3. A. 465. C. 513. B. Skolnieks S. Keiss no A. Keiša Baltinovas pa. N. Rancāna kr.

Agrākos laikos dzīvoja divi brāļi: viens bija nabags, otrs ļoti bagāts un turklāt vēl voits. Abiem brāļiem bija pa vienam dēlam. Bagātā brāļa dēlam bija vārds Pēteris un nabaga dēlam Jānis. Abu brāļu dēli auga kopā un bija labi draugi.

Vienu dienu Pēteris ar Jāni sadomāja iet kopā uz mežu medībās. Staigādami pa mežu, viņi abi norunāja precēties un kāzas taisīt vienā svētdienā. Diena pagāja, bet nošaut viņiem nekas neizdevās, vakarā viņi pārnāca mājā gluži tukšā. Bagātā dēls lūdza, lai tēvs ietu viņa vietā precībās, un pats tūlin aizgāja paziņot par to nabaga dēlam. "Tev arī vajaga sūtīt tēvu jeb pašam iet!"

Jānis atbild: "Mīļais brāli, ar ko lai es taisu kāzas? Man nav nekā ko vilkt mugurā."

Pēteris saka: "Vai zini ko? Manam tēvam ir vadmalas gabals, es tev no tā nogriezīšu svārkiem. Nebēdā neko un taisi tik kāzas!"

Nu labi!" atbild Jānis. "

Pēteris nogriež Jānim svārku tiesu, lai tik taisa kāzas vienā svētdienā. Jānis uztraukts aiziet uz mežu pastaigāties un domā: "Kā lai es braucu precībās, kas tad pie manis nāks?"

Paiet vēl tālāk un redz: druvā guļ daudz zvēru: brieži, Lauvas un visu visādi citi zvēri un putni. Putnu un zvēru vidū uz

akmeņa sēd jaunava, sukādama galvu. Jānis ļoti nobīstas. Jaunava redzēdama, ka Jānis nobīstas, uzsauc: "Lūdzu, nāc šurp pie manis, mani suņi tevi neaiztiks!"

Jānis pieiet jaunavai klāt un dod labu dienu. Jaunava jautā: "Jāni, saki ko tu tā domā?"

"Es domāju precēties, bet nezinu kur braukt precībās, kas pie manis nabaga gribēs iet"

"Nu tad ņem mani, es iešu pie tevis!"

Es esmu ļoti priecīgs, ka tu nāksi pie manis! Bet man nav " ?" naudas, ko kāzas taisīt. Un kā es tevi atradīšu

"Še tev stabulīte. Kad bagātais dēls brauks laulāties, tad tu papūt ar stabulīti. es būšu klāt. Tagad ej tikai pie baznīckunga, lai viņš pieraksta meža Madalu. Tai pļavā, kur tu ar Pēteri ganīji zirgus un kurināji uguni, tur izauga viens miezis ar trijām vārpām, no tā taisi alu. Nošaun arī vienu briedi, tad gaļas pietiks kāzām."

Uz māju ejot, viņš ieraudzīja to miezi ar trijām vārpām, norāva un aiznesa mājā. Tad aizjūdza zirgu, aizbrauca uz mežu, nošāva briedi un atveda arī to. Nu viņš iet arī pie baznīckunga pierakstīt Madalu.

Visi ļaudis brīnās, kas tā par meža Madalu. Atnāk viņiem divpadsmit strādnieki un sāk tik būvēt jaunu māju. Visi brīnās, kur Jānis naudu ņēmis, ko maksāt strādniekiem.

Pienāca svētdiena, kad vajadzēja braukt laulāties. Bagātajam dēlam piebrauca daudz viesu, bet nabaga dēlam nebija neviena cilvēka. Kad Pēteris brauca laulāties, tad Jānis gāja viņu pavadīt. Pēteŗa viesi sāka smieties, un prasīja, kad tad šis braukšot laulāties un kur esot viņa meža Madala. Jānis atbild: Braukšu.

"Drīzi pēc jums mēs arī brauksim!"

Jānis aiziet uz mājas ganībām un pasvilpj ar stabulīti. Tanī acumirklī piebrauc Madala ar sešiem zirgiem, skaistām drēbēm, un daudz viesiem, kādu Jānis nebija nemaz redzējis. Viesi iesēdināja Jāni ratos, tad tūlin brauca projām un muižā panāca arī bagāto dēlu. Kungs ar voitu noskatījās, ka Jānim ir daudz skaistāki zirgi. Kungam izliekas, ka tie viesi būtu atbraukuši no svešām zemēm.

Jānis salaulājās ar Madalu un brauca atkal uz māju. Tur nu visi sāka ēst, dzert un dancot, spēlējot ļoti skaistai mūzikai. Tad visi viesi no Pēteŗa pāriet uz Jāņa kāzām, kur bija gardāki ēdieni un dzērieni.

