2. A. 465. C. Baltausis ar Gothardu Kr. Vircavā. LP, III, 26.

Kāds kungs bija atdevis kādam vīram meža stūrīti. Vīrs tūlin uzcēla mazu būdiņu, ietaisīja mazajā stūrītī lauciņus un apsēja labību. Bet mazie lauciņi neienesa tikdaudz, cik pārtikai vajadzīgs; vīram tādēļ bija jāiet pie kunga pelnīties. Kungs pavēlēja viņam celmus lauzt. Tomēr celmu laušana gŗūts, nešķirīgs darbs, tādēļ ir te nevarējis tik daudz nopelnīt, cik vajadzējis.

"Cik gŗūti!" vīrs vienu dienu dziļi nopūtās.

Un līdz ko šos vārdus izteica, te - kur gadījusies, kur ne -pienāca daiļa sieviete sacīdama: "Nu, nu, no šīs dienas nebūs vairs tik gŗūti!" (Sieviete bijusi Laima.)

Tā arī bija, otrā dienā darbs šķīrās pavisam citādi, celmi vēlās kā burkāni no zemes ārā - īsā laikā bija salauzta liela gŗava.

Trešā dienā Laima atkal atnāca pie celmu lauzēja un uzprasīja: "Kā ir, vai vedas labāki?"

"Paldies, paldies man prieks!" Laima atteica un iegāja celmu lauzēja būdiņā atpūsties.

Bet tai pašā acumirklī muižkungs izlīda no biezumiem un uzprasīja: "Celmulauzēj, kas tā par sievieti, kuŗa nule pat iegāja istabā?"

"Dievs to zin? Tā viņa atnāk, tā aiziet!"

"Ak tā! kungs mani sūtīja, lai apskatos, ko te laba dari, un tu nāc ar blēņu izrunām, neteiksi man taisnību."

"Tās nav nekādas blēņas, patiesi nezinu, kas tā tāda. Tik daudz tik zinu, ka viņai spēcīgi vārdi. Līdz ko vienu vārdu man par labu sacījusi, tūlin darbs šķiras pavisam citādi: celmi iet laukā kā pekas."

To dzirdēdams, muižaskungs steidzās uz māju pie kunga un sastāstīja tam pilnu galvu, ko redzējis, ko atradis. Kungs iesākumā neticēja, bet muižaskungs nodievojās: "Tici droši, tā nav kaut kāda sieviete; viņas vārdiem esot brīnišķīgs spēks. Tu nezini, kā celmu lauzējs ar celmiem dzīvo, tīri kā ar sapuvušām pekām. Mums vajaga sievieti te muižā dabūt, lai būtu kā būdams. Tik viena nelaime, viņa ar labu nešķirsies no celmu lauzēja. Bet pag, kas man prātā. Sūtīsim celmu lauzēju no pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša tādu un tādu ziņu atnest, un pieteiksim. lai triju dienu laikā no mēneša atpakaļ. Saprotama lieta, ka turp nokļuvis, tas mūžam vairs nespēs atpakaļ atgriezties."

Tāda runa kungam patika. Viņš tūlin uzdeva celmu lauzējam pie mēneša steigties un tādu un tādu ziņu pārnest. Celmu lauzējs raudāja gaužas asaras. Te Laima klāt.

"Ko raudi?"

Tā un tā, vīrs atbildēja.

"Nekas, es aizsviedīšu šo kamoltiņu līdz mēnesim. Sviežot kamoltiņš izrisināsies no šīs vietas līdz pat mēnesim. Ej tik pa izrisināto dzijiņu vien, tad notiksi itin drīz turp un atpakaļ.

Labi! Pēc trim dienām celmu lauzējs bija no mēneša ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnījās, muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam Jau cits atkal kas prātā.

"Sūtīsim viņu pie saules ziņu atnest - tas daudz tālāku!" Labi, aizsūtīja pie saules. Bet Laima izmeta atkal citu kamoliņu un celmu lauzējs bija trijās dienās kā tauriņš ar ziņu at pakaļ. Kungs brīnījās; muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam jau cits atkal kas prātā.

