14. A. 465. A. 761. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP VI, 1045 (154 1).

Vienam kungam bijis jauns, neprecējies mežsargs.

Reiz šis pats mežsargs gājis ezera malā malku sargāt uti redzējis, ka trīs meitas ezera malā noģērbjas, atstāj drānas un laižas ūdenī par pīlēm.

Tās trīs pīles bijušas nomocītas, noslīcinātas mazas meitiņas. Toreiz kā dzimušas, viņas nekristītas iemestas tai pašā ezerā, un tā viņām tad bijis jāmazgājas par pīlēm, kamēr mirstamais laiks būtu bijis atnācis, jeb kamēr pērkons būtu nospēris.

Tikai viens glābiņš nabaga pīlēm atlicies, ja gribējušas atkal par cilvēkiem cilvēku starpā kļūt, tad vajadzējis kādam cilvēkam apņemties viņas no velna nagiem izpestīt.

Viņš domā: "Kas tas varētu būt?" un notika vienas drānas aizkart. Nu, kas nu ir? Nu nāks šīs pa tādam brīdim no ezera atkal ārā, bet divas vien apģērbjas un aizskrien, trešā nevar pie drānām kļūt un nu lūdzas, lai mežsargs būtu tik labs paņemt viņu rokā. Labi! Bet kā šis paņem rokā, šī paliek par tik skaistu meitu kā katra princese. un atkal lūdzas, lai laižot vaļā, esot jāskrien atpakaļ pie sava kunga velna, tur čūkslājā.

Šis nelaiž. Nu kad nelaiž, tad lai nākot viņai uz turieni līdz un lai izglābjot no velna.

Labi! šis tūlin gājējs. Abi aiziet. Bet ceļā meita ieteicas: "Tikai nu tu sataisies! Velns liks tev trīs reiz mani minēt: ja varēsi visas reizes uzminēt, tad tu mani dabūsi; zināms, velns jau gan tad būs dikti dusmīgs. Un lai tev minot nejuktu, es tevi tūliņ izmācīšu. Mūs vispirms laidīs par ķēvēm ārā, bet es vairāk

paplātīšu ausis un tad saki: "Tā ir!" Otrreiz, tad mūs laidīs atkal par baložiem ārā, bet es ilgāki paplevināšos gaisā, beidzamā laidīšos zemē un tad saki: "Tā ir!" Trešo reiz mūs laidīs par govim ārā, tad atkal ilgāki paplātīšu ausis un tu saki: "Tā ir!" "

Un patiesi! - kā bija norunāts. tā arī izdevās, velnam bija jāatdod meita.

Mežsargs nu pārved mājā, notura kāzas un nu šim tik skaista sieva, ka neviena kunga sieva nav tik skaista.

Bet kungs ierauga, ka mežsargam tik lepna sieva, tas tīri ārprātā: grib atņemt viņam; un ja nedod, tad jāatstāj mežsarga vieta.

"Tas ir ārprātā, tas kungs!" sieva saka, "bet es neiešu un neiešu un savu glābēju neatstāšu."

Nu kungs, ja sieva to nedarot, pavēl mežsargam iet uz turieni, kur saule lec un, kur saule noiet, un apvaicāties, kāpēc saule pa dienu te ir, pa nakti atkal nav.

Mežsargs, to dzirdēdams, brīnum sašļūk; bet sieva saka: "Ej tu tur un tur! es tevi aizvedīšu! Tu dabūsi ar sauli runāt, nebēdājies nemaz."

Un nu ņemas un grūž abi divi pie saules.

Noiet - saule saka: "Man jāiet visapkārt zemei riņķī vien un kad es še esmu, tad te ir diena un, kad še neesmu, tad te nav dienas; bet man diena arvienu iraidas, man nekad, nekad nav nakts."

