1. A. 456. D. J. Upīte no Lielā Sprūda Lubānas Sipiņos, M. Celmiņa kr.

Reiz bija divi brāļi, kuŗiem tēvs un māte mirdami bija atstājuši brangu māju ar labu. nevisai lielu zemi, un vēl kādu mazumiņu naudas. Viens brālis jau bija Pieaudzis un apprecējies, otrs vēl jauns. Abi brāļi dzīvoja mīlīgi un saticīgi, kopa rūpīgi savu zemi. kas viņiem arī brangu peņu atnesa. Pēc kādiem gadiem, arī jaunākais brālis bija pieaudzis un nodomājis precēties. Tā kādreiz viņš savu nodomu izteica arī savam brālim, kas ar to pavisam nebija mierā. No šā brīža jutās jaunākais brālis stipri apvainots un palika gluži noskumis un bēdīgs.

Rudens jau bija klāt un abi brāli bija jau savus augļus nokopuši, negribēja ne labprāt satikties ar brāli un viņa sievu. Tā viņš bija izraudzījis par savu vismīļāko vietu rijas krāsni, uz kuŗas viņš arvien mēdza dienām un naktim gulēt. Te viņam kādu nakti guļot, tā ap pulksten desmitiem, parādījās kāda slaida, mīlīga un brīnum skaista jaunava, ar kuŗu viņš tūlin atradās brīnum jaukā pilī. Te viņi ēd un dzeŗ un pēc patikšanas uzdzīvo. Pēdīgi staltā jaunava sāk viņam prasīt, vai viņš nevarētu šai savu roku piedāvāt un apsolīties par šās mūža biedru. Lai gan viņa šos pēdīgos vārdus bija runājusi, kā no viņa paša sirds, tomēr viņš vēl gribēja apdomāties un tūlin atbildes nedeva. Viņa arī atŗāva viņam apdomāties līdz nākamai naktij. Līdz ko pulkstens bija divpadsmit pagalam, nebija vairs no minētās jaunavas ne vēsts, un viņš atkal atradās viens pats rijā uz krāsns.

No šī brīža viņš paliek stipri domīgs un pats neizprot, vai viņš patiesībā redzējis to brīnum skaisto jaunavu un to skaisto pili, jeb viss tas bijis tikai sapnis. Vecākais brālis un viņa sieva tomēr zina un gan noprot, kas šim nu par graizēm.

Pienāk vakars, jaunākais brālis metas atkal uz savu zināmo naktsmāju, rijas krāsni, un apgulstas. Vēl viņš nebija nemaz aizmidzis, kad jau viņu apsveicina tā pati jaunava. Nu viņi atkal, kā jau papriekšu, atrodas tai skaistajā pilī, kur viņi pēc patikšanas uzdzīvo. Jaunava sāk viņu prašināt, vai jau viņš nebūšot apdomājies, jo viņam šonakt jāapsoloties palikt par viņas mūža biedru. Viņš lūdza vēl, lai viņam atļauj apdomāties līdz nākamai satikšanai. Viņa arī atļāva. Paiet pusnakts un jaunava nozūd ar visu to stalto pili no viņa acim, un viņš atrodas atkal viens pats rijā uz krāsns.

Pieiet vakars, steidzas atkal jaunākais brālis, visam aukstumam par spīti, uz savu zināmo guļas vietu, rijas krāsni. Rijas krāsns nebija vairs silta, jo viņa vairs netika nemaz kurināta; labības kuļamais laiks jau sen bija pagājis un citas vajadzības

arī nebija viņu kurināt. Šoreiz viņš ātri aizmiga, jo pēdīgā laikā viņš nevisai labi bija izgulējies. Ap pulksten desmitiem ir atkal jaunava klāt un modina viņu no miega ar diezkādiem nekādiem glaimiem. Atkal, kā jau citas reizes, tā arī šoreiz viņi atrodas tai pašā greznā pilī, kur viņi ēd un dzeŗ visdārgākos ēdienus un dzērienus. Pēdīgi pēc ilgas ķircināšanas dod viņš savu vārdu un apsolās būt par viņas mūža biedru. Tūlīt arī tika gredzeni pārmaukti un pārmainīti. Pēc gredzenu pārmaukšanas viņam bija viņai krusts jāpārmet, ko viņš izdarīja ar lielāko prieku.

