12. A. 465. A. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģniekos. LP, V, 319, (142. 1).

Pie kāda ķēniņa, kas esot burvis bijis, dzīvo kalps, kam tik daiļa sieva, kā zelta magone. Šo daiļumu ķēniņš iekāro kalpam atņemt, sacīdams' "Klau, kas man prātā: tava sieva daiļa! Bet vienā vietā esot Šis un tas, it nekas, to Pārved man, citādi dzīvs nepaliksi!"

Kalps pāriet pie sievas un raud gaužas asaras. Sieva glauda: "Ko raudi?"

Ja, tā un tā!

"Ai, zelta vīriņ, tas traki gan, bet ko ar ķēniņu izdarīt? Saaun kājas un šeit šī ripa; svied viņu pie zemēs un steidzies pakaļ, kur ripa ripo, tad aizkļūsi pie maniem brāļiem, lieliem kalna milžiem, tie tev pateiks, kur Šis un tas, it nekas meklējams. Bet brāļiem, tiem stipriniekiem, pliku roku nesniedzi un, iekams neesi nomazgājies, iekšā neej pie viņiem, citādi tevi nepazīs."

Labi! vīrs sataisās, ieripina ripu un nu tikai poš pakaļ, kur ripa ripo.

Bet līdz šis labi gabalā, te ķēniņa sulainis pie sievas zelta magonītes, klāt: lai nākot Pie ķēniņa! Sieva atbild: "Ietu, ietu, labprāt ietu, bet apskaties, cik slima esmu."

Labi. Bet ķēniņš netic un aizsūta ārstu pakaļ. Ārsts Pārnāk ar ziņu: "Zelta magone trūd tārpos - slima."

Beidzot ies pats ķēniņš. Aiziet - zelta magone pazudusi, istaba tukša.

Bet vīrs tamēr bija sasniedzis dziļu alas caurumu. Ripa ripo pa alas caurumu arvienu uz priekšu un beidzot apstājas pašā alā, lielas pils Priekšā. No pils iznāk trīs sulaiņi: ko gribot?

"Vai nevar ūdeni un dvieli dabūt?"

"Ja, tūlin Vīrs nomazgājas, noslaukās; sulaiņi prasa: "Ko vēl?" "Vediet mani pie kunga!"

Ieved -- nāk liels milzis pretim un trīs sulaiņi tura ar sekumiem viņam acu plakstienus paceltus, lai spta visi labi novērot. Milzis skatās, skatās - beidzot pazīst gan šo un sniegs roku pretim: "Labdien! māsas vīr."

Bet vīrs sniedz Pretim dzelzs roku. Milzis sveicinādams pakrata dzelzs roku labi un brīnas : "Tev vareni cieta oka!" Dzelzs roka tīri plakana paliek - tik tik nesaspaidīja drumslās.

"Nu, māsas vīr, vai nāci sērst jeb citā kādā vajadzībā?" milzis ieprasās.

Kur nu sērst? Nācu daudz lūgt, maz dabūt. s'ai te nepielnīt "

Šis un tas, it nekas?" .

,.,Pag, pag!" milzis atņurd un pasauc divpadsmit māsiņas. Tās attek naigi, naigi: ko gribot?

"Vai nezināt, kur Šis un tas, it nekas piemīt šim brīžam?" "Nē, nē - tagadin gan zinājām, bet piemirsām."

Nu milzis pasauc lielu vardi. Varde atlec plakt! plakt! - ko gribot?

"Pateic, kur Šis un tas, it nekas šim brīžam piemīt?" Viņa nezinot.

"Kā nezini?" milzis piktumā uzsauc un neganti izkuļ vardi "

dzelzs rīkstēm. Bet varde tomēr nezin un nezin. Neko darīt, milzis iedod vīram citu ripu un sūta pie viduvējā brāļa apvaicāties.

Ripa ripo Pa mežiem, ha purviem, beidzot ieripo alas caurumā un apstājas alas dibinā vēl lielā kas pils priekšā. Te iznāk seši sulaiņi, taujādami, ko gribot?

Vai nevar ūdeni un dvieli dabūt?" "

"Ja, tūlin!"

Vīrs nomazgājas, noslaukās; sulaiņi prasa: "Ko vēl?" "Vediet mani pie kunga!"

Ieved - nāk vēl lielāks milzis pretim un seši sulaiņi tura ar sekumiem acu plakstienus paceltus, lai spētu viesi labi novērot. Milzis skatās, skatās, beidzot pazīs gan šo un sniegs roku pretim: Labdien! māsas vīr."

