko es ar kaŗa spēkiem iesākšu? Bet kur tad mans Šmoris! Neaizmaksājams, jāsaka." Bet Šmoris iečukstēja: "Mij! bet ja tu mani viņam atdosi, saki tikai vienreiz! "Šmori kalpo tam!" trīsreiz ne; tad tikšu no viņa vaļām un atkal kalpošu tev!"

Labi! muļķītis izmija Šmori, paņēma tauri un sacīja vienreiz: "Šmori, kalpo tam!" Svešais priecīgs aizgāja savu ceļu un muļķītis atkal savu, ar tauri rokā. Gabalu nogājis, svešais iesaucās: "Šmori, dod ēst!" Bet Šmoris nedeva vis. Svešais vēl otrreiz sacīja: "Šmori, dod ēst!" Bet moris nedeva vis. Svešais sašuta un vēl trešreiz labi dikti kliedza: "Šmori, vai nedzirdi, dod man ēst!" Bet Šmoris atbildēja: "Ā! kas tu man par kungu esi? Mans vecais kungs uz mani nekad tā nekliedza kā tu!" Nu svešais vēl vairāk sašuta; bet Šmoris nosita viņu un griezās atpakaļ pie sava devīgā kunga un kalpoja tam.

Pēc ilga laika muļķītis ar Šmori pārnāca pie ķēniņa un atrada, ka ķēniņš viņa sievu nolaupījis. Muļķītim iedegās sausas dusmas, viņš sagrāba tauri un taurēja. Tūlin saradās liels, liels kaŗa spēks pie ķēniņa pils. Ķēniņš nejauki sabijās un iznāca vaicāt, ko tas nozīmējot? Muļķītis nu sacīja taisnību ķēniņam acīs: "Tu mani sūtīji trim lāgiem nāvē, es paliku sveiks un pārnācu ar kaŗa spēku. Bet kamēr es svešumā tevis dēļ klaidījos, tu nekaunējies nolaupīt manu daiļo sievu, tādēļ piesaku tev: atdod tūlin manu sievu, jeb likšu tevi pakārt kā noziedznieku."

Ķēniņš atdeva muļķītim sievu. Bet muļķītis pavēlēja savai vēzdai ķēniņa pili sadauzīt. Pils sakrita un nosita vēl ķēniņu irdama.

Nu muļķītis uzcirta jaunu pili un palika pats par ķēniņu.