Voits sadusmojas uz Jāni, aiziet pie kunga un sastāsta melus, ka Jānim esot tādi suņi, kas protot rakstīt, staigājot ar atslēgām un mākot arī rēķināt. Kungs saka voitam: "Tu esi muļķis! Tādu suņu pasaulē nemaz nav. Es, grāmatas lasīdams, tādu neesmu atradis."

"Ja, kungs, viņam ir gudra sieva. Jūs viņam tik pasakait, lai viņš tādus suņus gādā."

"Labi!" kungs pasaka voitam, "lai Jānis rītu atnāk!"

Voits aiziet pie Jāņa un saka: "Jāni, tev kungs lika aiziet uz muižu."

Jānis aiziet pie kunga un jautā: "Nu, kungs, ko labu man teiksi?"

"Klausies Jāni, tu esot sacījis, ka zinot tādus suņus, kas mākot rakstīt un rēķināt. Tādi suņi tev jādabū."

Jānis sāk raudāt un lūgties, bet kungs tik saka: "Ja nedabūsi tādus suņus, tad tev galvu nocirtīšu!"

Jānis iet mājā raudādams, un domā, ko nu darīt. Madala ierauga Jāni raudam un prasa: "Jāni, kāpēc tu raudi?"

Jānis izstāsta Madalai, ko kungs viņam pavēlējis. Madala atbild: "Tā vēl nav nekāda bēda. Neraudi neko, vēl būs daudz lielākas bēdas priekšā. Manai vecākai māsai tādu suņu ir ļoti daudz."

Madala iedod Jānim pus siera, mazu kamoliņu un saka: "Kur šis kamoliņš velsies, tur tu ej!"

Jānis dodas ceļā, noiet pie Madalas māsas, kas viņu ieraudzījusi, tūlin arī pazīst. "Vai manu mīļo svainīti, kur Dievs tevi tik tālu atnesis? Vai labas jeb sliktas ziņas?"

Jānis nu visu izstāsta. Svainene iesaucas: "Svainīti, man ir daudz tādu suņu, es tev labprāt kādus došu."

Jānis sēstas suņiem virsū un jāj mājā. Voits redz, ka Jānis jau mājā, paziņo tūlin kungam. Kungs, suņus dabūjis, dod viņiem atslēgas, tie nu skraida un dara visu, ko viņiem liek. Kungs nu redz; ka voitam taisnība. Voitam atkal lielas dusmas, ka Jānis visu izdarījis. Viņš nu sadomā iet vēl pie kunga: "Vai zini ko, kungs? Jānis uzņemas dabūt tādu laivu, ar kuŗu var braukt pa gaisu un pa zem;. Mums tāda būtu ļoti vajadzīga!"

Kungs liek tūlin voitam pasaukt Jāni.

Jānis otrā rītā aiziet, un kungs tam tūlin saka: "Man stāsta, ka tu varot tādu laivu dabūt, kas iet pa gaisu un zemi."

Jānis sāk raudāt un lūgties, ka viņš pavisam tādas laivas nezinot. Kungs no dusmām sakliedz: "Ja nedabūsi, tad tev galvu nocirtīs."

Jānis iet mājā raudādams. Madala jau no tālienes redz, ka šis ir ļoti bēdīgs. Viņa aiziet pretī un prasa: "Ko nu kungs sacīja?"

Jānis izstāstīja visu Madalai, kas to lūkoja mierināt: "Neraudi vis! Manai vidējai māsai ir tāda laiva. Tā vēl nav īstā bēda, bet uz priekšu nāks daudz lielāka."

Madaļa iedod pus siera, mazu kamoliņu un saka: "Kur šis kamoliņš velsies. tur tev jāiet!"

Nu viņš nonāk pie vidējās māsas, kas nāk viņam pretī jau par gabalu. "Vai, mans mīļais svainīt, kāds Dievs tevi še atnesa? Vai ar labām jeb sliktām ziņām?"

Viņš nu sāka stāstīt savu nelaimi. "Labi svainīt, man ir tāda laiva, es tev došu!" sievas māsa atteic.

No rīta Jānis sēstas laivā un brauc mājā. Voits viņu tūlin ierauga un paziņo kungam. Laiviņa tiek aizvesta un kungs nu ļoti pateicas Jānim. Viņi dzīvo ar Madalu kādu laiku atkal mierīgi. Voits arvien vēl domā, kā tik varētu nepatīkamo Jāni nogalināt. Viņš aiziet pie kunga un stāsta, ka Jānis varot viņa mirušo tēvu sameklēt. Bet kungs saka: "To nu gan viņš nevar dabūt!"

"Es tik tev, kungs, saku, ka dabūs!"

Kungs tūlin atsauc Jāni un saka: "Es dzirdēju, ka tu varot manu mirušo tēvu uzmeklēt."

"Kungs, kā tad lai es pie viņa klāt tieku?"

"Tev jau gudra sieva! Ja nedabūsi, tad tevi pērs un pēdīgi tu uz sārta tiksi sadedzināts!"

Jānis, mājā iedams, domā: "Tagad gan būs nāve. Ak, žēlīgs Dievs, kur es esmu tik nelaimīgs, ka man kungs tik grūtus darbus uzliek."

