16. A. 465. A. 400. A. Bīlenšteins 1863. g. no J. Pelča Jaun - Auces Kalna Dzirkantos. LP, VI, 1048 (3).

Vienam tēvam bijis viens dēls, un tas bijis dikti slinks. Tēvs viņu raidījis art un iedevis tādu kūtru ķēvi - baltu. Un viņš nemaz nearis un tik stāvējis pie tā arkļa. Tā tas tēvs ņēmis pātagu un gājis pērt. Bet viņš ieraudzījis tēvu, bēdzis mežā un nomaldījies.

Un gājis , gājis --uzgājis lielu pilsētu. Tanī pilsētā bijis viens namnieks. Iegājis pi tā namnieka (un tas puišelis bijis smuks) tas namnieks viņu iemīlējis pārlieku. Tā viņš vienu dienu viņu vedis maltīti ēst: tad tas namnieks prasījis: vai nepatīkot pie viņa pa(r) audzēkni, pa(r) dēlu nākt? Viņš teicis: "Kā tad ne? Iešu gan!"

Un viņš paņēmis to puišeli, licis izmācīt visas skolas un vienu dienu prasījis: vai viņš negrib viņa meitu precēt?

Un apprecējis tā namnieka meitu lai. Vēl atdevis boteli tam znotam. Un teicis vienu dienu, ka brauks uz svešām zemēm dārgas preces iepirkt. Un abi divi aizbraukuši pie viena kalna. Tur bijis zelts un sudrabs tanī kalnā iekšā. Piekrāvuši lai to kuģi. Un tas sievas tēvs raidījis to znotu: vai nav tur kāds cilvēks kalna galā? lai redz, ko tur dara.

Tā uzgājis tai kalna galā, bet nekā neredzējis, nogājis atkal atpakaļ pie sievas tēva. Bet tas atkal raidījis uz tā kalna skatīties. Un kamēr uzgājis skatīties, sievas tēvs jau aizbraucis pa pus jūŗu projām.

Nu viņš dikti raudājis. tas znots, un gājis tam kalnam apkārt arvienu, uzgājis tādu mazu būdiņu, no žagariem taisītu. Iegājis iekšā tai būdiņā, tur bijis viens cilvēks. Tas prasījis: "Kā tu te esi atnācis?"

Teicis: "Viens namnieks mani piekrāpa." Kā tad viņš tevi piekrāpa?"

" "Viņš atdeva man savu meitu, boti lai - atbraucām preci pirkt - "

Viņš teica: "Tas pats mani arī piekrāpa tāpat." Ta(d) prasījis: "Ko tu te, vari ēst?"

"Man uznāk ik ēdiena laikā tāds galdiņš no zemes, tur man ir ēdiens virsū."

Ta(d) viņš prasījis: "Vai būs man arī'a" Tas atteicis: "Es došu no savas tiesas tev."

Un tā ēdiena laikā nācis tas galdiņš un bijis abiem vīriem ko paēst. Tā stāvējuši divi dienas tai būdiņā, un tad tas, kas pēc atnācis, prasījis: "Kas ta(d) dod to ēdienu uz augšu, vai Dievs, vai velns?"

Tas; kas tai būdinā, atteicis: "To es arī nezinu, kas viņu dod." Nu, un ta(d) ņēmuši kārklus un novijuši striķus - gaŗus. Kad nu galdiņš uznācis, piesējuši striķi pie vienas kājas un viņš (tas znots) nu laidies galdiņam līdz (lejup); bet striķa otru galu iedevis tam, kas tai būdiņā lai tura, piesacīdams: kad striķi apakšā kustināšot, tad lai velkot laukā.

Tā ielaidies. Bet striķa pietrūcis, nesniedzis dibina. Te atminējis, ka nazis kabatā. Tūlin pārgriezis striķi un nu nokritis ar visu galdiņu zemē uz lielu akmeni, vēl sasitis celi.

Tur bijuši lieli dzelzu vārti priekšā. pārkāpis pār vārtiem un ieāājis: bijis liels pilsāts un gaišs. Tad iznācis tāds resns kungs pretim un prasījis: "Vai tev nebija diezgan tā ēdiena? Kā tu kāpi te pie manim?"

Viņš teicis: .,Paldies, kungs, bija gan diezgan." Šis atteicis: "Paldies tu man nesaki."

Nu un tā viņš palicis pie tā kunga par puisi. Tas bijis velns, tas kungs.

Bet vienu dienu kungs braucis laukā, uz placi, un atdevis viņam visas tās atslēgas rokā, teikdams: "Pa visiem kambariem tu vari iet, bet pa tām mazām durtiņām tu neej!"