" Bet vīrs pasniedz dzelzs roku. Milzis sveicinādams pakrata dzelzs roku labi un brīnas: "Tev vareni cieta roka!" Dzelzs roka pavisam plakana paliek, gandrīz drumslās.

"Nu, māsas vīr, vai nāci sērst, jeb kādā vajadzībā?"

"Kur nu sērst? Nācu daudz lūgt, maz dabūt. Vai te nepiemīt Šis un tas, it nekas?"

"Pag, pag!" milzis atņurd un pasauc divdesmit māsiņas. Tās attek naigi, naigi: ko gribot?

"Vai nezināt, kur Šis un tas, it nekas piemīt šim brīžam?" "Ne, ne - tagadin gan zinājām, bet piemirsām."

Nu milzis pasauc lielu vardi. Varde atlec plakt! plakt! ko gribot?

"Pateic, kur Šis un tas, it nekas šim brīžam piemīt?" Viņa nezinot.

"Kā nezini!" milzis piktumā uzsauc un neganti izkuļ vardi dzelzs rīkstēm. Bet varde tomēr nezin un nezin. Neko darīt, milzis iedod vīram citu ripu un sūta pie jaunākā brāļa apvaicāties. Ripa ripo pa mežiem, pa purviem, pa upēm, pa ezeriem, beidzot ieripo alas caurumā un apstājas alas dibinā vēl jo lielākas pils priekšā. Iznāk deviņi sulaiņi: ko gribot?

Vai nevar ūdeni ar dvieli dabūt?" "

"Ja, tūlin!"

Vīrs nomazgājas, noslaukās; sulaiņi prasa: "Ko vēl?" "Vediet mani pie kunga!"

Ieved - nāk vēl lielāks milzis pretim un deviņi sulaini tura ar sekumiem acu plakstienus paceltus, lai spētu viesi labi novērot. Milzis skatās, skatās, beidzot pazīs gan šo un sniegs roku pretim: Labdien! māsas vīr."

Bet vīrs pasniedz dzelzs roku. Milzis sveicinādams pakrata dzelzs roku labi un nobrīnas: "Tev vareni cieta roka!" bet dzelzs roka no tāda spiediena saplaisā drumslās.

"Nu, māsas vīr, vai nāci sērst, jeb kādā vajadzībā?"

"Kur nu sērst? Nācu daudz lūgt; maz dabūt. Vai te nepiemīt Šis un tas, it nekas?"

"Pag, pag!" milzis atņurd un pasauc divpadsmit māsiņas. Tās attek naigi, naigi: ko gribot?

"Vai nezināt, kur Šis un tas. it nekas šim brīžam piemīt?" "Nē, nē - tagadin gan zinājām, bet piemirsām."

Nu milzis pasauc lielu lielu vardi kā labu kumeļu. Varde atlec plakt! plakt! - ko gribot?

"Pateic, kur Šis un tas, it nekas šim brīžam piemīt?"

Viņa nezinot.

Kā nezinot?" milzis piktumā uzsauc un neganti kuļ dzelzs rīkstēm. Varde ciešas, ciešas, beidzot sāk teikt : "Žinu, žinu!" "Nu, ja žini, tad aiznes manu radu turp!"

Vīrs uzlec vardei mugurā un aizjāj lieliem lēcieniem vien kā pats nelabais pa mežiem, pa purviem, pa ezeriem, pa upēm. Jāj, jāj - beidzot varde apstājas pie pašas velna pils. Vīrs atlaiž vardi, lai lec mājā. Varde aizlec plakt! plakt! bet šis ieiet pilī, uzlien krāsns augšā un gaida. Patlaban aptumsa. Te necik ilgi, ieskrien pats velns: "Šis un tas, it nekas, kur esi? Dedzini uguni, klāj vakariņas!"

Viens divi ugunis aizdegas, galds apklājas, bet vairāk neredz neviena - tikai velnu. Velns paēd un tad iesaucas : "Šis un tas, it nekas, dzēs ugunis, noņem galdu!"

Tūlin galds noņemts, ugunis apdzisušas, un neviena neredz, kas to darījis. Bet vīrs krāsns augšā domā: "Pag, pag - es arī

varu iekost. Šis un tas, it nekas dedzini ugunis, klāj galdu!" Tūlin viss gadījies. Vīrs nokāpj no krāsns un sāk ēst. Ēd, ēd - beidzot iesauksies: "Šis un tas, it nekas! nāc, sēdi man blakus un ēd līdz!"