Tagad viņa liek viņam priekšā, ka no šā brīža viņam vajadzēšot tikai pēc viņas pavēlēm un padoma dzīvot. Kad nu viņš bija apsolījies, viņa uzaicināja viņu iet uz istabu, uz viņa brāli un brāļa sievu. Iekāms uz istabu aizgāja, viņa šim pavēlēja acis aiztaisīt. Viņš arī tā izdarīja, bet acis attaisījis, ieraudzīja, ka vairs neatrodas vis tai pilī, bet rijā. Tagad viņi aiziet uz istabu, uz vecāko brāli un viņa sievu. Šie tik skaistu pāri redzēdami, aizmirst visu savu pretošanās iedomu un sāk tikai runāt par kāzu vīkšanu. Jaunākā brāļa saderētā līgaviņa atbild viņiem, ka tagad viņiem nemaz nevajagot steigties kāzas vīkšt, jo vēl neesot īstais laiks; kad viņa būšot teikt, tad lai tikai taisoties uz kāzām. Viņa arī vēl nekaunējās piezīmēt, ka no šā brīža visiem viņiem būšot jāklausa viņas pavēles un jādzīvo pēc viņas dotā padoma. Vecākais brālis ar savu sievu arī apņēmās viņas pavēlēm klau sīt un pēc viņas padoma dzīvot, ja tās pavēles un to padomu atradīšot par labu un derīgu.

Ziema bija notecējusi, jau iesācies pavasaris ar jaunu dzīvību. Skaistā jaunava gribēja visu apskatīt un aplūkot, un it īpaši tagad viņa gudroja, kā kārtīgi zemi iedalīt, jo viņa bija nodomājusi ierīkot augļu koku dārzu. Visi nu dzīvo pēc jaunavas pavēlēm, un visi darbi, ko viņa dara, izdodas ļoti labi.

Te kādreiz iesarunāja jaunā brāļa saderētā līgaviņa, ka tagad esot īstais brīdis atnācis kāzas vīkšt - tas bija vēlu rudenī, kad visi augļi jau bija nokopti. Vispirms viņa pavēl abiem brāļiem taisīt gaŗus galdus, kur būtu vietas kādiem tūkstoščetrisimti viesiem, bez pašiem. Kā pavēlēts, tā arī tiek darīts. Galdus uztaisa abi brāļi. Tad vēl viņa pavēl abiem brāļiem iet kāzeniekus ielūgt, katram jāielūdz septiņisimti. Nu tagad tik ir brāļiem ko domāt, kur nu lai viņi tik daudz kāzenieku ielūdz, un kā lai izzina, kad tas skaits pilns? Tagad jaunā pavēlētāja sūta vienu brāli pa to ceļu, kas iet uz rītiem - un otru, kas uz vakariem, un piesaka, ka tagad viņiem pretī ceļā iešot daždažādi ļaudis, gan bagāti, gan nabagi, gan jauni, gan veci, un ikkatram vajagot teikt, lai par trim dienām nākot uz kāzām viņi gan zināšot, uz kurieni un kur jāejot. Kad tas skaits pilns būšot, tad vairs neiešot neviens pats ceļā pretī, tad lai zinot, ka atpakaļ jāgriežoties.

Pēc trim dienām dzēra kāzas. Viņi ēda un dzēra tādus ēdienus un dzērienus, kādus tikai uz pasaules var iedomāties. Kāzas tika nodzertas. Nu gāja atkal viss tāpat pa vecam, jaunās pavēlētājas vadībā. Visi viņi dzīvoja vienprātībā un saticībā visu šo ziemas gabalu. Te kādreiz viņa uzrunāja savu vīru, ka viņiem jāejot viesos pie viņas vecākiem un māsām. Nu viņam arī nebija nekas pretī, jo viņam labprāt gribējās redzēt, kādi viņas vecāki ar māsām ir un kur viņi dzīvo.

