3. A. 465. D. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 46. 34.

Kāds puisis gulējis kūts augšā. Un kas par brīnumiem? Nakti pie viņa pienākusi meita, bet kad gaiļi iedziedājušies, meita nospirinājusies un aizmukusi. No rīta saimnieks prasījis puisim:

Kas tev uz sirds, kā tāds nodomājies?" "

Tā un tā - puisis izstāstījis: "Man bija sirsniņa tikpat kā rokā, bet aizmuka."

,,Ak tu muļķis! Ja vēl tev pieronas, noturi!"

Otrā naktī atkal tāpat. Šī uzlien, izstaigājas puisim visapkārt, bet līdz ko gaiļi iedziedas, mūk projām. Tomēr puisis tagad pamanījās, aizstājās lūkam priekšā un nelaida. No rīta novēla zemē. Šī tik kaunīga, tik kaunīga, bet puisis iedrošināja, ierunāja, kamēr tad aprada gan un nedēļu vēlāk salaulājās ar puisi.

Trešā svētdienā jaunais vīrs ar savu sirsniņu gāja radus apsērst. Bijis jāiet pār tīrumiem un līdumiem, bet līduma malā bija ala. Līdz ko gar alu gājuši, sirsniņa (sieva) par varu lauzusies alā atpūsties. Šis laidis arī. Bet līdz sirsniņa alā ielīdusi, tā palika par salmu kūli. Virs izgaidījies, nevarējis sagaidīt, gājis raudzīt. Iegājis vienā alas istabā - tur velni kavušies; iegājis otrā - tur mātītes kavušās. Beidzot saticies krūtīs ar veci, tas vaicājis, ko te meklējot?

"Gribēju to nodarvoto salmu kūli parunāt?" "Ņem un ej!"

Vīrs paņēmis salmu kūli, pārnesis mājā un iedēstījis dārzā. Tur izaugusi zelta ābele ar zelta āboliem. Vīrs nu gandrīz ik pārnaktis pie ābeles gulējis, zelta ābolus sargādams.

Te vienu nakti pienācis velns un uzplijies, lai dārzu pārdodot, lai prasot, ko prasīdams. Bet sirsniņa (tā tā ābele) iečukstējusi: "Cita nekā neprasi, prasi, lai pateic, kā varētu debesīs uztikt."

Labi! vīrs tā prasījis; bet velns no tam ne dzirdēt - aizgājis projām.

Otrā naktī vīrs atkal sargājis zelta ābolus. Te velns klāt, lai prasot, ko prasīdams, bet lai pārdodot dārzu! Sirsniņa iečukstējusi: "Prasi, kā lai debesīs uztieku?"

Vīrs prasījis, bet velns ne dzirdēt, aizgājis. Trešā naktī atkal velns klāt: nu, kas būšot? Vai pārdošot dārzu?

"Ja, labprāt! bet pasaki, pa kādu ceļu mana sirsniņa debesīs lai uzkļūst?"

"Pa kādu ceļu, pa kādu ceļu? Nu, vai tad neredzi, kur trepes? Kāp vien, gan jau uzkāpsi!"

Tagad vīrs turpat pie ābeles tiešām ieraudzījis trepes. Nu paņēmis savu (ābeli) sirsniņu un uznesis debesīs.