11. A. 465. A. Teicējs 67 g. vecs A. Kovaļevskis Bebrenē.

Vīnam kēniņam beja cīši uzticīgs kolps, kurs vysod un vysu izpildīja laikā un nikod naaizkavēja. Kolps beja jakts mīļuotuojs, un tai vīnu reizi, kad kēniņa nabeja sātā, aizguoja uz jyuras molu uz jakts. Sēd kolps jvuras molā un galda, kad skrīs kaids putns kū nūšaut. Veras kolps, ka nu jyuras atskrīn treis peiles. Kolns pacēļa blisi un dūmoj: ,,Šaušu!... Na našaušu, lai atskrīn pī jyuras krosta un tad nūšaušu, cytaidi tagad šaunūt, peiles var īkrist jyudenī un navarēs dabuot!"

Peilītes nūsametja uz jyuras krosta, nūsapurinuoja, palyka par cylvākim, īleida jyurā un mauduojas, bet drēbes atstuoja uz krosta. Kolps pa nīdrem pīšlyucja pi drēbem, pajēmja jaunuokuos peilītes drēbes un otkon nūsaglobuoja.

Peiles pamauduoja, izleida uz krosta un vacuokuos muosas apsavylka, bet jaunuokuo navar atrast savu drēbu. Vacuokuos muosas aizskrēja prūjom, bet jaunuokuo palyka uz krosta stovādama un soka: "Tys, kas pajēmja munas drēbes, jo vacs, tad byus muns tāvs, jo vaca, tad muote, jo jauna, tad muosa un jo auns, tad draugs!"

"Es asmu jauns!" atbildēja kolps.

"Nūlīc munas drēbes vacajā vītā un byusi muns draugs soka meita. "

Kolps līk drēbes un dūmoj: "Jo bēgs, tad es nūšaušu!

Meita apvylka drēbes un palyka par jaunu un cīši skaistu meitu. Kolps ar meitu atguoja uz sātu un īvedja sovā kambarī. Atbraucja uz muojom ari kēniņš, bet juo uzticīgais kolps palyka laiskuoks: pasyuta kēniņš kaut kur kolpu, kolps īskrīn sovā kambarī pi skaistuoc meitas, sēd un aizmirst, kū kēniņš lyka izdarīt.

Vīnu reizi kēniņš pasyutīja kolpu kaut kū atnest, bet kolps īguoja sovā kambarī pi skaistuos meitas un aizmiersa kū kēniņš lyka izdarīt. Kēniņš gaidīja, gaidīja, un navarādams so

gaidīt, syuta ūtru kolpu pēc pyrmuo pasavērt, kū jis tik ilgi dora. Ūtrais kolps ari pīguoja pi kolpa karnbara pasavērt pa durovu škierbiņu, kū dora kolps, un īsavēŗa skaistū meitu. Stuov pi durovom ūtrais kolps un veŗas naatdzanams. Kēniņš gaidīja, gaidīja ūtrū kolpu un nasagaidīdams guoja pats pasavārtu, rsū tik ilgi kolpi dora. Isavēŗa ari kēniņš skaistū meitu un veras. Kēniņš beja vēl jauns un dūmoj pats sevī: "Kai nu kolpa izmuonīt skaistū meitu? Ar lobu jis nadūs!"

Kēnioš pasaucja sovu uzticīgū kolpu un soka: "Tu muns uztycamais kolps, jyuras vydā uz vara stoba stuov gailis! Tu nūšaun tū galli un atnes man; bet jo nanūšausi tad nabyusi dzeivs!" '

,tīt kolps uz so vu skai; tū meitu un dūmīgs sēd. "Kuo tu taids dūmīgs?" prosa jam skaistuo meita.

"Kai man nabyut dūmīgam, ka kēniņš uzlyka taidu dorhu, kura es navaru izdarīt!" atbildēja kolps un izstuostīja jai, ka kēniņš lyka nūšaut gaili, kurs stuov jvuras vydā uz vara stoba, un atnest jam.

"ltei bāda, na bāda, vēl byus leluokos bādas!" atbildēja kēniņa meita, un īdavuse kolpam dvīlīti, soka: "Ej uz tū pašu vītu, kurā mani atrodi, un pamauņ ar itū dvīlīti! Gailis atskrīs, tik tu napīlaid juo leidz pašam krostam un šauņ, cytaidi jis aizskrīs!"

