A. A65. B. J. Opyncāns Birzgalu pag. Kultūras balss kr.

Ezera malā dzīvoja zvejnieks. Reiz svejojot, viyam aiz

l$eŗas tīkls, vairs nevar lāgā pavilkt. Mokās, mokās, bet tomēr pēdīgi izvelk. Skatās v tīklā iepinusies skaista jauna meita. Atvedis to savā mājā, zvejnieks viņu apprecē. Lai zvejnieks pūlās kā pūlēdamies, tomēr viņam nekas lāgā neizdodas.

Pēc kāda laika zvejnieka sieva noauž dvieli. Viņa iedod savam vīram šo dvieli, lai viņš to pārdodot par simtu rubļiem, bet ne lētāki. Sieva nu palaiž viņu uz pilsētu. Ļaudis nevar vien apbrīnot skaisti izausto un izšūto dvieli. Bet tomēr neviens vairāk nedod, kā piecdesmit rubļu. Uz vakara pusi, novārdzis līdz beidzamam, zvejnieks dodas mājā. No tirgus mājā ejot, viņam jāiet gar ķēniņa pili. Kēniņš, pie loga stāvēdams, ieraudzīja zvejniekam rokā ļoti skaistu dvieli. Viņš prasa, cik šis dviēlis maksājot. Zvejnieks prasa simtu rubļu un ķēniņš arī tūlin aizmaksā. Par piecdesmit rubļiem zvejnieks nopūrk vajadzīgās mantas, bet par atlikušo naudu viyš nopērk sievai zīda drēbi.

Tagad sieva atkal izauž otru dvieli un izšūj vēl skaistāki. Tad nodod dvieli vīram, lai tas nes atkal pārdot. Pavadīdama vīru ceļā, piesaka, ka viņš nedrīkst lētāki pārdot, kā par divi simti rubļiem. Ļaudis atkal br īnījās par to skaisto dvieli, bēt neviens negrib maksāt tādu lielu nai.idu. Uz vakara pusi zvej- nieks novārdzis dodas mājā. No tirgus mājā ejot, viņam atkal jāiet gar ķēniņa pili. Kēniņš ieraudzījis pie loga zvejniekam atkal skaistu dvieli, tūlin nopērk to un aizmaksā divi simti rubļu. Par simtu rubļiem zvejnieks nopērk vajadzīgās mantas, bet par atlikušo naudu atkal nopērk zīda drēbi.

Nu sieva izauž jau trešo dvieli un vēl skaistāku kā abus pirmos. Atkal sieva to sūta uz pilsētu pārdot un piesaka, ka lētāki nedrīkst pārdot, kā par trīs simti. Pilsētā viņš nemaz nevarēja atkauties no ļaudim, visi brīnījās par ]oti skaisto, ne

redzēto dvieli, bet tomēr neviens negribēja maksāt tik daudz naudas. Uz vakara pusi zvejnieks dodas mājā. Uz māju ejot, viņam jāiet gar kēniņa pili. Kēniņš pa logu atkal pamanīja skai- sto dvieli un lika viyx nopirkt, un atvest arī pašu zvejnieku šurpu. Ķēniņš prasa: "Kas tev tādus dvie]us auž un izšuj?`` Zvejnieks arī visu izstāsta.

Uz ķēniņa pavēli nu atved pie vipa zvejnieka sievu, has tam ļoti patika. Bet zvejnieka sieva negribēja palikt pilī; kēniņš bija arī jau diezgan pavecs un nesmuks. Tādē[ sieva kopā ar savu vīru atgriezās nz māju.

Kēniņš nu aiaicināja pie sevis visus gudriniekus un pavē- lēja izgudrot, kā labāk varētu nonāvēt zvejnieku. Gudrinieki viņam ieteic sūtīt zvejnieku pie velna pēc koklēm, kas pašas spēlē. "No turīenes neviens vēl nav atgriezies."

