9. A. 460 D. Teicējs 95. g. vecs A. Melnis Makašānu pag. Kultūras balss kr.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns jauns puis's. Jis vysod gulēja rejā. Tai jis gulēja vīns pats daudz godu. Daudz reižu cīma puiši un meitas par jū smējās, bet jis uz jūs smīklu nikuo naatbildēja, un kai staiguoja rejā gulēt, tai staiguoja.

Vīnā naktī jam pasaruodās sapnā: atīt pi juo jauna un cīši smuka meita tm soka jam: "Kū tu vysu laiku guli rejā vīns pats bez maisa un bez spylvyna?"

Itei meita jam cīši patyka, jarn nasagribēja ar jū izzaškiert, bet pēc pusnaktim jei pametja jū vīnu pašu. Reitā pīsacēļa puis's un dūmoj: "Kaida tei beja meita?"

Tai dūmuoja jis un ar itom dūmom nūguoja uz teirumu struoduot. Jis struodoj un vys dūmoj par tū meitu. Jau atīt vokors, jau tymss taisuos, puis's atguoja nu dorba paēdja vakariņas un īt gulātu uz sovu reju. Aizīt jis rejā, veras: sataisīta loba gultiņa

ar maisu un spylvynu. Nūsabreinuoja puis's, lykuos itymā gultiņā un dūmoj pats sevī : "Ka tagan tej smukuo meita byutu, tad byutu labi kai debesīs."

Gn jis stundi vairuok, jau jam suoka mīgs nuokt. Klausuos, naz kas lein jam zam deča - veras: tei paša vakarējuo smukuo meita. Jei soka jam: "Nu, kai labi tev jaunuo gultiņā gulēt?"

Puis's jau nu prīcas navarēja ni vuorda runuot. Meita otkon vaicoj jam: "Vai tu gribētu, ka es byutu par tovu sīvu?`

"Ja," atbildēja puis's, "ar vysu sirdi".

"Nu, jo tu gribi, ka es byutu par tovu sīvu, tad tu reit ej uz baznīcu pi spovedes [grēku sūdzēšanas] un pastuosti vysu, kas ar tevi nūsatyka."

Tai jī parunuoja un meita pazuda. Ceļas reitā puis's un nūguoja uz baznīcu pi spovedes. Tur jis izstuostīja baznīckungam, kas ar jū nusatyka. Baznīckungs īdevja jam sovus škaplerus un soka jam tai: "Kai tu īsi gulātu, izstīp itūs škaplerus šķārs gultai, un kai jei atsaguls pi tevis, tu ar itim škaplerim jū dreiži sasīn un turi cīši stypri, ni par kū naizlaid!"

Pajēmja puis's škaplerus un atīt uz sātu. Sagaida jis vokoru, nūguoja uz reju, izstīpja škārs gultai škaplerus, lykuos pats gultā un gaida, kad atīs smukuo meita. Jei atīt arī un gulstas pi juo gultā. Kad jei atsagula, puis's tyulen jū sasēja ar škaplerim un turēja, cik beja spāka. Itei meita puorsataisīja par cyušku, par luoci, par vylku un par vāzu. Pajēmja puis's vāzu uz ceļa, puorlauzja jū pa pusei un puorsvīdja par lobū placu. Veras: pretim juo stuov otkon meita un soka jam: "Tagan es byušu tova sīva. Tu mani izruovi nu valna rūku, kur es dzeivuoju treisdesmit godu. Tagan īsim pi muna vacuo tāva, valna, pajemsim munu pyuru, kuru es pīdzeivuoju par treisdesmit godu. Kad īīsim pi vacuo tāva, tu jam pabučoj rūku, tūlaik jis myusus 1abi pijems."

"Labi," pasacīja puis's, un jī obadivēji aizīt pi vacuo valna. Iīt jī pilī, veras puis's, kai smuki dzeivoj juos tāvs. Paīt tuoļuok: sēd vacu vacais valns ar siermu buorzdu. Daīt puis's pi vacuo valna un bučoj jam rūku tai pat juo meita. Soka puis's vacajam valnam: "Tēt, mes atguojam pavaicuot nu tevis. Mes gribam precētīs, ka tu mvusus svētītu!"

