8. A. 465 D. Isidors Sylāns no 58 g. vecas Apollonias Škeisteres Ludzā. Kultūras balss kr.

Vīnam boguotam saiminīkam beja pajemts struodnīks. Struodnīka dorbs beja kurinuot reju. Saiminīks īraudzēja, ka juo struodnīks nagul ustobā, bet vys stagoj uz reju gulātu. Svātdīnas dīnā rejas nakurinoj, bet struodnīks vys īt tī gulātu. Vīnu reizi saiminīks guoja naktī pasavērt, kū tī struodnīks dora. Saiminīks pa klusiņam daguoja un veras: struodnīks gul, bet pi juo gultas stuov jauna un smuka meita un ar struodnīku runoj. Kū jī runuoja, saiminīks nadzierdēja.

Reitā saiminīks vaicoj struodnīkam : "Kuodēļ tu naguli ustobā?"

Struodnīks nikuo saiminīkam naatbildēja un nagribēja pīsazeit. Tūlaik saiminīks vaicoj struodnīkam : ,,Kaida jauna meita staigoj pi tevis naktī?"

Struodnīks napīsazyna. Tūlaik saiminīks runoj: "Es pats redzēju, kai tu gulēji, bet pi tovas gultas stuovēja jauna meita un ar tevi runuoja!"

Tūlaik stntodnīks pīsazyna un pasacīja, ka pi juo uz reju staigoj kaida puorluodāta jauna meita un runoj ar jū leidz pusnaktim, bet Pēc gaiļim pazyud. Saiminīks izklausīja struodnīku un tyuleņ guoja pi baznīckunga un izstuostīja jam, kas nūtyka ar juo struodnīku. Baznīckungs atbraucja pi ituo saiminīka un izvaicuoja struodnīku. Struodnīks baznīckungam vysu izstuostīja. Baznīckungs īdevja jam rozoncas un pasacīja: "Kad pi tevis otkon atis tei meita, tu tyulen izmet jai uz kokla rozoncas un stypri turi rūkuos ! "

Struodnīks pajēmja nu baznīckunga rozoncas un vokorā aizguoja uz reju gulātu. Gu struodnīks un gaida, koleidz atīs meita. Atīt meita, bet naīt pi juo tyvuok. Struodnīks sauc juo: "Ej pi manis tyvuok!"

"Navaru," atbild meita, "nūsvīd itūs zeiles," ruoda meita uz rozoncom, "tūlaik es pi tevis pīīšu!"

Nasabeist, es tev nikuo napadarīšu!" soka meitai struodnīks. Ilgi dūmuoja meita un pīšuoja tvvuok. Struodnīks tyuleņ

izsvīdja meitai rozoncas uz kokla un tur. Meita suoka klīgt, bet te tyulen atskrēia saiminīks ar baznīckungu un apturēja meitu. Na par ilgu Iaiku struodnīku salauluoja ar itū meitu. Pēc kuozu meita soka struodnīkam: "lzgluobi tu mani un mes jau asam salauluoti, tagad īsim dabuosim munu pyuru!" Aizguoja struodnīks ar sovu sīvu pa ceļu, sīva jam soka: "Kad mes aizīsim, myusus tī sādynuos pi golda un dūs ēst, bet tu naēd leidz tam laikam, koleidz es tev napasocīšu pa klusiņam. Un kad tev dūs pyuru, tu nikuo najem, kai vīnu kyuli cysu, kurs tī stuovēs!"

Guoja jī, guoja un daguoja pi vīnas pils. Tymā pilī pi durovom stuov zyrga golva, tymā zyrga golvā ir pīlīts yudens un tymā yudenī vysi kad īt, mozgoj rūkas. Taipat myusu struodnīks ari idams nūmozguoja rūkas un īguoja smukā kambarī. Tī veras: stuov vysaida zalta gubas, bet struodnīks vys staigoj un nikuo najem. Jūs pats kēniņš sādynoj pi golda. Struodnīks nagrib un runoj: "Paldīs, es nīkuo nagribu!"

Īt jī tuoļuok un redz, ka stuov kyuļs cysu. Struodnīks soka kēninam: "Vairuok man nikuo navajag, atdūdīt man ituos cysas!" Kēniņš gon nagribēja. bet atdevja ari. Struodnīks ar sovu sīvu izguoja nu pils un īt uz sovu sātu. Ceļā veirs lomoj sovu sīvu, ka zalta napajēmja, bet kyuli cysu.

"Kū mes tagan ar itom cvsom darīsim?" prosa struodnīks. Sīva jam atbild: "Īstatīsim duorzā, lai aug!"

Tai jī atguoja uz sovu sātu un cysas īstatīja duorzā. Reitā cysas izauga un puorsataisīja par ļaudim, kuri aizguoja uz dabasim. Cysas beja grēcinīki ļaudis, kuri beja elnē, bet jūs nu elnes izjēmja itys struodnīks. Par itū Dīvs struodnīku ar juo sīvu pījēmja dzeivuot dabasu valstībā, varbyut, jī tagan tī dzeivuos.