6. A. 465. D. P. Š. no gadu 40 vecas Annas Pīpiņas Skaistā.

Viens puisis bijis paradis siena šķūnī gulēt. Naktī pie viņa bieži ieradusies kāda jauna meita. Puisis šo meitu tā iemīlējis, ka apņēmies viņu precēt Bet nu izrādījies, ka šī jaunava vēl nebijusi kristīta. Mācītājs papriekšu nokristījis meitu un tad tik to salaulājis ar puisi.

Kad nu abi kādu laiku bijuši dzīvojuši kopā, tad jaunā sieva aicinājusi savu vīru aiziet arī pie viņas tēva pasērsties. Tikai tur esot tāds ieradums, ka nedrīkstot Jēzus vārda minēt, citādi klājoties slikti. Ja viņas tēvs šim piesolīšot kādas dāvanas, tad lai neņemot naudas pretī, bet gan lai lūdzot tai vietā mēslus un cisas.

Vīrs bijis ar mieru un sieva to aizvedusi kādā lielā biezā mežā. Meža vidū bijusi liela dziļa ala, kur nu abi gājuši iekšā. Gājuši, gājuši, kamēr nonākuši apakšzemē, kur atkal bijusi gaisma redzama. Tur nu arī atraduši sievas tēva māju. Bet nu visi mājas iemītnieki bijuši velni un izskatījušies tik briesmīgi, ka jaunais vīrs gribot negribot izsaucies no bailēm: "Ak Jēzus!" Tikko viņš to vārdu izteicis, tā tūlin viņa sieva pārlūzusi pušu un nokritusi gar zemi. Velni nu to paturējuši pie sevis un nedevuši vairs vīram atpakaļ.

Vīrs nu taisījies iet projām, un vecais velns piedāvājis tam daudz naudas par dāvanu. Vīrs nav tomēr naudas ņēmis. bet lūdzis tās vietā mēslus un cisas. Vecais velns gan gribējis vīru pārrunāt, un sevišķu cisu negribējis dot, bet ka vīrs nekā cita neņēmis, tad velns arī iedevis mēslus un cisas.

Virszemē nonākot, mēsli pārvērtušies par naudu un cisas pazudušas, jo tās bijušas velna piemānītās dvēseles. No tā laika nu vīrs palicis bagāts un dzīvojis laimīgi.