18. A. 465. A. I.. Uljaņa Latgalē Kultūras balss kr.

Dzeivuoja ķēņeņš, kas beja par ūtru sīvu īprecējs rogonu. Nu pyrmuos sīvas beja viņam dāls, Salomons. Rogona gribēja, lai dāls jimtu viņas meitu, bet kēneņa dāls nagribēja jimt. Kēneņš tāvs jū padzyna nu pilis uz mežu pi jyuras. Salomons, kēnēņa dāls, sataisēja tur mozu ustobiņu, pajēme sev uzticīgu kolpu un dzeivoja.

Reiz jyurā mauduojas raudives. Vīne nu tur nūlyka spuornus jyuras molā. Salomons iraudzēja jū, kai jei nūlyka spuornus, tai puorsavērta par skaistu meitu. Viņš nūzoga juos spuornus un pats pasaslēpe nīdruos. Atskrēja skaistuo meita un gribēja jimt sovus spuornus, bet naatroda. Tod sacēja skaistuo meita: "Kas pajēme munus spuornus? Jo byus vacs, toc' sauktu par tāvu; jo pusmyuža, sauktu onkuli; bet jo jauns, sauktu veiru."

Atsaucja Salomons, sacīdams: "Es pajēmu."

Tod atdeve Salomons spuornus, raudive pasataisēja par skaistu meitu un aizskrēja uz jvuru, pasacējuse: "Reit esi gotovs, es atbraukšu ar zalta kugi."

Atguoja Saiomons uz ustobiņu un pastuostēja vysu sovam uzticīgajam kolpam; bet kolps tyulen aizguoja un pastuostēja vysu Salomona pamuotei, rogonai. Rogona īdeve kolpam vīnu adatiņu, iai jis kai pīsprauž Salomona drēbēs, tod viņš aizmigs.

Ūtras dīnas reitā Salomons gērbēs, lai ītu uz jyuras molu gaidēt skaistuos meitas. Kolps īspraude adatiņu un Salomons aizmyga. Atbraucja skaistuo meita ar zalta kugi - gaidēja, gaidēja jyuras molā, bet navarēja sagaidēt. Vēi šū boltu dīnu Salomons guļ] un skaistuo meita juo navar sagaidēt.