Kolps pajēmja dvīlīti ar blisi, aizguoja uz jyuras krostu un pamuovja ar dvīlīti. Na par lelu laiciņu jau skrēja gaiļs un kolps, jū nūšuovis, atnezja uz pili un padevja kēniņam. Gaiļs beja tik skaists, ka nu vīnas spolvas vysa ustoba vyzuļuot vyzuļuoja.

"Skaists gaiļs, bet meita skaistuoka par gaili!" padūmuoja pats sevī kēniņš un soka sovam kolpam: "Tu, muns uztycamais kolps, vysod un vysu esi izpildījis pareizi, tuodēļ izdori vēi vīnu dorbu. Ūtrā icēnestī ir kēve ar divpadsmit kumeļim, tu sajem tū kēvi un atved!"

Kolps īguoja pi sovas skaistuos meitas un nūskumīgs sēd. "Kuodēļ tu taids nūskumīgs?" prosa skaistuo meita kolpam. "Kai man nabyut nūskumīgam, ka kēniņš otkon uzlyka dorbu,

kura es navaru izpildīt!" atbildēja kolps.

"Pastuosti, kaids dorbs?" prosa skaistuo meita.

Kolps izstuostīja, ka kēniņš lyka sagyut un atvest nu ūtruos kēnestes kēvi ar divpadsmit kumeļim.

"Itei bāda, ka tāda, byus leluokas bādas! Pajem itū komūlīti un īmavus un ej pēc komūliša, kur jis velsīs. Kēve gulēs" tu paklusiņam pīsazadz pi kēves, apmauc īmavus un tad jei byus tova! Kumeļi paši atskrīs pēc kēves!" atbildēja skaistuo meita.

Kolps pajēmja komūlīti un īmavus irn īt pēc komūlīša, kur iis veļas. Guoja, guoja kolps un īsavēja ielu duobulu. Duobulā ganījās divpadsmit kumeļi, bet kēve gulēja. Jau komulīts su,ka lēni, lēni veltīs un kolps guoja paklusiņam, kuoju pi kuojas pīlykdams. Komulīts pīsavēla pi kēves un nūstuoja. Kolps paswva īmavus, apmaucja kēvei golvā un sāduos pats viersaī. Kēve pasacēļa gaisā un atruovja kolpu pi kēniņa. Kumeļi ari atskrēia kēvei pakaļ. Kēniņš izguoja uorā un pajēmja kēvi ar vysim kumeļim.

"Skaista kēve, bet meita skaistuoka!" padūmuoja kēniņš un otkon gudroj, kaidu dorbu īdūt kolpam, ka jis navarātu izpildīt, un tad varātu jam golvu nūcierst, bet nikuo navarēja vairs izgudruot.

"Pag," īskrēja kēninam pruotā, "īšu uz citumim, varbyut cītumnīki zynuos!"

Reitā kēninš paziņuoja pa cītumim, ka tys cītumnīks, kurs uzliks juo kolpam naizpyldomu dorbu, tiks izlaists nū cītuma un vēļ daudzi zalta dabuos. Kēniņš staigoj pa cītumim, bzt nivīns cītumnīks nazyna taida dorba. Beiguos vīns divdesmit godu cītumā nūsēdējis cītumnīks soka kēniņam: "Es zynu taidu dorbu!"

"Pasoki!" prosa kēniņš.

"Pasoki sovam kolpam, lai jis aizīt tur - nazyn kur, at nas tū - nazyn kū!" atbildēja cītunmīks. Kēniņš beja prīcīgs, ka vēļ atsaroda kopan: naizpyldoms dorbs Kēniņš cītumnīku palaidja vaļa, pīdevja jam zalta un cītumnīks aizguoja sovu ceļu. Atguoja kēniņš uz pili, pasaucja sovu uztycamū kolpu un soka: "Tu, muns uztycamais kolps, vysus dorbus un vysod esi izpildījis kuortīgi! Izpildi vēļ vīnu un aizej tur - nazyn kur, atoes tū - nazyn kū. Bet, jo naizpildīsi, tad tovai dzeivei byus gols!" "Kur aizīt?" prosa kolps.

"Nazyn kur," atbildēja kēniņš. "Un kū atnest?" prosa kolps. "Nazyn kū," atbildēja kēniņš.

Kolps īt randuodams uz sovu skaistū meitu. "Kuo tu raudi?" prosa skaistuo meita.

"Kai man narauduot, ka kēniņš uzlyka taidu dorbu, kura nikas navar izpildīt," atbildēja kolps.

