10. A. 45. A. V. Potašs Latgalē. Kultūras balss kr.

Pie ķēniņa dzīvoja zaldāts mednieks, kas pie viņa nodienēja 25 gadi. Viņš gribēja jau iet uz māju, bet ķēniņš viņu nelaida, un tā viņš palika pie ķēniņa dzīvot. Vienu reizi mednieks paēna plinti un gāja uz jūrmalu meža pīles šaut. Viņš skatās - kur bijis, kur ne - atskrien trīs meža pīles; divas saliek savus spārnus kopā, bet trešā atsevišķi. Viņas visās izrādījās par meitām, saskrēja jūŗā un sāka peldēt. Pa to laiku mednieks klusiņām piegāja trešai meža pīlei klāt un nozaga tās atstātos spārnus. Pēc maza brīža divas meitas iznāca no jūras, paņēma savus spārnus un aizskrēja par pīlēm projām. Trešā izrādījās ļoti skaista jaunava. Redzēdama, ka spārni ir nozagti, viņa sacīja: ,Kas nozadzis manus spārnus, lai atdod atpakaļ! Ja tas ir jauns, tad būs mans virs, ja vecs, tad mans tēvs, ja pusmūža cilvēks, tad mans krusttēvs."

To dzirdēdams mednieks atbildēja: "Es esmu jauns."

Tā nu viņš atdeva viņai nozagtos spārnus. Aizgājis mājā, viņš lūdzis ķēniņam lai atļaun viņam precēties. Ķēniņš drusku padomājis, arī atļāvis viņam precēt tādu meitu, kas viņam patīk.

Otrā dienā mednieks izgājis ārā, iesvilpies un tūlin arī tā jaunava bijusi klāt, kas viņam jūrmalā parādījās, un kuŗai viņš bija spārnus noņēmis. Mednieks apprecēja savu jaunavu un dzīvoja laimīgi.

Ķēniņa sulaiņi, naktīs staigādami, novēroja, ka pie mednieka no saules rietēšanas līdz lēkšanai vienmēr deg uguns.

Uguns tur gan pavisam nebija, bet istaba bija gaiša no viņa sievas spožajām drēbēm. Sulaiņi par to visu paziņoja pašam ķēniņam, stāstīdami, ka pie mednieka katru nakti no vakara līdz gaismai deg uguns.

Ķēniņš nogāja pie mednieka un vaicāja: "Kādēļ pie tevis visu nakti deg uguns?"

Mednieks atbildēja: "Pie manis nekad nav uguns. Mana istaba ir gaiša tikai no manas sievas drēbēm."

Ķēniņš, dzirdēdams šādus mednieka vārdus, gribēja viņa sievu dabūt sev un tik vien gudroja; kā mednieku nonāvēt. Viņš sasauca visus pasaules gudriniekus un lika viņiem izdomāt, kā mednieku varētu nogalināt. ,Ja viņu nenogalināsit, tad jums visiem likšu galvas nocirst."

Gudrinieki, nevarēdami neko izdomāt, sāka raudāt. Pēc kāda laika iet viņiem gaŗām ļoti vecs vecītis un brīnās, ka visi tādi lieli gudrinieki raud un bēdājas. Tad viņi izstāstīja vecītim visu, kas noticis.

Vecītis saka: "Nopērciet man spaini brandvīna, tad es izgudrošu, kā viņu nonāvēt."

Gudrinieki nopirka spaini brandvīna, vecītis to saņēmis, sacīja: "Jūŗas vidū ir tāda sala, kur dzīvo vērsis ar zelta ragiem, lai šis atved viņu līdz rītam pie ķēniņa!"

Kad mednieks to dzirdēja, viņš palika noskumis, galvu nokāris, viņš iegāja istabā un izstāstīia sievai: "Ķēniņš man pavēlēja līdz rītam dabūt vērsi ar zelta ragiem, kas dzīvojot jūŗas vidū. Ja nedabūšot, tad viņš man nocirtīšot galvu."

Sieva teica: "Šī bēda nav liela bēda, ja nebūs lielākas." Viņa tūlin aizskrēja projām un līdz pusnaktij vērsis jau bija atvests.

