2. A. 465. D. J. Efi1e Gu1benē. Zin. kom. kr. LP, VII, I, 101 (15}.

Reiz saimniekam bijis ļoti drošs dēls: viņš katru rudeni gulējis viens pats gubenī. Bet viena rudenī sākusi katru nakti nākt viena meita gubenī pie viņa un gailos atkal aiziet. Saimnieka dēls runājis par to lietu mācītājam. Tad mācītājs viņam iedevis mazu krustinu, sacīdams, lai to krustiņu tai meitai apmetot ap kaklu. Labi, apmetis. Un kā apmetis - meita palikusi par visuvisādiem zvēriem, bet šis tikai nelaidis valā, kamēr tad pēc gaijiem palikusi par rāmu cilvēku.

Rītā saimnieka dēls novedis meitu uz mācītāju. Mācītājs meitu nokristījis un abus divus salaulājis. Viņi dzīvojuši loti labi savā laulībā un dzīve arī vedusies labi uz priekšu. Bet vienreiz, abiem sienu kasot, krauklis skrējis krakinādams pāri un sieva vaicājusi vīram, vai šis zinot, ko krauklis esot paziyojis. Vīrs

atbildējis, ka nezinot. Sieva saGijusi: krauklis esot aicinājis uz kāzām. Vīrs atbildējis: labi! ja esot aicināti, tad vajagot iet.

Viņi nolikuši grābekļus, sieva paņēmusi salmu kūli un nu sākuši iet. Ceļā sieva stāstījusi vīram, ka šās tēvs šo vedīšot papriekšu kapara naudas istabā, tad sidraba, pēdīgi zelta, bet lai ne druskas neņemot, jo tur cita nekā netiekot kā tikai zirgu mēsli; bet lai prasoties uz darvas katlu. Viņš gan no pirmatnes negribēšot uz darvas katlu vest, pēdīgi taču vedīšot. Un kad nu aizvedot, tad lai šis ar līdzpaņemto salmu kūli izslaukot visu darvu na katla.

Labi! aizgājuši uz kāzām. Sievas tēvs ieiicis savas meitas vīru vienā istabā, no kuŗas varējis redzēt veInus sanākam un visādi rotājamies. Pats pirmais velns uzkāpis gaīiem matiem uz ugunskura un nemaz nesvilis. Meitas vīrs domājis pats pie sevis: kā tas varot būt - mati ugunī nesvilst? Bet līdz tā iedomājies, tūlin velnam sākuši mati svilt - lēcis no ugunskura zemē. Bet citi velni klieguši, ka te esot kristīts cilvēks un tādē[ nevarot tālāk rotāt.

Pēc kāda brīža velni atkal aprimuši un nu meitas vīrs ieraudzījis vienu velnu joti lielā garumā, bet jostas vietā tik tievu, tik tievu - varbūt ja daudz rokas delna resnumā. Tad meitas vīrs atkal nodomājis: "Kad tikai tas tievais nepārlūzt vien?"

t.ln līdz tā iedomājies, tūlin tievais pārlūzis. Nu visi velni atkal klieguši, ka te esot kristīts cilvēks,,tālāk rotāt esot neiespējams. Rītā, kad velni gājuši mutes mazgāt, tad arī meitas vīrs iz

gājis no istabas un sācis muti māzgāt. Velni, tagad šo ieraudzīdami, visi kliegdami aizbēguši prajām, tādēj ka paslepen kristītu cilvēku pieturējuši.

Un nu sievas tēvs savu znotu izvadījis pa vaŗa, sidraba un zelta naudas kambaŗiem. skubinādams, lai ņemot, cik vien patīkot. Bet meitas vīrs neņēmis ne druskas, tikai prasījies uz darvas katlu. Iesākumā. velns gan tur negribējis vest, bet kad meitas vīrs stipri spiedies virsū, tad aizvedis arī. Nu šis ar salmu kūli ņēmis un izslaucījis visu darvu no katla.

Kad nu vīrs ar sievu uz māju gājuši, tad vīrs pilns dusmu sacījis uz sievas, lai skatoties nu, kāds labums esot no tās darvas, jo visas drēbes šam esot notraipījušās. Sieva neko. Bet kad mājā aizgājuši. sieva sacījusi uz vīra: nu vaja.got katru salrnu pa valas brīžiem iestādīt. Labi! sākuši stādīt un sastādījuši trīs gadi no vietas. Pēc tam sieva sūtījusi vīru salmus apskatīt. Aizgājis, bet par brīnutniem ieraudzījis salmu vietā zelta ābeles ar sidraba āboliem. Tās zelta ābeles ar sidraba āboliem bijušas cilvēku dvēseles, ko velni bijuši salasījuši. Pārnācis mājā, sieva vaicājusi, vai esot labi. Vīrs atteicis : viss esot labi, bet tikai sētas vajagot dārzam riņķī. Sieva iedevusi vienu kamolu, lai

130 131

apvelkot daīrzam trīs reiz riņķī, Lln divi vārtus lai atstājot, vienus pretirri otriem. Vīrs tā izdarījis. Otrā dienā sieva atkal sūtījusi skatīties, vai esot labi. Aizaājis, ieraudzījis lielu mūri dārzam visapkārt un divi čuguna vārtus vienus pret otriern. Mājā Pārnācis, sacījis uz siew: nu esot viss 1abi! Bet sieva atbildējusi: "Ne, vīriņ, tagad ir pats gŗūtums priekšā! Tev tagad vajaga trīs naktis nogulēt vienam pašam dārzā. Un tur brauks visādi kungi dārza pirkt; bet pirmā un otrā naktī riepārdod. Trešā naktī, gaismai austot, brW ks viens kungs ar baltu zirgu, tam pārdod dārzu, jo tas mūs abus ar visu d.ārzu ņems līdz uz debesim."

Vīrs aizgājis un apgulies. Ap pusnakti sākuši braukt vis- visādi kungi un tā līdz gaiļu 1aikam; bet šis nevienam dārza nepārdevis. Otrā naktī tāpat. (Tie kungi bijuši velni.) Trešā naktī vēl vairāk braukuši nekā abās pirmajās un solījuši tik daudz nau- das par to dārzu, ka būtu varējis vai trīs dārzus nopirkt; bet šis nepārdevis. Visu pēdīgi braucis viens kungs ar divpadsmit zirgiem un solījis otra tikdaudz naudas kā citi; bet šis neatdevis. Kad tas pēdīgais kungs projām braucis, tad tikai vien nosacījis:

"TO ta melta, kurva, izdarījusi!" Šis bijis pats meitas tēvs.

Rītā, gaismai austot, braucis viens kungs ar baltu zirgu, tas sasolījis par dārzu daudz naudas; bet šis ātrāk nepārdevis: ja šis abus div us ar sievu ņernot līdz uz debesim, tad ja. Apsolījis. Un nu kungs paņēmis dārzu, vīru un sievu uz debesim. Tā velna meita tikusi debesīs.