"Labi," pasacīja vacais tāvs, "jo jyus vīns ūtru mīļuojit, dzeivuojit vasali!" Valns nūvedja sovu dālu paruodīt jam sovu bagātību. Daīt jī pi vīna kambara, tur pībārts pylns vara. Vecs soka jam: "Dēliņ, cik tev vajag?"

Puis's pasavēŗa un soka: "Pēčuok, tēt, pajemšu, ka īšu atpakaļ." Nuīt jī tuoļuok, veras: pylns kamlyars ar sudobru. "Nyu!" soka vecs jam, "dēliņ, cik tev vajag?"

Otkon puis's atbild: "Pēčuok, tēt, pajemšu, ka īšu atpakaļ."

Nūīt ji vēl tuoļuok, veras: pylns kambars ar zaltu. "Nyu!" soka vecs jam, "dēliņ, cik tev vajag?"

Otkon puis's soka: "Pēčuok pajemšu, ka īšu atpakaļ." Veras puis's : nazkaida tymsa, tymsa vīta. Vaicoj jis : "Kas tī, tēt, ir?"

Tur ir klāvs, kurā stuov lūpi." ,Īsim," soka puis's, "tur pasavārtu."

Nūīt jī tur, veras puis's, ka daudz pa zemi vuoļuojas cyuku māslu. Runoj puis's: "Tēt, es itūs māslus vysus salasīšu un nūnesšu uz sova teiruma, man lobuok augs maize."

"Nu kū tu tī jau ap tū, dēliņ, gruobuojīs," soka vecs, "bet kai gribi; vari jemt."

Puis's vysus māslus salasīja sovā maisā, napametja nivīna. Aizīt jī tymā tymsā klāvā, kur karinei treis kyuļi vacu solmu. Otkon vaicoj puis's: "Tēt, tev jūs navajag, atdūd man, es jūs pakluošu lūpim, uz kuo gulēt."

Vecs nagribēja atdūt, bet pēčuok soka: "Nu jem, dēliņ!" Tai puis's pajēmja itūs trejus kyuļus solmu, saiasīja vysas izkritušuos cysiņas un īt uz sātu. Jī atsavasaloj ar veci un prosa, ka jis byutu uz kuozom.

"Labi! dēlin, byušu," pasajēmja vacais valns.

Puis's ar meitu nūguoja uz sovu sātu. Kuozas jīm ciši boguotas, kai nikam nikur nabeja, vysa kuo tur ir, vīsu nu vysom pusem pībraucja. Nūbrauc jaunikis ar jaunivi uz baznīcu, jūs baznīckungs salauluoja, jī atbrauc uz sovu sātu un gaida vacuo sīvas tāvu. Vējs pasacēla, veras: nasas sešūs zyrgūs vacais valns. Izleida jis nu rotim uorā un jū īvedja ustobā, kur beja kuozas. Pasēdēja, padzēŗa vecs un veras stundinīkā, ka dreiži gaiļi dzīduos. Soka vecs: "Nu bārni, stotīt tū pogostu, man jau vajag braukt uz sovu sātu." .

Pastatēja svuote lelu bļūdu, vecs pībēŗa jū pylnu ar zaltu un pasacīja: "Nu, bārni, dzeivuojīt laimīgi un vasali!"

Tai vecs nūbraucja uz sovu sātu. Vīsi dzēīa vēl pēc veča treis dīnas. Caturtā dīnā jaunikis runoj vīsim: "Jyus pajemīt luopstus un paleidzīt man itūs solmus izsādynuot un apmāsluot."

Tai padarīja vīsi: pajēmja luopstas, izruok dūbīti nūlīk māslus un pasādynoj vīnu salntiņu. Tai izsādynuoja jī itūs vysus treis kyuļus solmu pa vīnam. Napuorguoja vīnas dīnas, ka itī salmiņi izlaidja puči un izauga uobūļi. Guoja tūlaik daudz aužu, ruovja itūs uobūlus un guoja uz dabasim. Tai pat itys jaunais puors ari nūguoja uz dabasim.

Salmi itī beja auds, kuri beja elnī, bet itys puis's un itei meita jūs nu turīnes izvedja uorā un Dīvs jūs pajēmja uz dabasim.