No rīta ķēniņš sūta savus sulaiņus, lai apskatās, ko dara mednieks, vai vērsi ir atvedis, vai ne. Bet viņš guļ kā kungs. Piecēlies mednieks atveda vērsi ķēniņam un tad kādu laiku viņam bija miers.

Par mēnesi ķēniņš sasauca otru reizi gudriniekus un lika izdomāt, kā medinieku varētu nogalināt; ja neizdomāšot, tad visiem galvas nost Gudrinieki, nevarēdami neko izdomāt, sāka visi raudāt. Tad viņi redz, ka iet vecs vecītis smiedamies, ka tādi lieli vīri raud. Viņi pastāstīja vecītim, ka viņiem ķēniņš licis izdomāt, kā mediniekam padarīt galu. Vecītis saka: "Nopērciet man divi spaiņi brandvīna; tad es izdomāšu, kā viņu nogalināt."

Gudrinieki nopirka brandvīnu un atdeva vecītim. Vecītis dzeŗ savu brandvīnu un nu stāsta: "Aiz trīsdeviņiem mežiem, aiz trīsdeviņiem kalniem, aiz trīsdeviņām jūŗām ir pīlīte ar divpadsmit zelta pīlēniem. Lai atved to līdz rītam!"

Šo dzirdēdams, medinieks ļoti noskuma un atkal visu izstāstīja savai sievai. Sieva to mierina: "Šī bēda nav liela, ja tik nebūs vēl lielākas bēdas."

Viņa aizskrēja un līdz pusnaktij pīlīte ar divpadsmit zelta pīlēniem jau bija mājās. No rīta ķēniņš sūta savus sulaiņus, lai apskatās, ko medinieks dara, un vai ir atvedis pīli ar pīlēniem.

Medinieks atdod pīli ar pīlēniem ķēniņam. Tad atkal kādu laiku viņš dzīvoja laimīgi bez bēdām.

Ķēniņš, redzēdams, ka medinieku nekā nevar nogalināt, ļoti sadusmojās un sasauca trešo reizi gudriniekus, un tagad trīs reiz vairāk kā agrāk. Trešo reizi atkal tāpat iet vecs vecītis un izsmej gudriniekus, ka tādi lieli cilvēki raud. Viņš saka: "Nopērciet man trīs spaiņus brandvīna, tad es izdomāšu, kā medinieku nogalināt."

Gudrinieki nopērk trīs spaiņus brandvīna, vecītis dzer un stāsta: "Pavēliet tā: ej tur. nezin kur, atnes to, nezin ko, tādu galdiņu, kas var Pāri iet no vienas vietas uz otru."

Šo visu dzirdējis, medinieks aiziet mājā un pastāsta visu savai sievai. Izdzirdējusi tādu pavēli, sieva ļoti noskuma un sacīja: "Ja, šī gan ir liela bēda, un lielākas pasaulē vairs nevar būt."

Tad villa sasauca visus savus pazīstamus un vaicāja viņiem sacīdama: "Varbūt, kāds 110 jums zinātu, kur ir tāds galdiņš, kas pats atdarās un kur tad ir visādi ēdieni un dzērieni. Kas pats var pāriet no vienas vietas uz otru."

Visu to dzirdējis, medinieks aiziet mājā un pastāsta visu savai sievai. Izdzirdējusi tādu Pavēli, sieva ļoti noskuma un sacīja: "Ja, šī gan ir liela bēda, un lielākas pasaulē vairs nevar būt."

Tad viņa sasauca visus savus pazīstamos un vaicāja viņiem, sacīdama: "Varbūt kāds no jums zinātu, kur ir tāds galdiņš, kas pats atdarās, un kur tad ir visādi ēdieni un dzērieni virsū, un kas pats va pāriet no vienas vietas uz otru."

Bet pazīstami visi cieta klusu un neviens neteica ne vārdu. Pēc kāda laika viens tomēr pastāsta, ka ir tāds liels kalns, uz kalna mežs, mežā aug liels un vecs ozols, apakš tā ir akmens un zem tā ir mājiņa, kur dzīvo vecs vecītis. Varbūt tas zinās, kur ir tāds brīnuma galdiņš.

