15. A. 46. A. 761. Māturu Atis Grāvendālē. LP, VI, 1064 (3).

Vienam tēvam bijis dikti slinks dēls. Viņš negribējis nemaz strādāt un tēvu neklausījis ne pagalam. Tad tēvs viņu padzinis. Nu viņš gājis, gājis un beidzot apmaldījies. Tur bijis liels ezers un ezera malā bijušas lielas niedras; ielīdis tur un apgulies. Bet tai brīdī atlaidušies trīs baloži, nolikuši spalvas, palikuši par trim skaistām princesēm un tās iegājušas ezerā mazgāties.

Viņš pielīdis un paņēmis jaunākās princeses spalvas. Vēlāk vecākās māsas nomazgājušās, palikušas par baložiem un aizskrējušas; bet šī meklējusi drēbes un pamanījusi, ka viens cilvēks tuvumā - teikusi : Ja tu esi mazs, būsi mans dēls, ja jauns, mans brālis, ja vecs, mans tēvs, ja esi labs cilvēks, nāc šurp, ja ļauns, ej, kur nācis!"

Viņš teicis, ka labs, un gājis klāt. Tas nu tas. Bet nu šis maldīdamies bija izgribējies dikti ēst. Tad viņa paklājusi savu

priekšautu turpat ezera malā, tūdaļ radušies visvisādi ēdieni un dzērieni.

Paēduši, izgājuši no meža: turpat bijušas vienas mājas. Lūguši naktsmājas, bijis svētsvakars, un gulējuši pa nakti.

No rīta izcēlušies, slinkais dēls teicis uz saimnieku, lai viņš viņam nākot par vedēju. Labi. Aizbraukuši uz baznīcu, salaulājies ar to ezera meitu un tad gājis pie tēva atpakaļ. Pārgājuši, tēvs ne dzirdēt, dzinis sliņķi projām. Nu lūdzies lai atļaujot jel pārgulēt dzirnu kambarītī, jo nakts bijusi klāt. To atvēlējis gan.

Bet līdz ko sieva iegājusi dzirnu kambarī gulēt, visas sienas tapušas no zelta un galdi bijuši klāti dažādiem ēdieniem un dzērieniem. To redzēdams, šis saucis tēvu un māti, bet tie nemaz neklausījušies. Beidzot tēvs nācis gan, bet māte ne par ko. Un kad nu tēvs ieraudzījis, ka istaba tā spīdot, tad labprāt sēdies pie galda un ēdis. Bet nu arī mātei rūpot redzēt, ko šie tur visi darot tik ilgi. Aizgājusi turp un žūrējusi pa atslēgas caurumu. Slinkā dēla sieva pamanījusi vīra māti un ievedusi iekšā.

Paēduši visi, gājuši pie miera.

Rītā dēls ar vedeklu gājuši projām; bet tēvs, māte nemaz vairs laist : lai dzīvojot pie viņiem! Bet nekā - aizgājuši un aizgājuši.

Gājuši, gājuši - nonākuši svešā ķēniņa valstī un apmetušies kalnā netālu no ķēniņa pils. Un tad viņa iedevusi savam vīram atslēgu virkni, teikdama: "Kad es sacīšu: celies un slēdz, tad dari to!"

Labi! paņēmis atslēgas, palicis pagalvī un apgulies. Bet par to laiku sieva apskrējusi kalniņam trīsreiz apkārt un tūlin kalniņā izcēlusies zelta pils ar dimanta durvim un logiem. Nu cēlusi viņu, sacīdama "Celies un slēdz!" Vīrs piecēlies, slēdzis durvis vaļā un ieraudzījis visās istabās visādas istabas lietas: galdus, krēslus, gultas, skapjus.

