17. A. 465. A. 302. M. Šiliņa Vīkselniekos, A. Bīlenšteina kr. LP, VI. 1062 (8).

Vienam ķēniņam nomirusi sieva un pametusi jaunu dēlu. Ķēniņš apņēmis otru sievu, bet tā padēli nemaz nemīlējusi.

Pēc gadiem, kad ķēniņa dēls jau bijis pieaudzis, tas vienu dienu ar savu sulaini pastaigājies gar jūŗas malu.

Viņš savu sulaini turējis par uzticamu cilvēku, bet tas nebijis uzticams. Visu, ko ķēniņa dēls kādreiz runājis, to šis smalki atteicis ķēniņienei, pamātei, un tā padēla nelaimi vien atkal meklējusi.

Un tā nu gar jūŗas malu staigādami, piepēži ieraudzījuši divi pīles no jūras puses atlaižamies. Šīs nolaidušās malā, atskrūvējušas spārnus - kas ir? - nav vairs pīles bijušas - palikušas par meitām un bridušas jūŗā mazgāties. Bet ķēniņa dēls meitām spārnus nozadzis un neatdevis ātrāk, kamēr pateikšot, no kurienes tādas esot. Tad tā jaunākā teikusi: viņa esot ķēniņa meita, bet tā otra viņas draudzene. Viņas gribējušas redzēt, kā otrpus jūŗas izskatīšoties, un tādēļ te atlaidušās. Ķēniņa dēls atsacījis ķēniņa meitai: "Ja tas tā, tad es tev spārnus atdošu, bet tev jānosolās rītu atkal te atlaisties un ar mani izrunāties, jo man šeitan nav neviena uzticama drauga, kam savu sirdi tā varētu uzticēt kā tev."

Labi! šī apsolījusies un nu atdevis spārnus.

Bet sulainis, neģēlis, līdz pārgājis mājā, pamātei tūdalin iečukstējis: tā un tā - ķēniņa dēls brūti atradis, rītu atkal satikšoties jūŗas malā un kā nekā.

Pamāte tad iedevusi sulainim miega zāles, piemācīdama, lai rītu jūŗas malā raugot ķēniņa dēlam slepeni tās iedot, ka paliek guļot.

Sulainis tā izdarījis, ķēniņa dēls aizmidzis. Nu atlaidusies ķēniņa meita, atradusi cietā miegā gulošu un dikti gaudusies, teikdama: "Rītu vēl nākšu, ja tad arī atradīšu guļam, tad ne mūžam manu vaigu te neredzēs."

Pret vakaru ķēniņa dēls atmodies un nekā nezinājis, kas noticis.

Otrā dienā gājis atkal jūŗas malā. Bet sulainis arī šodien iemidzinājis. Atnākusi ķēniņa meita, atradusi šo gulošu un dikti sērojusi. Gan, nabadzīte, kustinājusi, gan modinājusi - ne un ne ; beidzot noāvusi ķēniņa dēlam ir zābaku un kņudinājusi pēdas apakšu, lai motos - kā ne, tā ne. Neko darīt, aizgājusi un nosolījusies vairs atpakaļ nenākt.

Ķēniņa dēls uzmodies un brīnījies. kas to zābaku novilcis. Apskatījies labi: apakš zābaka pēdas rakstīts: "Nocērt tai naglai galvu, pie kuŗas tu savu cepuri pakarini, citādi tev neklāsies labi, un tu mani ne mūžam neredzēsi."

Ķēniņa dēls sapratis, ko tas nozīmē; tūlin paķēris zobinu, nocirtis viltīgam sulainim galvu un tad ar to pašu gājienu steidzies ķēniņa meitu meklēt. Braucis pa jūŗu mazā, mazā laiviņā viens vienīgs. Airējis, airējis - ne ēdis, ne dzēris - trešā dienā, ar bada nāvi kaudamies, atradis mazu salu. Tur dzīvojusi veca, veca māte, Vēja māte. Tā viņu pacienājusi un uzņēmusi labi: bet viņš tikai taujājis, vai nezinot pateikt, kur ķēniņa meita dzīvo. Vēja māte atbildējusi: "Nemāku pateikt, bet še tev šis klibais zirgs, tas septiņas jūdzes stundā pa ūdeni lec, jāji pie manas vecākās māsas, tā varbūt pateiks.

Kāpis klibajam zirgam mugurā un aizjājis uz citu salu pie Vēja mātes vecākās māsas. Bet tā, nabadzīte, arī nezinājusi pateikt, iedevusi citu klibu zirgu, kas deviņas jūdzes stundā pa ūdeni lēcis, un nu jājis uz trešo salu pie Vēja mātes visvecākās māsas. Aizgājis tur, tā bijusi dikti, dikti veca. Nu lūdzis, lai jele pasakot, kur meklējamā ķēniņa meita sadabūjama? Vecene tūdaļ sasaukusi kādus nekādus zvērus, visādus putnus, kustoņus, rāpuļus un vaicājusi tiem, vai nezinot to un to ķēniņa meitu. Atteikuši: "Nezinām!"

Beidzot atlēkusi klibā varde, tā zinājusi un solījusi aizvest un parādīt. Nu vecene iedevusi citu klibu zirgu, kas divpadsmit jūdžu stundā Pa ūdeni lēcis. Tam tad kāpis mugurā un jājis vardei pakaļ. Jājis, jājis - aizjājis tai zemē, kur ķēniņa meitas tēvs valdījis un lūdzis, vai nevarot ar viņa meitu dabūt parunāt.

Ķēniņš atteicis: "Kur tu, dēls. ar manu meitu vairs runāsi? Tai jau kopš dažām dienām mīlestība pazudusi."

Šis atteicis: "Lai viņa arī būtu pazudusi, es esmu nācis zaudēto uzmeklēt."

"Ai, dēls. tas tev nāksies gaužām gŗūti: Tālu no šejienes, jūŗā, ir liels balts tornis, velna gudrībā no akmeņiem mūrēts; tanī tornī ir zaķis, tanī zaķī zelta pīlīte un pīlītē atkal zelta pautiņš, re, tanī pautiņā manas meitas zudusī mīlestība glabājas."

Neko darīt, grābis laivu nagos un devies jūŗā zaudējumu meklēt. Aizbraucis pie torņa un sācis sirdīgi vien mūri ar zobina asminu robīt. Robījis, robījis - izrobījis caurumu; kā izrobījis caurumu, tā zaķis laukā; kā šis laukā, tā kals nost: kā kakls nost, pīle ārā. Nu kāvis pīli, meklējis zelta pautu, atradis to, griezies priecīgs atpakaļ un iedāvinājis ķēniņa meitai. Nu ķēniņa meitai bijusi atkal mīlestība rokā un nu svinējuši kāzas.

Pēc kāzām ķēniņa dēls ar jauno ķēniņieni un lielu, lielu kaŗa spēku griezies uz mājām, notiesājis pamāti un tad palicis tēva vietā par ķēniņu.