10. A. 465 D. A. Gari-Juone no 65 g. vecas S. Zaščerinskas, Domopolē. Kultūras balss kr.

Vīns jauns puiss gu škyunī, da juo kotru nakti staigoj vīna jauna šmuka meita i gulstas kluot; jis jū i apskaun i vys, bet nu pušnaktim tei meita pazyud. Puiss tū gadījumu patur sovā pruotā, nastuosta ni tāvam, ni muotei, a ni sovim draugim. Jam gribējuos, lai tei meita dzeivoj pi juo vysod. Aizīt jis da spoveds [grēku sūdzēšanas] un pastuosta baznīckungam, ka da juo kotru nakti atīt gulātu vīna jauna skaista meitīte, bet kai tik pušnakts, tai i pazyud. Baznīckungs jū nūsvētej, īdūd jam rožoncu, škaplerus un soka: "Ka jei tik atīs, tu jai izlīc rožoncu un škaplerus, stypri saturi jū un nalaid vaļā. Jei puorzataisīs par vysaidu i par čyusku un par putnu, bet tu tikai turi un nalaid vaļā."

Atīt puiss uz sātu, aizīt vokorā uz škyuni gulātu, naktī meita kai lykta kluot. Jis tyulin izsvīž jai viersā rožoncu, škaplerus un stypri tur. Jei puorzataisīja par vysaidu, bet jis nūturēja un jei palyka par juo sīvu. Pēc kaida laika jai pīdzyma bārns un jei vadynuoja sovu veiru pi juos tāva cīmūs. Izīt uorā, parunoj ar žogotu un aizīt obēji uz teiruma golu. Teiruma golā zemē īleikst un jī nīigrimst. Kad grima, tad sīva veiram sacīja: "Kū es ēsšu, tū i tu ēd."

Tāvs nūsaprīcuoja, īraudzējis sovu meitu, znūtu un pamīluoja jūs ar vvsu, kas beja. Tod tāvs soka: "Kuo gribi, meit, lai es tev īdūmu, voi zalta, voi kaida cyta monta?"

"Par divdesmit godu kolpuojumu es cyta nikuo nagribu, kai tikai solmu kyulīti, kurs stuov koktā pīslīts," atsoka meita.

"Žāl gon man tev tū kvulīti atdūt," soka valns. Bet meita cyta nikuo najēmja un valns atdevja jai tū solmu kyulīti, kurs koktā beja pīslīts. Izcīmuojuši pi valna jī atguoja atpakaļ. Meita soka veira tāvam: "Tēt, izstatīsim tūs kyulīšus!"

Jī izraisīja solmus, ak Jēzus, Marija kas par skaistu duorzu izzataisīja! Kuo tikai tī nabeja! Taids duorzs, ka aiz lustis navarēja uorā izīt. Pēc tam meita soka: "Tēt, izkurinoj pierti, apsavilksim vysi boltuos drēbēs!"

Tāvs izkurinuoja pierti, vysi izamozguoja, apsavylka baltuos drēbēs atguoja uz duorzu, vyss duorzs pazacēļa uz augšu un dvēseles, izguoja uz debesim. Tys solmu kyulits, beja jaunu meitu nūgulētu bārnu dvēseles. Redz, cik dvēseļu izgluobe caur rožoncu un škaplerim! . .