"Pastuosti man, kaidu dorbu uzdevja," prosa skaistuo meita. "Kēniņš pasacīja aizīt tur -- nazyn kur, atnest tū - nazyn kū!" atbildēja kolps.

"Ituo dorbu ari es nazynu," atbildēja skalstuo meita, "bet varbyut muna vacuokuo muosa zynuos? Aizej tu uz jū un paprasi!"

Skaistuo meita īdevja kolpam otkon komūlīti un soka: "Ej paisa pēc ituo komūlīša, kur jis velsīs, un nasabeist nīkuo!"

Kolps pajēmia komūlīti un īt. Quoja jīs dīnu, guoja ūtru un trešā dīnā komūlīts pīsave]a pi kaidas brīsmīgi skaistas muižas un nūstuoja. Pi muižas vuortim stuovēja daudz sorgu un soka kolpam: "Vai, cylvāks, kai tu te tyki! Myusu gaspaža ir dusmīga un jei tevis dzeiva napalaiss.

"Taipat nuove tur, vai tur!" padūmuoja kolps un īguoja pa vuortim īškā. Nu piļs izskrēja jauna meita un klīdz : "Švagerit, varbyut na lobas dīnas tevi uz šeni atnesja?"

Kolps beja izalcis un soka: "Dūd lobuok ēst, dzert pa prīšku, tad parunuosim!"

Paēdja, padzēŗa kolps un soka: "Es atguoju izzynuot, kas tys ir: ej tur, nazvn kur. atnes tū, nazyn kū!"

"Es nazynu," soka meita, "bet pagaidi, es reitā sasaukšu sovu saimi, varbyut tei zynuos!"

Reitā meita izguoja uorā, un strumpēja, tyulen suoka skrīt nu vysom molom vysvysaidi zvēri: vylki, iuoči un citi, kas uz pasauļa ir. Kad zvēri saskrēja, meita prosa: "Vai jyus nazynit, kas tys ir: ej tur, nazyn kur, atnes tū, nazyn kū?"

"Nazynam!" atbildēja vysi zvēri.

"Tagad ej uz vyduskū muosu, varbyut tei zynuos, kas tys ir," soka meita.

Kolps atsavasaļuoja ar n1eitu un īt uz vyduskū muosu. Komūlīts veļas un jis vys īt... Trešā dīnā komūlīts pīsavēļa pi vēj skaistuokas muižas un nūstuoja. Pi muižas vuortiln stuovēja daudz sorgu un jī soka kolpam: "Vai, cylvāks, kai tu te tyki! Myusu gaspaža ir cīši dusmīga un jei tevis dzeiva napalaiss."

"Taipat nuove tur, vai tur," padūmuoja kolps un īguoja pa vuortim īškā. Nu pils izskrēja jauna meita un klīdz: "Švagerīt, varbyut na lobas dīnas tevi uz šeni atnesja?"

"Dūd lobuok ēst, dzert pa prīšku, tad parunuosim," soka kolps.

Paēdia, padzēŗa kolps un soka: "Es atguoju izzynuot, kas tys ir: ej tur - nazyn kur, atnes tū - nazyn kū!"

"Es nazynu," soka meita, "bet pagaidi, es reitā sasaukšu sovu saimi, varbyut tei zynuos!"

Reitā meita izguoja uorā un strumpēja, tyulen suoka skrīt nu vysom molom vysvysaidi putni : vonogi, ērgļi, kraukļi un cyti; kaidi uz pasauļa ir. Kad putni saskrēja, meita prosa: ,,Vai jyus zynit, kas tys ir: ej tur -- nazyn kur, atnes tū - nazyn kū?"

"Nazynam," atbiIdēja vvsi putni. Par kaidu laiciņu atīt kuojom vacs, vacs vonogs, kurs naspēja jau skrīt. Meita īraudzēja vonogu un soka: "Ei, ej mudruok, tu man vajadzīgs!"

Vonogs pīguoja kluot pi meitas un meita prosa: "Vai tu nazyni, kas tys ir: ,;ej tur - nazyn kur, atnes tū - nazyn kū?"

,,Es zynu," soka vonogs, "tik īdūd man vīnu vystu saplēst!" Meita īdevja vacajam vonogam vīnu vystu. Vonogs saplēsja vystu un lka: "Ej tur - nazyn kur, atnes tū - nazvn kū, tys nūzeimei: Šabarša!"

Kolps atsavasaluoja ar meitu un īt uz sātu. Īt kolps un dūmoj : "Ka naaizmirst tuo vuorda," un soka "Šabarša!"