Medinieks, izdzirdējis tādus vārdus, tūlin devās ceļā. Pēc kādiem trīs gadiem viņš nonāca pie vecīša un vaicāja: "Varbūt tu zini tādu galdiņu. kas pats atdarās, un kur ir visādi ēdieni un dzērieni virsū un kas pats var pāriet no vienas vietas uz otru."

Vecītis atbildēja: "Zinu gan, kur ir tāds galdiņš, bet lai viņu dabūtu, tad vajag būt drošam, stipram un pacietīgam. Tev ir jāiet deviņi gadi, kamēr tu viņu dabūsi."

Medinieks sirsnīgi pateicās vecītim un aizgāja uz savu māju. Sieva iedod viņam dvieli, un viņš dodas ceļā meklēt galdiņu. Viņš gāja caurām dienām un naktim. Trīs gadi noceļojis, medinieks beidzot pienāca pie mazas mājiņas, kas griezās uz vistas kājas. Tad viņš teica: "Griezies, griezies, mājiņa, uz manu pusi, es pār,gtrtēšu tik vienu nakti!"

Mājiņa atgriezās, viņš iegāja iekšā un pārgulēja nakti. No rīta viņš cēlās un gāja mazgāties. Kad medinieks nomazgājās, tad mājas saimniece deva viņam dvieli ko slaucīties, bet viņš atbildēja, ka viņam esot savs. Viņš sāka slaucīties ar savas sievas doto dvieli. Saiminiece, pamanījusi medinieka dvieli, vaicāja: "Kur tu ņēmi manas jaunākās māsas dvieli?"

Medinieks atbildēja: "Šo dvieli man iedeva mana sieva." Saiminiece gan pazina savas māsas dvieli, bet neticēja mediniekam, ka viņš esot viņas māsas vīrs. Beidzot viņai tomēr vajadzēja viņu atzīt par savu svaini. Tad saimniece apķērās viņam ap kaklu un raudādama vaicāja: "Kā tu te tiki?"

Medinieks atbildēja: "Es meklēju to, nezinu ko, eju tur, nezinu kur."

Tad saimineice iedeva viņam kamoliņu un teica: "Kur šis kamoliņš velsies, tur tev būs jāiet."

Kamoliņš izkrita saimniecei no rokas un sāka velties. Viņš vēlaīs pa mežiem, jūŗām un purviem, bet mediniekam bija labs ceļš. Beidzot kamoliņš pievēlās pie otras mājiņas, kuŗā dzīvoja viņa sievas māte. Mājiņa, atkal tāpat pagriezās uz medinieka pusi un viņš iegāja iekšā. Pašlaik tur vecenīte adīja cimdus un vārīja vakariņas. Medinieks iegājis tūlin likās gulēt. No rīta uzcēlies, medinieks tūlin gāja mazgāties. Kad viņš bija nomazgājies, tad vecenīte gribēja viņam dot dvieli, bet viņš atbildēja: "Man jau ir savs dvielis. Kur tu nu visiem cilvēkiem piedosi dvieļus?"

Vecenīte, paņēmusi medinieka dvieli, vaicāja: "Kur tu ņēmi manas meitas dvieli?"

"Es nekā nezinu; šo dvieli man iedeva mana sieva. Galu galā mediniekam vajadzēja atzīties par vecenītes znotu. Tad vecenīte apķērās mediniekam ap kaklu un raudādama vaicāja: "Kā tu te tiki, mīļais znotiņ?"

Bet medinieks atbildēja: "Iemu tur, nezin kur, un meklēju to, nezinu ko."

Tad viņa iedeva mediniekam otru kamoliņu un pamācīja sacīdama: "Kur šis kamoliņš velsies, tur tev būs jāiet. Un kad tu tur noiesi un dabūsi to galdiņu, tad pie viņa sēdēs kungi, un viņi gribēs tevi piedzirdīt. solīdami dažādus dzērienus, bet tu nedzer to dzērienu, soli viņiem savus dzērienus!"