Šis un tas, it nekas nu vienreiz parādās saredzams un nosēžas blakus, brīnodamies: "Ai, cik tu labs kungs! Liec blakus sēdēt, dod ēst. Pie vecā kunga, divdesmit gadu kalpodams, to nepiedzīvoju nekad."

Tas labi! tad tikai ēd!" "

Ēd, ēd tādu brīdi, te vīrs atkal: Šis un tas, it nekas, vai nenāksi pie manis par sulaini?"

"Labprāt, labprāt! ai, cik tu esi labs kungs, vecais nekad tā nebildināja."

Tas labi! atliec tad vakariņas, nodzēs ugunis un nāc man "

līdz - iešu mājā."

Un abi, pa vardes pēdām turēdamies, steidzās mājā. Pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu; bet tur, netālu vairs, ierauga svešu ēku.

Šis un tas; it nekas! gribu nosnausties; stāvi man par "

sargu!" Ja, ja - viņš sargāšot gan.

Bet kamēr vīrs gul, sanāk ēkā pulku kaŗa vīru. Šis un tas redz viņus, bet kaŗa vīri neredz viņu. Kaŗa vīri, nezin ko tur meklē, ko nemeklē - beidzot ieraudzīs gulētāju un modinās augšā, lai dodot ēst. Bet tai pašā brīdī neredzamais Šis un tas, it nekas kŗauj modinātājam labu pliķi. Tas aiziet griezdamies un domā: gulētājs viņam sitis. Nu sabruks citi arī gulētājam virsū un domās atdarīt; bet še tev joki: kuŗš gultai tuvojas, tam šļaikt! pliķis gar ausi, ka aiziet griezdamies. Tomēr gulētājs pats tādā troksnī

atmožas un tūliņ pirmais vārds: "Šis un tas, it nekas, dod brokastu!"

Viens divi visi galdi klāti un nu vīrs, pats ēzdams, aicina arī kaŗa vīrus iebaudīt. Labi. Visi paēd un tad izšķiŗas ar godu: ka vīri aiziet savu ceļu, vīrs ar sulaini atkal savu. Iet, iet brīnum ceļa gabals gaŗais.

"Šis un tas, it nekas, - kājas piekusušas, raugi nest mani!" Sulainis paņem savu kungu pičpaunā un aiziet kā viesulis : vēl ne labi novakars, jau ķēniņa pilī mājā. Ieiet pie ķēniņa, ķēniņš pirmā vārdā tūlin: "Kur ir Šis un tas, it nekas? Vai pārvedi?" Pārvedu!"

"Vedi viņu iekšā!"

"Iekšā? Are, tepat jau viņš stāv!"

Ķēniņš izgrozās uz vienu pusi, otru neredz ne ēnas un Paliek pikts: kā varot viņu jokot? Vīrs atbild: "Piktojies, cik gribi, bet te viņš stāv; ko es darīšu, ka tev cāļu acis kas nespēj saredzēt."

Ak tu žēlīgais! Pēc tā vārda ķēniņš, vadzi, zils un melns un tūlin sabļauj sulaiņus balamuti cietumā mest. Bet kuŗš sulainis domā vīram pieķerties - Šis un tas, it nekas krauj pliķi, ka aiziet griezdamies. Nu ķēniņš sasauc kaŗa vīrus palīgā; bet vīrs arī vairs negaida: "Šis un tas, it nekas, kur mani kara vīri?"

Tūlin saskrēja vīra kara spēki un ķēniņa kaŗa spēks. Nu kaŗo nu kaŗo ilgu laiku; beidzot vīra spēks pārvarēja ķēniņa kaŗa spēku un pašu ķēniņu ieslodzīja darvas mucā sadedzināt.

Tas nu tas. Tagad vīrs gavilē: "Ķēniņš pagalam, ķēniņš pa galam! Šis un tas, it. nekas, gādā nu manu sievu, zelta magoni!" Viens, divi - sieva klāt.

"Šis un tas, it nekas, gādā manus sievas brāļus, lielos milžus, un darini dzīŗas!" Tūlin sievas brāļi šurp, galdi klāti. Nu dzīŗo, nu dzīŗo. Bet kas ir? Sievas brāļi iedzeŗas un sāk ķildoties tik sīvi, ka ķēniņa pils no karstuma aizdegas un nodeg; arī sievas brāļi sadeg līdz, tik izglābās, kā vīrs ar sievu un Šis un tas, it nekas.

Bet Šis un tas, it nekas uzcēla jaunu pili, vēl staltāku un tad dzīvoja vīrs ar sievu priekā un laimē.