1. A. 4b5. C. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pāenavā. LP, I, 13.

Kādam tēvam ir viens ' dēls. Reiz pavasarī kungs izliek tēvu no mājas, un nu nabadziņam jāiet diedelēt. Arī dēls iet pasaulē `un salīgst pie mācītāja par kalpu. Pēc trim gadiem tas dabū no mācītāja trīs grašus algas un tad taisās aiziet, Aizejot viņš domā vēl pie akas nodzerties; bet - tavu postu - dzeŗot trīs graši plunks! dibinā. Mācītājs, pa logu puiša nelaimi redzē= dams, saka: "Ja gribi, dēliņ, grašus atpakaļ dabūt, tev vēl jākalpo atkal trīs gadi, katrn gadu viens grasis izsmelsies." .

Tā arī notika. Atkal pēc trim gadiem projām ejot, mācītājs iedod puisim atdabūtos grašus, mazu šļirceniti, lakatiņu un šādu padomu: "Šļircenē ievelc ūdeni, aplaid ūdens strūklu ap sevi riņķī un paklāj lakatiņu pagalvī, tad ļaunums tevim nekāds nenotiks."

Pirmajā naktī puisim iekrīt mežā pārgulēt. Viņš dara, kā mācītājs mācījis, un aizmieg. Te ap pusnakti nāk lauvas rūk- damas, bet ne tuvāk kā līdz strūklītes apriņķim : pak1anās godbijīgi - aiziet. Pēc lauvām nāk lāči, tad vilki; tie dara tāpat. Gaismiņai austot, attek skaista meitene smaidīdama pie strūklītes apriņķa un, puisi lēnā balsī uzmodinādama, saka: "Puisīt, brālīt! tu vari pie manis tikt, bet es pie tevis nevaru. Sniedz, brālīt, roku un ved mani pār strūklītes robežiņu. Nebaidies, jo neesmu nekāds ķēms: ķēmam nav miesas, nedz kaulu."

Puisītis sniedz roku, bet tad arī uz mūžu. Priecīgs, par Dieva doto līgaviņu, tas tagad jūtas 1aimīgākais pasaulē. Bet līgava tam izskaidro: ,Mežā pie lāčiem, vilkiem laime vēl nav pilnīga. Nāc tik man līdzi, izvedīšu tevi tavā tēva-tēvu sētiņā, druviņā atpaka], un tad dzīvosim laimīgi."

Tā arī notiek. Tēva-tēvu māja tiek atrasta. Būdiņa pa to laiku sakritusi, un kamēr šis aiztek uz muižu pēc cirvja, taln varena pils uzcelta un kāzas sataisītas. Tomēr trešā dienā arī skauģa netrūkst. Un tas bija tā:

Kaimiņos tiesnesis, jauno ļaužu pārliecīgo laimi redzēdams, aiztek uz muižu un stāsta kungam šos brīnumus: , Ko domā, tāds knēvelis, uzdrošinās tavā piederumā pili celt. Izsvied jel tos ārā, lai godīgi pelna maizi!"

Kungs aizsūta darbinieku un liek prasīt, kas tur dzīvo? Darbiniekam atbild: nabaga vīra dēls.

Nu tiesnesis kungam saka: "Liec šim nabaga vīra dēlatn lāci no meža pārjāt. Ja viņš var, tad lai dzīvo pilī."

Bet ko nu taisnam padarīsi? Nabaga vīra dēls izklāj lakatiņu un pārjāj lāci, ka noput vien. Lācis, muižā vaļā ticis, sāk visas malas apgāzt un nu kungam vēl jālūdzas, lai lāci aizve d.

Tā nu paiet trīs nedēļas. Pēc trim nedēļām tiesnesis atkaI klāt pie kunga.

;,Kā viņš uzdrošinās uz tava piederuma pili celt? Pavēli viņām jūsu tēva naudu uzmeklēt. Ja var, tad lai viņš dzīvo!" Nabaga vīra dēls apņemas pateikt, kur nauda glabāta; bet

tikai pēc septiņiem gadiem. Viņam papriekš jāuzbraucot debesīs pie kunga tēva un jāpaprasot, kur to apglabājis.

Tiesnesis dzirdēdams, ka nabaga vīra dēls uz debesim brauks, lūdz viņu līdz paņemt. Labi. Tiesnesis sakauj lopus, sacepj maizi, ko septiyi gadi izteikt un tad trešajā dienā ieronas norunātā vietā, tīrelī pie egles, ar visu savu pārtiku.

Nabaga vīra dēls turpretim atnāk pie egles tikai ar mazu nūjiņu, ko sieva iedevusi. Viņš pavēl tiesnesim egles galotnē ķāpt. Pats nosēžas uz egles saknēm kā krēslā, un tad piesit trīs reizes ar nūjiņu pie egles knauks! knauks! Visa egle paceļas kā putns. 1'ikai pret debesim tiesnesis atminas savu lielo pārtikas maisu, kas palicis tīrelī zemē. Lec nu pakaļ, 1ec!

Debesīs tie vispirms ierauga mazu kroģeli, kur divi plūcas. Plūcējies šos abus redz gaŗām ejot un sauc pilnā kaklā uz nabaga vīra dēla: "Dieva znot, aizbildi arī par mums!"