Viņi taisījās iet kājām, bet vecākais brālis negrib viņus kājām palaist, viņš grib lai brauktu braukšus. Viņa par braukšanu negrib ne dzirdēt un atbild viņam, ka viņi būšot ilgāku laiku palikt, un ka vietām esot tik slikti ceļi, ka par braukšanu nevarot nemaz domāt.

No mājas iziedama, viņa izstāstīja viņam, ka šim tur bez viņas pašas un viņas atļaujas nebūšot ne ēst nedz dzert. Līdz ko viss bija izstāstīts, kā tam tur jāizturās, viņa tūlīt liek viņam acis aiztaisīt. Pēc kāda brīža attaisījis acis, viņš ierauga, ka viņi nu atrodas kādā greznā pilī.

"Te nu dzīvo mans tēvs un manas māsas. Tu zini, kā tev jāizturas. Paliec viens pats šai kambarītī, es iešu viena pati pie sava tēva, jo tev nebūtu vis labi, kad tu tur ienāktu."

Viņš arī paklausa viņai un paliek viens pats ierādītā kambarītī. Par neilgu laiku dzird viņš baŗoties tai kambarī, kur viņa sieva iegāja. No šās bāršanās viņš nevar neko saņemt, jo turpat viņa sānkambarī cep un vāra diezko neko, no kam arī izceļas brangs troksnis. Tagad viņš sēd un prāto, par ko gan viņi var tur bārties. Te uz reiz atveŗas tās pašas durvis, pa kuŗām viņa sieva iegāja, un tā prasa viņam, vai viņš esot ēdis. Viņš atbild, ka neesot ēdis.

"Nu labi, kad neesi ēdis, tad pacieties un sargies ēst bez manis un manas atļaujas!"

Durvis aizvērās, sāk atkal no jauna bārties jo ar lielāku troksni. Te viņš dzird, ka viņa sievai jau sola deviņus vezumus zelta, lai viņa paliekot ar to mierā, bet viņa atbild sakaisusies, ka viņa no zelta negribot ne dzirdēt, bet tikai lai viņai dodot to āmuru. Šoreiz viņš nevarēja neko skaidrāki saņemt, jo atkal apklusa un sāka lēnāki bārties. Tagad viņš tik dusmojas un spļaudās par savas sievas muļķību, ka viņa negrib tik daudz zelta pieņemt. Atveŗas atkal tās pašas durvis, prasa atkal viņa viņam: "Vai esi ēdis?"

Viņš atbild, ka neesot ēdis.

"Labi, kad neesi ēdis! Pacieties līdz galam, kamēr es būšu atpakaļ pie tevis."

Viņš nu gribēja tagad ar savu sievu ko runāt dabūt, bet viņa ātri aiztaisīja durvis un aizsteidzās projām. Viņš gan laikam citu neko nerunātu, kā tikai to, lai viņa Pieņemtu viņai solīto zeltu.

Kad viņa sieva bija aizgājusi, sacēlās atkal par jaunu vēl jo lielāks troksnis un bāršanās. Tagad viņš skaidri dzird, ka viņa sieva paģēr zaļu muciņu ar deviņām dzelzs stīpām un vienu āmuru. Tagad viņš atrodas vislielākā sakaisumā un pats pie sevis izsaucas : "Esi gan muļķe, ka zelta neņem. Vai tad mēs nevarētum labāk dzīvot kā pats grāfs? Vai tad mums mājā nav mucu un āmuru?"

Nu paliek troksnis arvien jo mazāks un mazāks. Ne pēc ilga laika viņa sieva iznāk turēdama rokā zaļu muciņu, ar deviņām dzelzs stīpām sastīpotu, un dzelzs āmuru.

Kad nu viņi cik necik bija uzkoduši, viņa lika šim atkal acis aiztaisīt. Acis attaisot, viņš ieraudzīja, ka vairs neatrodas vis greznajā pilī, bet sava brāļa mājas tuvumā. Vecākais brālis ar sievu jau sen ar ilgošanos bija gaidījuši un nevarēja nemaz izbrīnīties un izprast, kur viņi tik ilgi paliek. Taisni trīs gadi jau bij notecējuši tai dienā, kad viņi atkal pārnāca. Jaunākam brālim arī bija diezgan liels brīnums, ka viņi tik ilgi bija nodzīvojuši. Tagad tik viņš tika skaidrībā, ko tās trīs reizes nozīmēja, kad viņa sieva Pie viņa ienāca prasīt, vai viņš esot ēdis, jo viņa par gadu reizi bija prasījusi.