Bet puisis nelicies mierā un gājis pa tām mazām durtiņām laukā skatīties, kas tur būs.

Tur bijis liels tilts un viena upe un redzējis, ka trīs gulbji atskrējuši, nolikuši spalvas krasta malā, palikuši par tādām freilenēm un mazgājušās tanī upē. Un tā izmazgājušās, uzvilkuši atkal tās spalvas un skrējuši projām.

Ta(d) viņš gājis atpakaļ pa tām durim iekšā. Bet resnais kungs nācis pretim pārbraucis un teicis: "Vai es tev neteicu, lai tu neej pa tām durvītelēm? Ko tu tur redzēji, stāvēdams?"

"Redzēju trīs gulbji, ka atskrēja, nolika spalvas mazgājās un bija smukas freilenes."

Viņš teica: "Vai tev nepatīk kāda precēt?" "Kā tad ne? Patīk gan."

Viņš teicis: "Rītu, kad visas atskrej, noskaties, kur tās spalvas noliek; ta(d) kuŗa tā smukākā, tai paņem tās spalvas. Bet paņem sievišķa drānas līdz.

Ta(d) viņš aizgājis un redzējis, ka skrējuši atkal tie gulbji. Nu noskatījies, kur katra noliek savas spalvas, un tā piegājis un paņēmis tās smukākās spalvas. Ta(d) tā freilene teikusi: "Nu, māsiņas, nu man no jums jāšķiŗas!" un piegājusi devusi mutes viņām. Ta(d) šī apģērbusies sievišķa drānās un gājusi viņam līdz. Iegājuši iekšā, vecais viņus salaulājis un turējis pa(r) znotu.

Un ta(d) viņš vienu dienu prasījis, vai tas znots negrib apmeklēt sava tēva.

Viņš teicis: "Kā ta(d) ne? Bet es nezinu, ku(r) viņš tagad dzīvo."

Viņš teicis: "Viņš vai(rs) mājās nav, bet nu ir pirtī." Lai iet pasaukt lielo Jāni, lai ienāk! Znots iegājis stallī lielo Jāni saukt, nekā neredzējis. Iegājis pie vecā un teicis, ka nekā neredzējis, tur tanī stallī nekā neesot.

Ta(d) vecais teicis: "Ej tik stallī un sauc: "Jāni, kungs tevi aicina!" tad jau nāks."

Iegājis: "Jāni, kungs tevi aicina!"

Lai tūlīt iznācis liels Jānis: ko gribot? Vecais teicis: lai piebāž vienu maisu mantas pilnu un lai apsedlo ēzeļus, divi jāšanai tam trešam lai liek to mantu virsū. Labi! Apsedlojis ēzeļus, piebāzis maisu mantas, vadmalas, naudas lai. Tad uzsēdinājis uz ēzeļiem znotu un to meitu un teicis, lai tik auj ēzeļiem iet, kur tik iet.

Sajājuši veselu dienu. Vakarā apstājušies ēzeļi pie tādas pirts. Nu noņēmuši to mantu un ta(d) ēzeļi nogājuši projām Iegājuši pirtī, tur bijuši divi vecīši. Prasījis nakts mājas. Ta(d) viņi teikuši: "Kur ta(d) viņi gulēs, tādi kungi, tādā pirtī?"

Šis teicis: "Pārgulēs gan, lai būtu i vissliktāki." Bet šis prasījis, "vai ta(d) jums neviena bērna nav, ka(d) jūs pirtī esat ielikti?"

Vecīši teikuši, bijis gan viens dēls, to ņēmis vecais un iedzinis mežā!

Ta(d) viņš prasījis: "Kā ta(d) viņš mežā ieskrējis?

Vecīte teikusi: bijis dikti slinks; vecais licis art, nearis; gājis pērt un to iedzinis mežā. Nezinām, ku(r) i(r), ku(r) nav: es jau viņu pazītu gan, ka(d) redzētu." Viņam bijusi tāda kārpa pie

kakla Un tā viņš - to padzirdējis - norāvis elzdogu un rādījis to

kārpu: "Vai tāda bija tā kārpa jūsu dēlam?"

"Tāda jau bija gan!" bet vēl nepazinusi taču, ka tas viņas, dēls.

Bet šis teicis: "Es esmu jūsu dēls! Un tēvs mani iedzina mežā, ka(d) es nearu!"

Un ta(d) prasījis kā viņi izdzīti no tām mājām?

Viņi atteikuši: "Ienāca cits kungs, izdzina mūs, izmeloja." Šis teicis: "Gan mēs dabūsim tās mājas atpakaļis!"

Un dēls nogājis pie kunga, nopircis vienu zemes gabalu, uztaisījis muižu un nu bijis par kungu.

