8. A. 465. A. Žiema ar Birģeri Mežotnē. LP, V, 329 (142, 3 piez.).

[Vienam vīram bijusi ļoti skaista sieva, bet tā sieva iepatikusies ķēniņam. Tas nu nevarējis vien sadomāt, kādu darbu uzdot vīram, lai dabūtu to no pasaules nost.]

Tā ķēniņš licis vīram ziemas laikā plikam aiziet mežā (pa nakti) un nošaut paipalu. Vīrs bēdājies gauži; bet viņa sieva mierinājusi: "Ej droši, ne tev sals, nekā, un paipalas arī būs!"

Vīrs aizgājis - ja - paipalas gandrīz pašas rokā dodas. Nošāvis vienu un pārnesis ķēniņam. Bet nu ķēniņš pavēlējis: "Aizej šur --- nekur, atnes šo - neko!

Atkal vīrs bēdājies; bet sieva mierinājusi: "Nesaki neko, zināšu gan !"

Un sieva tūlin padabūjusi muciņu, kuŗu sākusi klaudzināt, bungot. Bungojot saradies liels kaŗa spēks, veselu jūdzi garumā un platumā. Kaŗa spēks iznācis no muciņas. Sieva pavēlējusi kaŗa spēkam, lai izklīstot pa visu pasauli un atnesot no visādiem dzīvniekiem vienu, kas vecāks un gudrāks. Labi! Sanesuši arī tad visādus dzīvniekus, ka čumējis un kustējis vien. Nu sieva vaicājusi: "Vai esat visi? Vai zināt man pateikt, kas tā par lietu: Aizej šur - nekur: atnes šo -- neko?"

"Neesam visi!" pele atteikusi, "nezinām arī, kas tā par lietu; ja būtu sikspārnis, tas pateiktu gan."

Likusi atnest sikspārni. Tas tūlin pateicis: "Šī lieta ir tā: Tepat netālu ir cintiņa un cintiņā ir pātaga - tā ir tā lieta, ko ķēniņš vīram pavēlējis meklēt."

Vīrs aizgājis pie cintiņas un patiesi atradis pātagu. Pārnesis ķēniņam, ķēniņš traks: kā tikai viņš to zinājis atrast? Bet virs atteicis: "Nepārnes dusmīgs; pārnes atkal dusmīgs, kur tādam iztapsi?"

Ķēniņš par to vārdu vēl vairāk sapiktojies un gribējis vīru pavisam nomaitāt; bet vīrs ar pātagu uzcirtis muciņai, pabungojis, tūlin izskrējis no muciņas liels, liels kaŗa spēks un nu ķēniņš tā sabaidījies, ka palicis uz reiz kluss un lielām mokām tikai pielūdzies vīru, lai nemaitā viņu.