Madala viņu ierauga un prasa: "Ko tu, mīļais Jānīti, tā raudi?"

Viņš nu visu izstāsta, ko dzirdējis no kunga. Madala saka: "Nu tik ej pie kunga un saki, lai kungs dod voitu līdz, tādēļ ka kunga tēvu tu viens nevarēsi atvest. Ja tu ko ar tēvu runāsi, tad kungs tev var neticēt."

Jānis aiziet pie kunga un saka: "Lūdzu, dod man voitu līdz, jo viens pats es tēvu še līdz atvest nevaru. Ko viņš man sacīs. tu vari neticēt, vai arī es to varu aizmirst."

Kungs pasauc voitu un saka: "Tev, voit, būs jāiet Jānim līdz!"

Voits tūlin aiziet pie Jāņa un prasa, cik garš ceļš būšot. Jānis saka: "Būs jāiet kādu pusgadu, vai vairāk."

Voits griežas pie kunga, lai viņš liek viņam sataisīt vizes un izcept maizi. Vajagot vēl četru šķūtnieku, kas vedīšot voitam pārtiku. Tad Jāņa sieva saka: "Tu varētu iet pa sausumu, bet voita dēļ ej pa purvu, lai viņš vairs audis nemocītu. Kad pienāksi pie kalna netālu no uguns upes, tur tad brauks kunga tēvs pie ozola piekalts. Tas kalns būs no skutuvjiem, īleniem, iskaptim un citām asām lietām, kādēļ tur ir ļoti grūti uzkāpt. Bet

kalna malā ir viena sieksta, kur ir paslēpti mani zābaki. Ar tiem es agrāki gāju putnus ganīt, un tos apāvis, tu arī varēsi uzkāpt tai kalnā."

Jānis ar voitu dodas ceļā. Pēc četrām verstim viņi laiž šķūtniekus atpakaļ. Jānis iegriežas purvā, kur vairs nav ceļa. Voits apkaŗas ar maizi un vīzēm un dodas Jānim pakaļ. Jānis aiziet labi tālu un atpūšas, kamēr voits pienāk, un tad atkal iet uz priekšu. Voits vaicā, vai vēl tālu ko iet. Jānis atbild, ka ļoti tālu. Pēdīgi Jānis pienāk pie kalna, kas bija no skutuvjiem, īleniem, iskaptim un citiem asumiem. Voita vēl neredz, bet šis jau dabūn kurpes, apaun kājas un aiziet līdz uguns upei. Tur nu ir divpadsmit kungi piekaiti pie ozola ar dzelzs kāšiem. Kāši samesti sānkaulos un otri gali piestiprināti pie ozola virsotnes. Ozols ar visām saknēm ir izrauts un kungiem ir tas jāvelk. Sātāns sēd virsū un tik brauc. Jānis vaicā: "Vai te nav mūsu kunga tēvs!"

Sātāns atbild: "Viņš brauc no pakaļas trešā jūgā."

Jānis aiziet apskatīt, varbūt voits būs jau atnācis, bet tā vēl neredz. Iet nu atkal atpakaļ un redz: pār upi vēl brauc divpadsmit kungi, kas arī piekalti pie ozola ar dzelzs kāšiem. Jānis prasa: "Vai te nav mūsu kunga tēvs?"

"Viņš brauc pakaļā", Sātāns atbild.

Jānis iet atkal uz kalnu un skatās, vai voits jau atnācis. Voits nu arī jau sēd kalna malā. Jānis viņu sabaŗ, lai pasteidzas drīzāk, jo kunga tēvs būšot tūlin klāt. Jānis nolaiž virvi zemē, voits pieķeŗas klāt un Jānis uzvelk to augšā. Kunga tēvs nu jau arī ir atbraucis. Jānis prasa: ,,Vai šeit ir mūsu kunga tēvs?"

Kunga tēvs atbild: "Vai te ir mūsu voits?" Jānis atbild: "Ja."

Sātāns nu noņem kunga tēvam kāsi, iesviež voitu upē un tad piemet tam kāsi pie sānkaula. Voits aizbrauc ar ozolu pa uguns upi. Jānis atsēstas ar kunga tēvu krastmalā. Kunga tēvs noraksta savam dēlam vienu rakstu un izstāsta visu Jānim. "Ja dēls grib tikt debesīs, tad lai atdod visu muižu nabagiem."

Nu kunga tēvs aiziet uz debesim, bet voits paliek kunga vietā pie Sātāna. Tad Jānis iet uz māju, un nodod kungam tēva rakstu. Kungs izlasa to rakstu, paņem knīpstangas un lūdz Jāni, lai izraun viņam acis no pieres, par ko viņš Jānim apsola savu muižu. Kad Jānis to negrib darīt, tad kungs sasauc visus strādniekus, izdala tiem savu mantu, izrauj sev acis un aiziet pasaulē, dāvanas lūgdams. Jānis nu aiziet uz savu māju un dzīvo ar savu Madalu mierā un laimē.