"Nezinu, vai esmu Dieva znots!" šis atbild un iet savu ceļu. Nu nonāk pie sudmalām, kur suņi kauc dienu un nakti. Arī šie tāpat sauc: "Dieva znot, aizbildi arī par mums!"

Bet drīz aiz sudmalām redzams liels lauks, kur cilvēks pie ci1vēka ar deguniem ar.

Arī šie tāpat sauc: "Dieva znot, aizbildi arī par mums!" "Nezinu, vai esmu Dieva znots!"

Netālu aiz lauka tie ierauga lielu piena jūīu, kur laiva pie laivas, pilnas ar cilvēkiem. Jūŗa mutuļo un viļņo tik briesmīgi, ka jādomā: laivas apgāzīsies un braucēji acumirklī noslīks.

Arī šie sauc: "Dieva znot, aizbildi par mums!" Beidzot abi nonāk līdz debess vārtiem un klaudzina.

Dievs atdara vārtus un brīnās: "Manu mīļo znotiņ, ko tu te dari?"

"Ja nu, Iiungs mani sūtīja apprasīties, kur viņa tēva nauda atrodoties? Ja nepateikšot, tad manu pili atņemšot."

"Zinu jau, zinu it visu. Saki, vai šis nav tas tiesnesis, kas kungam tādu padomu deva?"

"Nezinu, vai kāds viņam padomu devis", Dieva znots atbild.

"Bet es to zinu. 'Tādēļ ej, taisno tiesnesi, tur pie viņiem dzelzs ratiern, izjūdzi sava kunga tēvu un iejūdzies pats uz septi- ņiem gadiem, lai vecais tamēr atpūšas."

"Bet nu saki, manu znotiņ, ko nākot tu 1aba še debesīs rcdzēji?"

114 115

"Redzēju krogus priekšā divus plūcamies."

"'rie ir tie, kas zemes virsū krogos plūkušies, un nu tādiem te jāplūcas bez mitēšanās līdz pastaŗa dienai. Nu, ko vēl redzēji ?"

"Dzirdēju pie sudmalām suņus kaucam."

"Tie ir tiesas vīri un vagāres, kas nepatiesi mazos virsze- mes spīdzinājuši. Te viņiem tā jākauc līdz pastaŗa dienai. Ko vēl redzēji?"

"Redzēju uz lauka cilvēkus ar deguniem aŗam."

"Tie ir tie, kas kaimiņa tiesu un ežas izaruši, jeb kas citādi caur kādu netaisnību mantu iedabūjuši. 'Tā viņiem jāar līdz pastaŗa dienai. Ko vēl redzēji?"

"Redzēju lielu piena jūŗu, kur slīka, slīka, bet nenoslīka." "Tās ir raganas, kam tā jāslīkst līdz pastar a dienai."

Pēc septiņiem gadiem kunga tēvs pateic, ka viņa nauda, 7 tnucas zelta un 7 mucas sudraba, aprakta zem maizes kambaŗa. Dievs nu pavēl tiesnesi atjūgt un atkal kunga tēvu iejūgt. Kad tas bij izdarīts, tad Dieva znots uzsauc: ,,Egle, nes mūs no de- besim zemē!"

Abi atkal nonāk zemē.

No rīta muižas vagāre uzskrej pie kunga un teic, ka ties- nesis atkal mājā.

Kungs tūdaļ atsauc tiesnesi, bet to ieraudzīdams brīnās: Vai brālīt kur tu vājš palicis - tīrā asaka! Vai tad tev tur debesis nemaz ēst nedeva. Vai dabūji arī ko par naudu zināt?"

Deva an bet cik tad nu tur deva. No naudas arī neko ne dabūiu zināt Jāsauc nabaga vīra dēls, varbūt ka tas ko zinās." Par dzelzs ratiem tiesnesis ne vārdipa nestāsta.

Kungs nu atsauc nabaga vīra dēlu un dabū no šā zināt, kur nauda paglabāta. Kungs par atrasto naudu priecīgs bez gala, atvēl šim savā pilī dzīvot, cik ilgi grib.

Pēc kādām nedēļām tiesnesis atkal pie kunga: "Kādēļ tauj tiem tur dzīvot? Vai zini ko? Liksim darbiniekiem lielo katlr ar piķi pildīt labu uguni pakurt un tad lai tie lec tur iekšā." -.

Viss tā tiek izdarīts, bet šie divi nemaz nedeg piķī: mazgā- jās kā pirtī un lasa bez apziņas zelta dukātus l$ešās.

"Kungs!" tiesnesis, to redzēdams, iesaucās, "tas tavs katls, piķis un ma1ka! Kā viņi tā var zelta dukātus lasīt!"

Ir gan mans", 1cungs atbi1d, "bet ko tur lai dara?" "

Ko iur lai dara? Lai lec ārā. Leksitn mēs iekšā dukātus "

iasīt!" Leksim." "

Det tikko abi ielēc, tā vārās vēl šo baltu dienu.

Nabaga vīra dēlam nu paliek pils un vēl kunga muiža ar visu mantu.