Bija atkal pavasaris, kad viņi mājā pārnāca. Tagad viņai bija jo svarīgs darbs priekšā, jo viņa bija nodomājusi pavasarī piedēstīt to zemes gabalu, ko viņa bija izvēlējusies augļu koku dārzam. Viņa izsūta abus brāļus pa tiem pašiem ceļiem, pa kuŗiem bija gājuši kāzu viesus lūgt, aicināt talcēnus, kas palīdzētu augļu kociņus sadēstīt. Viņiem atkal bij visi jāaicina uz talku, ko tik sastapa ceļā. Talkā bija visi tie paši, kas kāzās, izņēmot viņas trīs māsas. Priekš dēstīšanas tika ēsti un dzerti vislabākie ēdieni un dzērieni. Kad bija paēduši un padzēruši, tad tik gaidīja pavēles, kas viņiem jādara.

Tagad ņēma jaunā brāļa sieva zaļo muciņu, kas bija sastīpota ar deviņām dzelzs stīpām, un to dzelzs āmuru, un sāka dzīt tās deviņas dzelzs stīpas nost. Visi skatījās ar ziņkārību uz zaļo muciņu, bet visvairāk viņas pašas vīrs. Kad stīpas tika nodzītas un muciņa attaisīta vaļā, tad ieraudzīja, ka tur iekšā tādi zaļi kā stiebru gabaliņi sāka kustēt. Nu ņēma jaunā brāļa sieva vienu no tiem stiebriņiem un stājās pati izvēlētā dārza vidū un sprauda to taisni zemē, un pavēlēja visiem ņemt pavienam tādam stiebriņam un spraust tādā kārtībā, ka visi stiebriņi stāv no visām pusēm pret vidējo taisnā līnijā.

Līdz ko bija zaļos stiebriņus sadēstījuši, tūlīt tie pārvērtās Par ābelēm,- kuras acim redzot auga, plauka, lapoja un visi zariņi sāka ziedēt, vienos baltos ziedos. Pēc dārza ierīkošanas tika visi talcēni atlaisti. Nu viņi palika atkal četri vien un nevarēja vien nopriecāties par skaisto dārzu.

Rudens jau bija klāt un āboli bij pašu laiku nokārsuši. Tagad pavēlēja jaunā brāļa sieva savam vīram pa naktim dārzu sargāt un piesacīja, ka nākamo nakti būšot ābolu kupči braukt un gribēšot dārzu ar visiem augļiem nopirkt.

"Viņi solīs tev daudz zelta, lai tu viņiem dārzu pārdod, bet es tev stingri pavēlu un noliedzu, ka tu agrāk dārzu nedrīkstēs pārdot, kamēr es tev nebūšu pavēlējusi. Kad tu nu būsi atteicies un noliedzies, ka nepārdošot, tad viņi prasīs un lūgs tevi, lai tu viņiem atauj tos augļus pasmeķēt. Tad tu atbildi viņiem, ka brīv gan būtu, ja tikai varētu. Kad nu viņi nevarēs tos augļus dabūt pasmeķēt, tad viņi sāks tevi biedēt, kā tikai varēdami un prazdami. Saņem tad tikai dūšu un nebīsties ne no kādas viņu biedēšanas!"