Kēniņš liek pasaukt pie sevis zvejnieku. Izzinājis ķēniņa pavēli, zvejnieks skumīgs atgriežas mājā un izstāsta savu bēdu arī sievai. Sieva iedod viņam kamolinu un piesaka iet tur, kur tas velsies. Bet tikai piesaka, lai paprasat palīgā trīs gudriniekus. "Kad tu noīesī pie velna, tad liec uguni turēt papriekšu saviem palīgiem, lai tu varētu neredzot nosnausties. Kad tu sāksi snaust un kad tevi velns vaicās: vai tu, nābuŗgs, snaudi?, tad tu sakī, ka tu nesnaudi, bet tikai domā. Un kad viņš atkal pavaicās, par ko, tad tu atbildi, ka tu esi pārliecināts, ka mežā koku vairāk kritušu, nekā uz kājām. LTn kamēr velni skraidas kokus skaitīt. tu varēsi pasnaust. Bet kad tev velns otrreiz pavaicās: vai tu, nāburgs, snaudi? tad atbiidi, ka tu tikai pārdomā, ka lopu vairāk ir kritušu nekā dzīvu. Kamēr velni skraidīs, lopus skaitīdami, tu atkal varēsi pasnaust. Kad velns tev vaicās trešo reizi, ko tu dari, tad atbildi, ka domā, ka pasaulē ir vairāk nomirušu cilvēku nekā dzīvu. Kad velni skraidīs skaitīdami dzīvos un mirušos cilvēkus, tu varēsi pasnausties."

Atvadījies no sievas zvejnieks aizgāja pie ķēniņa.

Kēniņš ari iedeva viņam trīs gudriniekus līdz uu visi četri gāja kur kamoliņš vēlās. Ilgi viņi gāja, kamēr beigās pienāca pie mazas mājiņas uz vistas kājas, ap ko bija apkārt dzelzs stabiņi ar uzmauktām cilvēka galvām. Bet četri stabiņi bija vēl tukši bez galvām. To ieraudzīiuši, visi loti nobaidījās, bet r.eko nevarēja darīt, bija vien jāiet iekšā. Pagalmā viņus sastapa velns. Zvejnieks izstāstīja, ka nācis kokles taisīt. Velns apsolījās iztaisīt kokles, kas. pašas spēlē, bet tikai ar to nori.mu, ka pa taisīšanas laiku vienam no viņiem vajadzēs turēt uguni, bet kuīš turētājs aizsnaudīsies tam galva nost. "Bet ja turētājs neaizsnaudīsies, tad apņemos kokles uztaisīt." Ko lai dara? Bija jāpaliek mierā!

110 11I

Velns tūlin vienam velnēnām lika izraut skrejošam vilkam sirdi un zalai priedei serdi. Kad viss bija sadabūts, velns stājās pie darba. Zveinieks pirmiem lika turēt uguni gudriniekiem. Pirmais gudrinieks turēja, turēia un aizsnaudās. Velns lika viņam nocirst galvu un uzmaukt uz stabiņa. Ar otru un trešo notika tas pats. Tagad vajadzēja turēt pašam zvejniekam. Zvcjnieks paņēma uguni un sāka turēt. Par kādu laiciņu viņš nokāra galvu tīri kā snaustu.

"Vai tu jau, nāburgs, snaud?" vaicāja viņam velns.

"Ne, nāburgs!" atbild zvejnieks: "Es domāju dziļas domas." Ko tad tu domā?" vaicāja atkal velns.

" "Es domāju", atbild zvejnieks, "ka mežā vairāk kritušu koku nekā augošu."

Izdzirdējis šo, velns tūlin lika velnēniem skriet un saskaitīt, vai tas ir pareizi. Kā nu velnēni skrien skaitīt, zvejnieks par to laiku drusku nosr?aužas. Atskrien velnēni un apliecina, ka zvej- nieka domas pareizas.

Velns atkal liek zvejniekam turēt uguni. Zvejnieks arī tura un velns taisa kokli. Par kādu laiciņu viņš atkal nokaŗ galvu. "Vai tu, nāburgs, snaud?" vaicāja velns.

"Nē, nāburgs, nesnaužu vis", atbild zvejnieks, "Es tikai domāju, ka pasaulē ir vairāk kritušu 1opu nekā dzīvu."

Velns atkal liek velnēniem skriet un skatīties. Par to laiciņu zvejnieks atkal pagul. Velnēni atskrien un pilnīgi apliecina, ka zvejnickam taisnība. .

Velns atkal stājas taie darba. Zvejnieks pa laiciņu. nokar galvu, kā kad snaustu. Velns vaicā: "Vai tu, nāburgs, jau snaud?"

"Nē, nāburgs!" atbild zvejnieks. "Es nesnaužu, es tikai domāju, ka pasaulē vairāk mirušu cilvēku, nekā dzīvu."