Bet vienu dienu šis nebijis mājās - tie vecie bijuši klāt tai muižā - un jaunā sieva sēdējusi pie galda šūdama. Un tā vecā skatījusies padēla skapi, vai veša neesot viņam mel(n)a. Bet tās gulbja spalvas, ko bija noņēmis pie tilta, bijušas skapī. Vecā izņēmusi spalvas no skapja un raudzīj(u)si, kas tās par spalvām? Ta(d) viņa (jaunā sieva) ieraudzījusi tās spalvas, iešāvusies un palikusies pa(r) gulbi un aizskrējusi projām.

Dēls pārbraucis un prasījis: ku(r) sieva esot?

Teikusi, ka aizskrējusi projām, pa(r) gulbi palikusi. Ta(d) viņš dikti raudājis un gājis meklēt savu sievu. Gājis gājis ieraudzījis, ka viens mazgājis deķi. Un tā viņš uzkāpis uz to deķi virsū, un tas deķis pacēlies un sācis skriet pa gaisu. Aizskrējis pa gaisu un ieraudzījis vienu pilsātu un vel(n)a māti nākam pretim. Velna W tte spērusi viņam, bet viņam bijis āmars līdzi.

Kā šī nu spērusi, tū viņš cirtis ar āmuru - pārcirtis pa vēdaru (velna mātei). Bet velna mātes pašas dēls teicis: "Māt! nesperat! Viņš pārcirtīs vēl, jo viņš ir stiprāks."

Un ta(dļ viņš redzējis, ka trīs gulbji skrējuši un atskrējuši, bijusi vina sieva lai tur. Tās bijušas vel(n)a apsēstas, tās freilenes. Ja, un tā atskrējušas un teikušas, lai meklē vienu namu, kur būs pulka gulbju; bet lai citur neietot nekur. Kur trīs gulbji būs, lai tur eitot.

Un iegājis tai namā, tur bijis pulka gulbju un pasaules istabu. Bet iegājis vienā istabā, tur bijuši trīs, tie gulbji Viņa sieva ieraudzīj(u)si un gājusi tūlīt klāt pie viņa. Un ta(d) paņēmis to sievu, gājis pie velna mātes un teicis, ka tā viņa māte. Bet vel(n)a māte vēl nedevusi (sievu), teikusi, ka rītā laidīs visus (gulbjus) laukā, lai ta(d) viņš zīmē, kuŗa iraid.

Un viņa, tā sieva, teikusi, lai viņš skatās, kura sies kurpi šnori, tā būs viņa, jo visas (visi gulbji) rītu būs cilvēku drānās. Bet lai skatās ātri, jo tas nebūs ilgi, kamēr viņa kurpā šnori sics, uz acumirkli.

Un tā nu no rīta laidusi (gulbjus) visus laukā. Izlaidusi - gulbji palikuši par sievišķiem cilvēku drānās. Bet trīs gājušas kopā un viena no tām trim sējusi kāju. Līdz to redzējis, tūlīt nokampis (sējēju) un teicis: "Tā ir mana sieva!"

Bet velna māte vēl nedevusi: vēl laidīs, lai viņš zīmē.

Un tad viņa, tā sieva, teikusi vīram : ka nu sies micai banti pie kakla; bet tas būs uz acumirkli, lai aši skatās virsū.

Kad no rīta laidusi atkal laukā, tās trīs nākušas papriekš un tā sējusi to banti. Ta(d) viņš aši nokampis un teicis: "Tā i(r) mana sieva."

Bet viņa (velna māte) vēl nedevusi.

Un tur uz viena kalna bijis liels ritens, tas griezies itin aši, tam bijusi liela vērsme.

Ta(d) viņa teikusi: "Ja viņš noturēs to riteni, tad dabūs savu sievu."

Tam ritenim bij(u)si tāda vērsme, ka cilvēku rāvis pa gabalam iekšā. Un tā viņš piegājis pie tā kalna, nevarējis ne ēnoties klāt tapt.

Bet viņš no zemes griezis tādus krustiņus un metis uz riteni. Ritenis arvienu palicis lēnāks un apstājies. Nu piegājis un sitis ar āmuru. Ritenis pārplīsis un no kalna izcēlies liels pilsāts, pilns aužu. Ļaudis bijuši visi vel(n)a apsēsti un tad palikuši visi tādi pat cilvēki, kā mēs, ka(d) tas ritenis saplīsis un tas pilsāts izcēlies. Un ta(d) tie ļaudis viņu izsaukuši par ķēniņu, pacēluši ; un viņš dabūjis savu sievu lai; un nu ir beigas.