Jaunākais brālis arī aizgāja vakarā uz dārzu un palika dārzā, kupčus gaidīdams. Tā ap pulksten desmitiem vai vienpatsmitiem atbrauca trīs spiku ragaiņi, lepnā karietē sēdēdami, kuŗai bija trīs melņi iejūgti. Līdz ko bija dabraukuši pie dārza, tūlīt pieturēja meļņus, izkāpa no karietes, piegāja pie dārza sarga, padeva labu vakaru un uzteica viņu par krietno dārza apkopšanu. Pēc šīs īsās sarunas prasīja viņi, lai viņiem dārzu ar visiem augļiem pārdodot. Sargs atbildēja, ka dārzu ne par kādu naudu nepārdošot. Nu viņi atkal prasa viņam, lai tak viņš viņiem atļaujot tos augļus pasmeķēt. Viņš atbild, ka brīv gan viņiem būtu pasmeķēt, ja tikai varētu. Nu viņi iet pie ābelēm, sniedzas pēc āboliem, ka varētu noraut, bet līdz ko sniedzas, te ābeles paceļas tādā mērā uz augšu, ka viņi nevar pasniegt. Kad nu viņiem dārzu nepārdod un augļu nevar dabūt pasmeķēt, tūlīt saceļas pērkoņa negaiss ar briesmīgu vēju. Izmēģinādami daždažādus baidekļus, gribēja viņu sabaidēt, bet viņš izlikās, it kā nekā nesajustu no viņu biedēšanas. Redzēdami, ka visas viņu pūles veltas, vīŗi sēdās karietē un laida projām, ka uguns vien nostiepās.

Līdz ko viņi bija aizbraukuši, palika atkal viss kluss un mierīgs. Rītā prasa sieva viņam, vai esot kupči bijuši? Viņš atbild, ka viss esot bijis, kā jau šim stāstīts. Viņa saka viņam, ka šī nakts viņam esot visvieglākā bijusi.

Nākamā nakts būs gŗūtāka un trešā vēl jo grūtāka un briesmīgāka. Esi tikai drošs, saņem dūšu un nebīsties ne no kādiem viņu biedekļiem!"

Pienāca atkal vakars un viņam vajadzēja atkal iet uz dārzu. Pulksten vienpadsmitos atbrauca seši spiku ragaiņi, lepnā karietē sēdēdami, kurai bij seši meļņi iejūgti. Dabraukuši pie jaunākā brāļa, padod labu vakaru un uzteic viņu par krietnu dārza apkopšanu, un sāk lūgt, lai viņš viņiem pārdod dārzu ar visiem augļiem, jo viņi būšot krietni aizmaksāt. Jaunākais brālis atbild, ka viņš ne par kādu naudu nepārdošot. Viņi sāk prasīt, vai brīv būtu viņiem augļus pasmeķēt. Šis atbildēja, ka brīv gan būtu, ja tikai varētu. Nu viņi iet pie ābeles un grib noraut un pasmeķēt. Līdz ko šie grib noraut, ābeles paceļas ar visiem augļiem uz augšu, tāpat kā tiem iepriekšējiem, tā kā viņi nevar dabūt noraut un pasmeķēt. Par dusmām, ka nepārdod un ka viņi nevar dabūt pasmeķēt, tie sāk viņu vēl briesmīgāk biedēt, kā tie trīs pagājušo nakti. Redzēdami, ka viņu biedēšana neko nelīdzēja, tie sēdās karietē, uzšāva meļņiem, laida projām, ka uguns vien nostiepās. Kad nu jaunākais brālis pārnāca mājā, pārprasīja atkal viņa sieva, vai esot kupči bijuši? Nu viņš izstāstīja, ka esot seši spiku ragaiņi bijuši, kuŗi vēl jo briesmīgāki biedējuši. Ja nu vēl nākamo nakti jo stiprāk būšot biedēt, tad būšot gan negribošam dārzs jāpārdod. Šos vārdus dzirdēdama, sieva viņam ar dusmām pavēl, ka nevajagot pārdot, un ja pārdošot, tad pats arī turpat uz vietas miršot un citiem pakaļā arī būšot jāmirst.

"Saņem vien dūšu, ceŗu, ka šo pēdīgo jo briesmīgāko nakti arī pārcietīsi."