Otru dienu ķēniņš gājis pastaigāties un ieraudzījis tik lepnu pili, brīnējies un gājis turp. Bet tai brīdī sieva vien bijusi mājās. Ķēniņš iegājis pilī viņa tur sēdējusi un bijusi ļoti skaista; bet ķēniņš izlicies tāds domīgs un prasījis: Kas viņai vēlējis te celt pili'? Lai rītu noejot viņas vīrs Pie viņa!

Vīrs aizgājis un ķēniņš teicis: "Ja tu vari atvest to zvēru, kas mežā, tad tev neko nedarīšu; ja ne, tad likšu nokaut par to, ka manā daļā bez atvēles esi cēlis pili."

Vīrs pārnācis itin bēdīgs, bet sieva mierinājusi: "Nebēdājies vis, gan jau būs labi!" un iedevusi savu kabatas drāniņu, sacīdama: zvērs nākšot zemi plēzdams, nikni rūkdams, bet lai tikai vicinājot šo drānu, tad tas pienākšot, nogulšoties pie kājām un lai tad tikai kāpjot mugurā un jājot mājās.

Labi! aizgājis mežā, viss tā noticis. Un kad nu pārjājis, vaicājis ķēniņam, kur likšot zvēru. Ķēniņš teicis, lai liekot stallī! Ielaidis stallī, zvērs apgriezis jumtu otrādi. Ķēniņš nezinājis, ko nu darīt un kā dēlu nomaitāt. Beidzot teicis, lai ejot viņa tēvu apraudzīt! Tas bijis sen jau miris.

Nezinājis, ko darīt, un aizgājis atkal pie savas sievas. Tā mierinājusi: "Nebēdājies!" un iedevusi trīs kumosus maizes. Lai paņemot ķēniņa sulaini līdz un lai aizejot pie elles vārtiem, tur viņas tēva brālis ielaidīšot iekšā, un tad lai iedomot viņas tēva brālim vienu kumosu maizes, ķēniņa tēvam otru un sulainim trešo.

Labi! paņēmis sulaini, aizgājis ellē, iedevis katram pa kumosam, tad ķēniņa tēvs palicis par cilvēku, bet sulainis viņa vietā par zirgu. Kamēr sulainis par zirgu, ķēniņa tēvam drusku atlikusi vaļa ar šo parunāties; citādi viņam, nabagam, nekad nebijusi vaļa, jo katru stundu bijis jāpārvelk divdesmit vezumi malkas. Runājuši, runājuši - ķēniņa tēvs nopūzdamies beidzot pieteicis: "Ja pārej mājā; pasaki manam dēlam, ķēniņam, ka tur augša vienā istabiņā, kuŗu viņš vēl nemaz nezin, ir pagrīdē mazs šķirstiņš ar dimanta akmeņiem. Pasaki, lai viņš ņem, bet lai nedzīvo tik bezdievīgi, kā viņš ir dzīvojis, lai nemocot citus cilvēkus, citādi arī pēc nāves kalpošot par Tirgu."

To teicis, ķēniņa tēvs atkal palicis par zirgu, sulainis par cilvēku un nu šie abi nākuši uz mājām. Pārnākuši, aizgājis pie ķēniņa, izteicis visu. Bet ķēniņš to nemaz nedzirdējis; tikai to vien gudrojis, vai tad nemaz šo nevar nomaitāt. Gudrojis, gudrojis - sagudrojis darvā plucināt: licis katlā darvu savārīt, pārlicis skalus un teicis, lai nu ejot pa skalu laipu katlam pāri! Bet sieva jau iepriekš bija apmierinājusi šo: "Nebaidies! Tevi Dieva eņģeļi pārnesīs, nemaz nebūs pašam jāiet."

Un tā arī noticis, pārgājis tik viegli kā tauriņš pāri. To redzēdams, ķēniņš iesaucies: "Kad tu vari, tāds suska, pāriet, tad es vēl labāki" un gājis katlam pāri. Bet kā spēris pirmo soli, tā darvā iekšā - pagalam.

Nu dēls dabūjis ķēniņa valsti; tam bijušas divi pilis, laba sieva - viss.