"Sūtīsim viņu uz elli pēc ziņas, no turienes viņš gan neatgriezīsies."

Labi. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu. Kamoltiņš risinājās, risinājās, kamēr apstājās pašā elles dibinā. Celmu lauzējs- gāja pa izrisināto diedziņu vien un nonāca pie elles vārtiem. Tur tas atskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu muižas krogu aiz muguras. Muižas kungs šoreiz bija jājis vīram pakaļ, lai redzētu. vai tik viņš patiesi līdz ellei noiet. Izrisināto dziju muižas kungam nebij lemts redzēt; to tik celmu lauzējs spēja saredzēt.

Celmu lauzējs muižas kunga nemaz neievēroja; viņš atvēra elles vārtus un gāja droši iekšā. Bet līdz ko pirmo soli paspēra, te celmu lauzējs pašās krūtīs saskrējās ar sava kunga nelaiķa tēvu. Velns bija sūtījis kunga tēvu smagas mucas pār žogu velt. Tomēr kas celmu lauzējam ar mucām par daļu? Viņš tik gāja ellē iekšā un kunga tēvs atkal aizgāja, kur tam jāiet. Pēc kāda brīža celmu lauzējs bija gatavs ar savām darīšanām; viņš gāja laukā no elles. Velns līdz vārtiem to pavadīja, pie kam nevilšus uzmeta acis uz vātim un mucām. Kunga tēvs vēla mucas stenēdams. Muižas kungs, turpat stāvēdams, domāja: "Pag, pag, mazu lietu palīdzēšu savam senākajam maizes tēvam."

Viņš nolēca no zirga un pielika ir savas rokas; bet mucas necēlās un necēlās.

Velns, to redzēdams, pagrāba metamo un iesaucās: "Ak tā, divi tādi resni tēviņi nevarēs man nieka mucas pacelt!"

To sacīdams, velns deva, ko jaudāja, vienu muižas kungam, otru kunga tēvam. Un kamēr celmu lauzējs tur skatījās, muižas kungam jau bija atsistas plikas ribas. Celmu lauzējam vairs netika redzēt, viņš nospļāvās un labāk gāja uz māju.

Otrā, trešā dienā muižas kungs pusdzīvs pārradās. Viņš rādīja kungam savas ribas un izstāstīja visas briesmas, gan par tēvu, gan par velnu.

To dzirdēdams, kungs nejauki sadusmojās uz vīru. "Pagaidi tu, celmu lauzēj!" viņš dudināja, "tagad likšu izrakt gaŗu, tumšu alu, abos galos ar izeju un triekšu tevi tur cauri. Alas vidū nolikšu slepenu katlu ar vārošu ūdeni - gan tad tu nopluksi!"

Bet Laima jau pateica priekšlaiku celmu lauzējam, kas, tam nāksies darīt, piekodinādama, lai tik ejot droši vien caur alu, tam nekaitēšot itin nekas.

Noteiktā diena pienāca. Celmu lauzējam bija jāiet caur alu. Viņš gāja. Pēc tāda brītiņa alā nogāja pļunkt! Kungs ar muižas kungu gardi iesmējās. Pagāja atkal brītiņš. Te, kas tas? Celmu lauzējs izlien no alas sveiks, vesels un pie tam vēl viscaur ģērbies vienā zeltā.

Kur tu zelta drēbēs tiki?" tie tūliņ uzprasīja. "

"Kur tad tiku? Līdz ko gāju, tā iekritu tādā katlā un, kā no katla izlīdu. tā atrados vienā zeltā."

To dzirdēdams, kungs un muižas kungs steidzās alā, lai tīšā prātā lēktu katlā. Ielēca gan, bet neizlēca vairs: abi nopluka. Gāzi taisno deviņas reizes; deviņas reizes tas tomēr uzcelsies!