Šo vakar jaunākais brālis aizgāja uz dārzu gluži noskumis, jo viņš zina gan, kā viņam tās divas naktis bija ap dūšu. Kur tad vēl šī jo briesmīgākā? Ap pusnakti bija deviņi spiku ragaiņi klāt, ar dvīņiem meļņiem vēl jo lepnākā karietē. Tāpat, kā tās divas, tā arī šonakt prasa, lai dārzu ar visiem augļiem pārdodot, jo viņi būšot krietni aizmaksāt. Dārza sargs atbildēja arī šiem, ka viņš nevarot un negribot ne par kādu naudu pārdot. Nu viņi atkal prasa tāpat kā tie priekšējie, vai viņiem brīv būtu pasmeķēt? Dārza sargs atbild: "Brīv gan būtu, ja tikai varētu."

Viņi iet tāpat pie ābelēm un grib noraut kādus augļus un pasmeķēt, bet līdz ko viņi sniedzas, tā ābeles pacēlās uz augšu, tā kā viņi ne viena paša ābola nevarēja dabūt noraut. Par visu šo, ka nu viņš dārzu nepārdod un augļu nevar dabūt pasmeķēt, viņi sadusmojas ..m sāk viņu jo briesmīgā mērā biedēt. Te piepēži sacēlās briesmīgs vējš ar zibeni un pērkoni, zeme sāka trīcēt, un mūsu sargs sāk pats pie sevis šaubīties un domā, diezin, vai vēl varēšot gluži vesels mājā pārnākt.

Viņš tomēr bija laimīgi pavadījis arī trešo nakti, un pārnāca rītā mājā spirats un žirgts pie savas mīļās sieviņas, kas jau ar ilgošanos bija to gaidījusi. Šoreiz sieva dod viņam šādu pavēli: "Tev vēl viena nakts būs jāsargā, un šai naktī būs viens pats kupcis, kuŗam tev jāpārdod dārzs bez kaut kādas kaulēšanās un jābūt ar tik mierā, cik viņš tev sola."

Pieiet vakars, nu viņam atkal jāiet ceturto nakti sargāt. Par neilgu laiku atnāk pie viņa kāds vecītis, uz kūjiņas atspiezdamies, padod labu vakaru, uzteic viņu par viņa krietno dārza apkopšanu, un sāk prasīt, vai dārzs pārdodams. Viņš atbild, ka pārdodams. Nu par cik tad viņš būšot pārdot?

"Nu cik jau nu jūs dosit, par tik es atdošu."

Nu viņš iebāž roku vestes ķešā un izvelk no tās pašas vecu, sapelējušu koka kapeiku un iedod viņam. Nu viņš gan vai zilu un zaļu spļautu, ja tikai viņš nebūtu iedomājies, ka caur to gauži apbēdinātu savu mīļo sieviņu, un ka nebūtu arī vairs savu solīšanu turējis.

Vecais vecītis tagad pavēl viņiem visus tos cilvēkus dārzā saaicināt, ar kuŗiem viņi ir draudzīgi un mīlīgi kaut kur sarunājušies un satikušies. Tagad tika atkal, visi tie tāpat saaicināti, kas toreiz bija kāzās un vēlāku talkā, dārzu ierīkojot.

Pēc kādām dienām bija visi tie audis sanākuši un nevarēja nemaz beigt priecāties par labo augļu izdošanos. Tā priecādamies, nebija nemaz nojēguši, ka vairs neatrodas vis uz zemes, bet gan augstu gaisā, starp debesi un zemi. Pirmāk viņi bija kādu pavēli dabūjuši, ka vajagot tikai uz augšu skatīties. Te uz reiz sadzirdēja pie debesim kādu skrapstēšanu: debesvārti atdarījās.

Es arī tur biju, man palika zemes gauži žēl un es atskatījos atpakaļ un ieraudzīju jodus kaujamies. Pa tam, kamēr es biju uz zemi atskatījies, debesvārti jau bij aizdarījušies, un tā es atrados viens pats kādā pakulu kambarī, kur mani kāds gars ar pakulām sagrāba un iebāza lielgabalā par puži -- un tā mani izšāva ar lielgabalu uz zemi. un tā es atkal atrodos uz zemes.

Tā staltā jaunava bijusi nolaupīts kristītu vecāku bērns staltā pils bijusi elne; tai zaļajā muciņā bijušas kristīto laužu nekristīto bērniņu dvēseles, tie spiku ragaiņi bijuši velni un tas vecais vecītis bijis pats Dievs.