13. A. 465. A. Piperu Augusts Briedis, Ērgļu Piparos. Zin. kom. kr., LP, VI, 1047 (2)

Vienam ķēniņam pie pils bijusi liela pļava, kuŗā augusi ļoti branga zāle; bet ik naktis tā pļava tikusi nobradāta. Ķēniņš gluži brīnījies: "Kas tas tāds varētu būt, kas pļavu tik stipri nobradā?"

Nu kā nu citādi dabūs zināt? Licis vecākajam dēlam sargāt. Vecākais ķēniņa dēls vakarā aizgājis pļavas malā, nosēdies un sācis sargāt. Bet naktī uznācis miegs, šis aizmidzis un rītā pļava atkal bijusi nobradāta.

Otrā naktī ķēniņš sūtījis vidējo dēlu. Šis apsēdies ežmalā. Bet naktī atkūlies melns vērsis, sācis šo badīt un tā arī nenosargājis pļavu.

Trešā naktī aizgājis jaunākais dēls un paslēpies aiz zedeņiem, ka nevar neviens pats šo ieraudzīt. Nu gaidījis, gaidījis pļavas bradātājus. Kas ir? Ap pusnakti sagaidījis trīs spārnotas meitas. Tās nolikušas ežmalā spārnus un sākušas pa pļavu dancot. Bet par to laiku ķēniņa dēls klusiņām paņēmis tai jaunākai spārnus, un nosēdies atkal aiz zedeņiem. Labi izdancojušās, šīs gribējušas projām doties un gājušas pēc spārniem bet jaunākai spārnu knebijis vairs. Nu meklējušas, meklējušas; te - itin neviļot - ķēniņa dēls cēlies augšā un gājis meitām klāt. Meitas stipri sabijušās. Bet kad jaunākā ieraudzījusi savus spārnus šim rokā, tad lūgusies, lai atdodot. Tomēr ķēniņa dēls ātrāk nedevis: lai izstāstot, no kurienes tāda esot, tad ja. Šī, nabadzīte, negribējusi, negribējusi teikt, bet kad ieraudzījusi savas abas draudzenes jau aizlaižamies, tad stāstījusi arī. Viņa dzīvojot no mēneša devītā zemē un kalpojot velnam. Labi!

Nu ķēniņa dēls atdevis jaunākai meitai spārnus un paņēmis tai vietā viņas vilnaini, lai būtu zīme ko tēvam parādīt, ka pļavu nosargājis.

Rītā parādījis tēvam ķīlas, meitas vilnaini. Tēvs priecīgs bez gala, ka nu vienreiz zinot, kas tie tādi, kas pa pļavu bradā. Bet ķēniņa jaunākais dēls stipri gribējis vēl reiz redzēt to

meitu, un tādēļ apņēmies iet uz devīto zemi. Tikai viena ķibele: kas pateiks kur šī zeme ir? Neko darīt, gājis vaicāt vienai raganai. Tā bijusi valdniece par visiem zvēriem. Ragana sasaukusi visus zvērus; bet tie arī nezinājuši devīto zemi no mēneša. Nu ragana devusi padomu griezties pie šās māsas; tā esot valdniece par visām zivim, un laikam zināšot pateikt. Aizgājis uz šo, tā sasaukusi visas zivis : bet neviena nezin nekā. Nu tā ragana atkal devusi padomu griezties pie šās trešās māsas; tā esot valdniece par visiem putniem, un droši vien zināšot pateikt. Aizgājis uz šo raganu, tā sasaukusi visus putnus un jautājusi pēc devītās aizmēneša zemes; bet putni visi cietuši klusu. Te - pēc brīža - viens vecs krauklis atsaucies, ka šis zinot gan tādu zemi, priekš trim gadiem esot bijis tur.

Nu ķēniņa jaunākais dēls palicis priecīgs un sasolījis vecenei (raganai) labu maksu, lai liekot krauklim viņu aiznest uz minēto zemi. Labi! vecene mierā. Un tad ķēniņa dēls sēdies kraukļam mugurā. Krauklis pacēlies gaisā un skrējis ar nesamo uz devīto aizmēneša zemi. Trīs gadi saskrējis un tad tikai sasnieguši tālo zemi.

Ķēniņa dēls nu iegājis velna dzīvoklī un saticis savu meklējamo. Šī gauži lūgusies, lai atstājot pili, jo še dzīvojot velns, un kā tas nākšot, tā šo tūlin saplosīšot. Bet šis atbildējis, lai tikai nākot, gan sarau(stī)šot velnu gabalos! Un tur velna istabā bijuši divi akmins trauki: vienā bijis stipruma ūdens, otrā nestipruma. Ķēniņa dēls sadzēries stipruma ūdens un ielējis nestipruma ūdeni tai vietā. Te pēc brīža atnācis velns savā istabā un sacījis: istabā esot kristīta cilvēka smaka. To sacījis, velns klupis pie stipruma trauka klāt un sadzēries, lai dūša tiek; bet iedzēris ielieto nestipruma ūdeni un palicis gauži nestiprs. Ķēniņa dēls, kas par visu to laiku bija paslēpies, nu izvilcis zobinu un nocirtis velnam galvu.

Meita vareni priecājusies, ieraudzīdama velna galvu ķēniņa dēlam rokā. Bet ķēniņa dēls ņēmis skaistuli līdz, sēdinājis kraukļam mugurā un devies mājā, kur tad apprecējis pārvesto un sadzīvojis laimīgu mūžu.