Velns tūlin sūta velnēnus pārliecināties. Par to laiku zvej- nieks aizsnaužas no jauna. Pēc kāda laika saskrien velnēni un apliecina, ka zveiniekam taisniba. Bet te par 1aimi iedziedas gai- lis un sāk jau aust gaisma. Velns nevar neko darīt - tikai jātaisa kokles. Viņš nu pataisa tās vienā acumirklī. Velns tomēr negrib atdot kokles zvejttiekam, visādi viņu kārdinādams. 'Tā nu velns nokārdināja. zvejnieku, ka tas nevarēja vairs izciest un sāka raudāt. Lai noslaucītu asaras, viņš izvelk sievas doto la- katiņu. Velns, ieraudzījis lakatiņu, brīnēdamies iesaucās : "Tas jau manas meitas lakatiņš."

Zvejnieks izstāsta, ka šis lakatiņš ir viņa sievas, ko viņš izzvejojis no ezera. Velns palika joti labs, atdeva zvejniekam kokles, kas pašas spēlēja, un palaida viņu vaļā.

112

let, iet zvejniela - satiek ceļā vecīti. Vecītis viņam prasīja, lai paspēlējot. Zvejnieks arī lika koklēm spēlēt un tās spēlēja tik skaisti, ka vecītis sāka dancot un sasitās.

"Mīsimies!" saka vecītis, "man ir tāda runga, kas pati visu sasit."

"Labi!" atbild zvejnieks, "es ar mieru mainīt."

Zvejnieks paiet kādu gabalu un viņam ienāk prātā, kādēj viņam atdot tādas vajadzīgas kokles, bez kuŗām vecītis var pil- nīgi iztikt. Viņš panāk vecīti, pabaida viņu un noņem kokles. Iet kādu laiku un atkal satiek vecīti. Vecītis prasa paspēlēt. Zvejnieks arī liek koklēm spēlēt. Vecītis sāk dancot un sasitas, ka nevar vairs kustēties.

"Mīsimies! Man ir tāds galdauts, kad to atklāj, tad ir tūlilt visādi ēdieni un dzērieni virsū."

Mantas tiek izmītas. Pagājis kādu gabaliņu, zvejnieks domā: "Kāds es muļķis, atdevu kokles! Kā lai bez viņām eimu pie ķēniņa?"

Viņš panāk vecīti, sabaida to un attem viņam kokles. Vē1 iet kādu laiku un satiek trešo vecīti, kas atkal prasa paspēlēt. Zvejnieks liek spēlēt, un vecītis dancodams pakrīt pie zemes.

Pārmainīsim savas lietas!" saka vecītis. "

"Kas tad tev ir?" vaicāja zvejni2ks.

"Cirvis!" atbild vecitis. "Ja tu viņam pasacīsi, tad viņš pats visu sacirtīs ko vien tu gribēsi."

Viņi izmaina savas mantas. Zvejnieks paiet kādu gabalu un domā: "Kāds muļķis, ka kakles atdevu. Trīs gudriniekiem nocirta galyas bet es paliku dzīvs!"

Viņš panāk vecīti, pabaida un noņem tam kokles. Tā ru viņš atgriežas atkal savā valstī. Netālu no ķēniņa pils vienā augstā vietā viņš liek cirvītim uztaisīt pili, labāku kā pašam ķēniņam. Cirvītis arī tūlin uzcērt pili.

Kēniņš izzinājis, ka viņa valstī ir tik skaista pils, sūta kaŗaspēku, lai ieņem to pili. Kad ķēniņa kaŗaspēks piegāja pie pils un gribēja ielauzties, tad zvejnieks izsūtīja savu rungu, kas apsita visus ķēniņa kaŗa vīrus. Dabūjis to zināt, ķēnigš salasa vēl lielāku spēku, un pats ar to sievu, ko bija atņēmis zvejniekam, dodas uz jauno pili. Kad ķēniņš pienāca tuvāku, tad zvejnieks lika rungai apsist visus kaŗavīrus un arī pašu ķēniņu. Tad viņš atveda atkal savu sievu pie sevis, palika pats par ķēniņu un dzīvoja laimīgi.

P i e z i m e. Ši pasaka ir ststāstīta rakstu valodā. P. Š.

Latviešu pasakas un teikas. -