Tyulen pi ke.lpa pīskrēja divi cylvāki un prosa: "Kuo, kungs, gribi?"

"Es gribu, ka par pīcom minutem itymā vītā byutu krūgs ar vysaidim ēdīnim un dzērīnim," atbildēja kolps.

"Tyuleņ byus!" pasacīja cylvāki un pazuda.

Par pīcom minutem stuovēja krūgs un tymā krūgā beja pylns

vysaidu ēdīņu un dzērīņu. Kolps paēdja, padzēŗa un soka: "Šabarša!"

"Kuo, kungs, gribi?" -- prosa cylvaki.

"Es gribu, ka krūga vairs nabyutu," atbildēja kolps. "Tyuleņ nabyus!" pasacīja cylvāki un pazuda. Na lelu gabaliņu paguoja kolps, atsavēŗa atpakaļ un redz, ka krūga jau nav. Īt kolps tuoļok un nanuocja divējus soldotus, kuri guoja nu dīnests. Īt iī vysi treis reizē un runoj: "Cik labi byutu, ka te byuta krūgs, kuŗā varātu īēst un īdzert!" soka vīns soldots. Šabarša!" klīdz kolps.

"Kuo, kungs, gribi?" prosa cylvāki.

"Es gribu, ka byutu traktirs ar ēdīnim un dzērīnim!" soka kolps.

"Tyuleņ bvus!" atbildēja cylvāki un pazuda. Par pīcom minutem stuovēja krūgs un kolps ar soldotim īguoja īškā, paēdja un padzēŗa.

"Šabarša!" pasacīja kolps un divi cylvāki prosa: "Kuo, kungs, gribi?"

"Es gribu, ka krūga nabyutu!" atbildēja kolps. Krūgs pazuda un kolps ar soldotim guoja tuoļuok. Soldotim beja taidas škiltovas, kuŗās ka škeiļa, lēcja vīns pēc ūtra soldoti. Soldoti soka kolpam: "Meisim ar tovu Šabaršu uz myusu škiltovom."

Cylvāki pīskrēja pi kolpa auss un soka: ,,Mei, mej!"

Kolps sameja ar soldotim uz škiltovom un izzaškierdami vēj pastatīja krūgu, paēdja, padzēra, izzaškeila un kotrs aizguoja sovu ceļu. Īt kolps un klīdzja: "Šabarša!"

"Kuo, kungs, gribi?" prosa divi cylvāki. "Es gribu, ka par pus stundes es byutu pi sova kēniņa pils!" atbildēja kolps. "Tyuleņ byusi!" pasacīja cylvāki. Kolps pasacēļa gaisā un

dreiži atsaroda pi sova kēniņa piļs. Skaistuo meita izdzierda, ka kolps atbraucja, izskrēja uorā un prosa: "Nu kas tys ir: ej tur - nazyn kur, atnes tū - nazyn kū?"

"Tys ir Šabarša," atbildēja puiss. Meita soka: "Šabarša!"

"Kuo, kundze, gribi?" prosa divi veirīši.

"Es gribu, ka leidz reitam kēniņa pilei Preti stuovātu vēļ lobuoka piļs ar pilsātu, ka vysi kēniņa lelgoboli palyktu par akmenim un blises - par skolgolim!" soka skaistuo meita.

"Par gryuts byus, bet padarīsim!" atbildēja cylvāki un pazuda.

"Vēļ kū atnesi?" prosa skaistuo meita kolpam. "Škiltovas, kuras ški soldotus," atbildēja kolps.

"Suoc tyuleņ škiļt un škiļ vvsu nakti!" soka skaistuo meita. Kolps škil vysu nakti reizi Pēc reizes un lāc soldati vīns pēc ūtra. Par nakti beja pīškilts dandz soldotu un piļs ar pilsātu beja gotovas. Reitā pasamūda kēniņš, sasatryuka un pasacīja sovim soldotim sastādīt lelgobolus un sašaudīt svešū pili un pilsātu, bet vysi lelgoboli beja paivkuši par akmenim un blises par skolgolim. Kolps pavēlēja sovim izškiltim solclotim sašaudīt kēniņa pili un sakaut juo soldotus. Kolpa soldoti vīnā ocumirklī tū vysu izdarīja un kolps palyka par kēniņu, apsaprecēja ar sovu skaistū meitu un dveivuoja laimīgi.

Piezīme. Šabarša ir krievu, vārds un nozīmē niekalbi, palaidni. P. Š,