5. A. 465. U. skolnieks J. Vaivods N. Rancāna kr.

Dzeivuoja seneiā laikā puišu paaudze. Tur šuos puišu paaudzes solā vīnā kulā [piedarbā] baidēja: pēc saules rītēšonas kuļ kulā kotru dīn. Tur kyula smuti par tū, lai nūītu jauneklis az kulu. Tur jī dūd meitu, kas gribūt, nagribūt byutu juojem. Tū meitu jī beja tai dabuojuši. Vīna šuos suodžas muote beja bārnu, vēl nakristītu, pamatusi teirumā, bet poša jei pļuove labeihu. Smuti naradzamā veidā tū bārnu samainīja ar apses pogali, kuru pataisīja par bārnu. Tai šai nabadzei juonosoj apses pogala.

Kaidu reizi cīma puiši sapulcējuos kūpā vīnā vītā. Bet kulā tai kuļ un kuļ. Tī suoka runuot par tū kulšonu. Vīns nu jim īmaisējuos runā: "Kas nu kula atness slūtu, tam byus iela butele brandvīna."

Vīns nu veiklim un spēcīgim jaunekļim īsaucas: "Es nūīšu!" Tai vysi pīkrita moksuot apsūlītū moksu. Jauneklis aizīt pēc slūtas un šī niu palīk gaidūt. Jis īt kulā un redz smutus ky uļūt. Jis, nikuo nasacīdams, slūtu pajem un laižās īt uz muojom. Bet nu pokaļes smutu bors pīsakēre un nalaiž jam īt. Smuti klīdz pylnā koklā un nadūd slūtis, jī soka: "Tev gribūt nagribūt byus juojem myusu muosa. Citaidi byus nuove. Izbēgt tu naizbēgsi no myusu, un tagad mes palaissim leidz taidai dīnai."

Jis atīt nūskumis ar slūtu. Uz reita jis nūīt uz bazneickungu pavaicuot. Bazneickungs sacīja, lai jemūt: "Pi laulības es jū puorkristīšu, un sīva byus tev loba. Saukšonas byus nuokūšā svātdīn izsauktas."

Drusciņ jauneklis nūsaprīcuojuos, īt uz muojom un suoc gatavīt kuozas, kas byus jau par divi svātdīnas. Sataisīja kuozas un brauks uz apsūlītū vītu, kura beja reja. Te izskrīn smutāns un soka: ,,Byus par pīcas minūtes."

Jis nūīt uz reju un pagaida laiciņu. Izvad taidu skaistu meitu vīnūs zeidūs, vīnūs zaltūs. Īsāst obi rotūs un aizbrauc uz bazneicu. Bazneickungs nūkristēja meitu, salauluoja, atbraucja uz muojom, ēde, dzēre, dancuoja un dzīduoja. Jaunuo sīva soka, ka vajagūt bruoļim arī pīnest ēst un dzērt. Veirs vaicuoja: "Kū tod jīm vajaga nūnest?"

Jei soka: "Goldu vajag klāvā izstatīt, tur pīlikt dzērīnus, edīnus un apsegt."

Tai padarīja. Reitā īīt klāvā: pilni škeivi un pylns golds zalta. Tik daudz samete pogostā. Pīlasēja divi vuoceles zalta naudas. Salasījuši zalta naudu, aizguoja ar muoti rudzu pļautu. Muotei vīns kyuls, bet sīvai desmit, jai paleidzēja smuti. Skrīn krauklis uy pret jū kruoc. Jei suoka vērtīs un muote vaicuoja: "Kuodēļ tu tai verīs?"

"Bruoļi vīsūs sauc." Varēsit reit nūīt." "

Papluovusi nūīt uz mixojom, pasacīja veiram. Taisuos jau nūīt. Jei pīsoka veiram: "Jo kaut kū iī dūs, bet tu najam, naēd arī daudzi! Tik jem un paprosi ūgļu un pupu. Kad tu zeltu jemtu, tur byutu skaidas bet ūgles ir zalts."

Obi divi sasataisēja, tad treis sūļi atpakaļ atspēre un laidās ceļā uz reju. Tur jīm dūd ēst pašus gorduokuos ēdīnus un runuoja par dažim nūtykumim un puordzeivuojumim. Pēdīgi jī īt uz klēti, tur duovynoj jam zaltu, drēbes un kas tik vajadzīgs. Jis prosa tik ūgļu un pupu, šam vajagūt uz kalvi nūīt. Nu reizes jī nagribēja šam nūdūt, bet pēcuok īdeva.

Veirs ar sīvu īt uz muojom. Ejūt ūgles palyka gryutas, jī pasaver, ka ūgļes palykušas par zaltu. Jī nusaprīcuojos, kai šīm nūtyka. Muojā sīva pavēlei kotru pupiŗm īspraust zemē un kluotu pīsīt mītiņu. Apstatīja vysu duorzu. Uz reizi izīt uorā, verās: duorzs kai kēniņam. Brauc žeidi pierk uobūlus, ari pošu duorzu. Jis napuordūd, jo sīva beja pīsacījusi, lai nikam nāpuordūd ne uobūļu, ne duorza. Tik kad brauks muote ar dālu, šīm nu var puordūt. Beiguos brauc muote ar dālu, šei nu vaicoj : "Vai puordūsi šū duorzu?"

Jis soka, ka puordūšūt, un ar puordeve. Šei niu pajēme šuos pupas, sasēja kyulī un aizvede. Jei beja jumprava Marija un dāls, kungs Jēzus, un šuos pupas beja nabogu dvēseles, pī smutim nūmūcītas.