9. A. 46. A. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 59. g. veca Augusta Kārkliņa Mēru pag.

Beiz bīš vienc tāds ķēnīc, tas bīš vecs puisis un traki nesmuks. Tam pašam kēnīnam bīš vienc zaldāts un tam akal bīsi dikti smuka sieva. Ķēnīnam iepatikusies zaldāta sieva un šis nu izdomājies, kā dabūt zaldātu pie malas un tā apprecēt zaldāta sievu. Reiz nu ķēnīc atvēstīš zaldātu pie sevis un uzdevis šam tādu uzdevumu: "Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko!" Ja zaldāts to nevarot izdarīt, ta šam galvā no.

Zaldāts manīš, ka nu ir slikti, un bēdīgs gāš pie savas sievas. Viņš ņēmis un sievai visu izstāstīš. Bet sieva iedevusi zaldātam kamolu un sacīsi, iei šis ejot tur. kur kamols velšoties, un tur būšot šās radniece un šī ar pasacīšot, kas būšot darāms.

Zaldāts paņēmis kamolu un nometis zemē. Kamols tūlī sācis velties un zaldāts gāš no pakaļas. Kamols vēlies, vēlies un zaldāts akal gāš un gāš: Kamols pievēlies pie vienas mājīnas un zaldāts gāš mājīnā iekšā. Ka nu šis iegāš, ta redzēš ka vietā (gultā) guļ liela vecene un tai bīši traki lieli pupi. Zaldāts piegāš vecenei klā un izstāstīš, kas par lietu. Vecene iedevusi zaldātam jaunu kamolu un sacīsi, lei ejot kamolam no pakaļas.

Zaldāts gāš ārā no mājīnas, nometis kamolu zemē un tas tūli sācis pats no sevis velties uz priekšu. Zaidāts gāš kamolam no pakaļas. Kamols vēlies vēlies, kamē akal pievēlies pie vienas mājīnas un apstāš. Zaldāts gāš mājīnā iekšā. Tur nu akal gulēsi traki liela vecene un tai bīši tādi pupi, kas nokārušies pār vietas malām. Zaldāts piegāš vecenei klā un izstāstīš, kas pa r lietu. Vecene akal nekā nesacīsi, tikais iedevusi zaldātam jaunu kamolu un sacīsi, lei šis ejot kamolam no pakaļas: Zaldāts akal darīš tāpatēm, kā vecene vēlēsi. Kamols vēlies vēlies un pievēlies akai pie vienas mājīnas. Zaldāts gāš mājīnā iekšā un redzēš, ka vietā gul milzīgi liela vecene un šai ir tādi pupi, kas līdz pašai zemei nokārušies. Zaldāts piegāš vecenei klā un ņēmis un izstāstīš, kas par lietu. Nu tā vecene ņēmusi un izmācīsi, kā lei darot. Tā vecene sūtīsi zaldātu akal apakaļ pie ķēnīna.

Zaldāts gāš, gāš, kamē ticis pie ķēnīna pils. Kā ķēnīc šo redzēš, tā šam tūlī klāt un prasīš vai šis esot uzdevumu izpildīš. Ne, zaldāts nekā nebīš izpildīš. Ķēnīc pārskaities un licis zaldātam nocirst galvu un pašu sakapāt gabalu gabalos.

Bet kā nu zaldāts bīš nobendēts, tā ar tūlī zaldāta sieva bīsi klā un salasīsi visus gabalus. Šī nu sametusi zaldāta gabalus lielā katlā, kuŗā pienc vārījies, un jaukusi un vārīsi un tas bīš tik vienc redzējienc, ka zaldāts bīš akal vesels un tik smuks, kā neviena otra vairs pasaulē nau. Ka nu ķēnīc visu to redzēš ta tūlī licis, lai šo pašu ar sakapā gabalu gabalos un iemet katlā, jo šis ar gribēš smuks būt. Zaldāti ar izdarīši, kā šiem pavēlēc, sakapāši ķēnīnu gabalu gabalos un sametuši katlā. Gan nu vārīši, vārīši, bet ķēnīc. kā nepalika, tā nepalicis dzīvs. Nu tik šie novārīši gaļu no kauliem un vairāk nekas neiznācis.

Tā zaldāts un šā sieva tikuši no nejaukā ķēnīna laimīgi vaļā un dzīvāši abi div vē ilgus gadus.