4. A. 468. D. Jānis Ābele Vec-Kārķos. LP. kr. LP. VI 11, 30.

Vienam tēvam bija tāds dēls, kas ne pavisam negribēja sievu ņemt. Viņš sacīja: ;,Ja kāda meita pati pie manis nāktu, tad es to ņemtu par sievu!"

Un kas bija? Atnāca patiesi viena meita klāt; bet tā bija velna meita. Nekas! - lai velna meita, lai kāda - salaulāja abus. Bet pēc kāzām velni nāca un gribēja abus uz elli aizkrāpt. Tad sieva pamācīja vīru, kas šai reizē darāms. Viņa apgulšoties lāvā, vīrs lai nosēžoties lāvas priekšā un lai nerunā ne vārda, ne arī smejas - lai sēž kā miets. Labi, sanāca velni, izrunājās vienādi, otrādi - šis sēž kā mēmais. Sit ja patīk - arī neatbild. Pēdīgi velni saskaitās un aizgāja klupdami, krizdami. Tas tai reizē.

Te pēc kāda laika krauklis atnesa ziņu, ka šiem jāiet sievas brāļam kāzās. Kad jāiet, jāiet. Viņš sataisa vāģus kā jau katrreiz, kad kāzās brauc, un mudina sievu; bet sieva saka: "Ieliec vāģos vienu kūli gaŗo salmu (garkūļu) un kad es tad kāpšu iekšā sēdēt, tad pazudīšu. Tu mani neredzēsi pa visu kāzu laiku, bet neprasi nevienam par mani. Dari visu, ko viņi tev liek, ēd visu, ko viņi tev dod, bet neņemi nekādu mantu no viņiem! Un kad kāzas pabeigtas. tad lūdz, lai jauj tev tos podus ar šiem salmiem izberzt, izmazgāt. Izmazgājis, liec salmus atkal vāģos, pārved mājā un izkaisi pa pļavu!"

Labi, vīrs tā izdarīja visu uz mata. Un kad bij izkaisījis grīstas salmus - ar kuŗiem bija berzis velnu podus - pa pļavu, tad, lūk, pļavā izauga dārgs, dārgs mežs.

Otrā dienā velns nāca dārgo mežu pirkt, sasolīja lielu naudu; bet viņš par naudu nepārdeva. Tad atnāca Dieviņš, vaicādams, cik par to dārgo mežu gribot?

Vīrs atteica: "Neprasu nekādu maksu, gribu tikai debesīs tikt!"

Un tūlin vīrs nomira un tika debesīs.