Pārnāk un pasaka, ko saule teikusi. Kungs nekā vairs darīt. Bet nu viņš izgudrojis citu ko; tas saka: "Nu tev jāiet, ja mežsardzieni neatdosi, pie mēneša, un jāprasa, kas tam jādara."

Mežsargs, nabadziņš, atkal sašļuka; bet sieva mierina: "Nebēdā neko; ej tu tur un tur! Es aizvedīšu, tu dabūsi ar mēnesi runāt."

Un nu grūž atkal abi divi pie mēneša. Noiet - mēnesis saka: "Man jāiet katru dienu savs ceļš un man jāizšķiŗ gadi un laiki." Pārnāk un pasaka kungam, ko mēnesis atbildējis, bet kungs netic.

"Ne tu esi pie mēneša bijis, ne pie saules; tu te tikai samuldi man blēņas! Bet tagad tevi sūtīšu pie sava nomirušā tēva apvaicāties, kā viņam labi klājas. Un lai tu atkal neizmelotos, došu savu skrīveri līdz, kas apliecinās, vai esi bijis, vai neesi bijis."

Neko darīt, pāriet pie sievas pavisam nobēdājies un gaudo tīri kā mazs bērns, kur viņa tēvu tik varēšot sameklēt.

Sieva atbild: "Ko tu pīksti, kad nav jāpīkst? Tā jau maza lieta. Ej ar skrīveri uz to un to krusta ceļu; tur viens kungs brauks ar četri melni ērzeļi, un kučieris ar dzelzs pātagu viņus orēs. Prasi tad tam kungam, kur var dabūt mūsēju kunga tēvu runāt."

Labi! mežsargs ar skrīveri aiziet uz krusta ceļu, nostājas un gaida. Ne cik ilgi -- brauc melns kungs ar četri ērzeļi, ka skan vien, un kučieris ar dzelzs pātagu šauj tikai kā šauj. Piebrauc : vai nevarot mūsēju kunga tēvu parunāt dabūt?

"Var gan!" kungs atbild, "izjūdz to vienu melno no pripaškas, uzšauj ar dzelzs pātagu un saki, lai iet ar mežsargu izrunāties; bet to skrīveri aizjūdz tai vietā un uzšauj arī ar dzelzs pātagu, tad viņš paliks par melnu ērzeli, kamēr mēs pēc divi stundām būsim atpakaļ atbraukuši un no jauna pārjūgsim."

Kučieris izjūdza to vienu, aizjūdza to otru, un nu skrīveris aizgāja tik labi kā gailis projām par melnu ērzeli iejūgts.

Un kas nu ir? Tas izjūgtais ir kunga tēvs. Viņš, pie ceļiem krizdams, lūdzas mežsargu: "Pasaki jel manam dēlam, lai viņš darbiniekus tā nevaļā! Ujā! kā nu man gŗūti te klājas! Es biju traks kungs, es nejauki cilvēkus kavu, bet tagad, redz, kāds noplīsis, kāds nopērts izskatos. Gaļas gabali krīt nost, tā mani kauj katru nakti ar dzelzs pātagu."

Pa divi stundu melnais kungs atbraucis atpakaļ, izjūdzis skrīveri, iejūdzis kunga tēvu un aizlaidis - uz kurieni? - to nezin. Un kad nu šie pārgājuši mājā, kungs saņēmis rokas un brīnījies: skrīverim vairāk nav, kā vīles mugurā un āda sakapāta žēl redzēt. Bet skrīveris teicis: "Ko jūs, kungs, vēl sakiet par mani? Es jūsu tēva vietā tikai divi stundi biju, un kāda jau sakapāta āda, bet jūsu tēvam pavisam gŗūti klājas. Viņu tā kauj katru nakti. Tādēļ viņš jums cieši liek piekodināt: nekapājiet darbiniekus, citādi jums tas pats gaidāms."

Un nu kungs palicis pavisam citāds: ielicis mežsargu par mežkungu, atstājis sievu mierā un neaizticis vairs neviena cilvēka.