Medinieks paņēma arī līdz dažādus dzērienus un devās ceļā. Kamoliņš vēlās pa priekšu un viņš gāja no pakaļas. Un tā viņi atrada to apzīmēto galdiņu, ko viņš meklēja. Viņš tur atrada visu, kā sievas māte bija stāstījusi. Kā tikai viņš piegāja klātu, uz reizi ļaudis sāka viņam solīt dažādus ēdienus un dzērienus, bet viņš atbildēja: "Kur jūs nu visus ceļa vīrus pieoarosit un padzirdīsit? Labāk baudiet manu ēdienu un dzērienu."

Galdiņa saimnieki piekrita un sāka baudīt medinieka ēdienus un dzērienus. Drīzi viņi piedzērās, nokrita zemē un aizmiga. Tad medinieks teica uz galdiņu: "Aizveries, galdiņ!"

Tas uz reizi aizvērās. Tagad viņš sēdās uz galdiņa un brauca mājā. Brauc, brauc un skatās : pretim nāk liels pūlis strādnieku no darba uz māju. Medinieks attaisa galdiņu un sāk šos strādniekus ēdināt ar visādiem ēdieniem un dzērieniem. Strādniekiem galdiņš ļoti patika un viņi to gribēja dabūt sev. Bet viņiem bija tāds cirvis, kad tas cirtīs, tad būs tāda pilsēta un tad atkal tāda. Medinieks šos strādniekus piedzirdīja un viņi drīz aizmiga. Tad viņš aiztaisīja galdiņu, paņēma cirvi sēdās galdiņam virsū un brauca mājā.

Brauc, brauc - skatās: iet atkal liels pūlis strādnieku. Medinieks atkal attaisīja galdiņu un sāka strādniekus ēdināt un dzirdināt ar visādiem ēdieniem un dzērieniem. Strādniekiem galdiņš ļoti patika un viņi to gribēja iemainīt ar savu brīnuma kūju. Šai kūjai bija ti liels spēks. Mediniekam šī kūja ļoti patika. Viņš piedzirdīja viņus visus, tie aizmiga un palika gulēt, bet medinieks paņēma cirvi un kūju, aiztaisīja galdiņu un brauca mājā. Jau beidzamais gads, bet viņam vēl ļoti tālu ko braukt, Pēc gaŗa un gŗūta brauciena viņš ar lielām mokām tika mājā ķēniņa pilī. Nonācis pilī viņš likās tūlin gultā un aizmiga.

No rīta ķēniņš sūta savus sulaiņus apskatīties, vai medinieks ir mājā; bet viņš ir dzīvs un vesels, guļ kā kungs. Ķēniņš, nevarēdams medinieku nonāvēt. sadusmojas un grib viņu pakārt. Sataisīja trīs karātavas: vienu zelta, otru sudraba, un trešo vaŗa. Viņš sasauca daudz ļaužu un sacīja rnediniekam : "Lien, kurās karātavās gribi: bet ja nelīdīsi, tad nocirtīšu galvu."

Bet medinieks atbildēja: "Kā lai es lienu, ka nezinu, kā līst? Parādi man, kā līst, tad es līdīšu savās karātavās."

Kad nu ķēniņš parādīja, kā līst, tad medinieks lūdza ķēniņu sacīdams: "Atļaun man ardievoties ar savu sievu un pazīstamiem, un tad kariet mani."

Ķēniņš arī viņam atļāva un viņš aizgāja uz savu istabu. Paņēmis savu cirvi un kūju, viņš atnāca atkal atpakaļ. Kā cirta ar cirvi, tā tūlin radās liela pilsēta, un kā sita ar kūju pa zemi,

mediniekam tūlin radās liels spēks: viņš palika ļoti stiprs. Apkārt stāvošie ļaudis ļoti sabaidījās un aizbēga uz visām pusēm, palika tikai medinieks un ķēniņš. Tagad medinieks sacīja ķēniņam: ,,Tu gribēji mani nonāvēt un šīs karātavas taisīji man, bet tu tagad pats viņās līdīsi."

Ķēniņš gan gribēja tikt vaļā, bet velti, gribot negribot viņam vajadzēja līst karātavās. Ka līda vaŗa karātavās, viņš ļoti sala; kā līda sudraba karātavās, viņam apsvila mati un drēbes; kā līda zelta karātavās, tā uz reizi savārījās un bija pagalam.

No tā laika medinieks palika par ķēniņu un valdīja visu savu mūžu laimīgi.