11. A.465D. Teicējs 67 g. vecs A. Kovaļevskis Bebrenē.

Tāvam beja vīns dāls. Tāvs jū cīši žāluoja un dāls izauga par lelu bryutguonu. Vīnā vokorā dāls paēdja vakariņu un izguoja nu ustobas. Dāls atguoja atpakaļ tikai pēc divpadsmit stundem nakts. Ūtrā vokorā pēc vakariņom dāls izguoja nu ustobas un tāvs dūmoj: ,,Īšu pasavēršu, kur dāls staigoj?"

Dāls aizguoja taisni uz reju un tāvs - jam pakaļ. Dāls īguoja rejā. bet tāvs pīguoja pi rejas lūdziņa un redz, ka rejā stuov gaidiņš, dag svece un pi tuo galdiņa sēd dāls ar skaistu meitu. Tei meita beja apburta. Tai dāls ar meitu nūsēdēja leidz divpadsmit stundem nakts un, kad gaiļi dzīduoja, tad pazuda. Dāls atguoja uz ustobu un atsagula.

Reitā tāvs, ntkam nikuo nasacīdams, aizguoja uz baznīckungu un vysu izstuostīja baznīckungam, kū jis redzēja rejā. Baznīkungs soka: "Vajag man īt pasavārtu, bet tu daboj rožoncu un škapleru!"

Tās sadabuoja rožoncu ar škaplerim, baznīckungs pajēmja svētītuo yudeņa un kristamū kreitu un vokorā obi aizguoja uz reju. Baznīckungs pīguoja pi rejas lūdziņa un ari redz: sēd dāls ar meitu, stuov galdiņš un uz galdiņa dag svece. Tad baznīckungs pīguoja pi rejas durovom, aizkristīja tuos ar kristamū kreitu un, attaisījis rejas durovas, svīdja uz meitas svētītū yudeni.

"Uz manis guni izmetja!" klīdzja meita un gribēja izskrīt pa durovom, bet navarēja, jo durovas beja aizkristītas ar kristamū kreitu. Tam laikam baznīckungs pasacīja tāvam izsvīst meitai uz kokla rožancu ar škaplerim un tāvs tū izdarīja. Meita vairuok nikur naskrēja un jū aizvedja uz baznīcu, nūkristīja un salauluoja ar dālu.

Dzeivoj veirs ar sīvu laimīgi. Pēc kaida laika jīm pīdzyma meitiņa. Nailgi meitiņa padzeivuoja un kaidā reitā veirs ar sīvu atroda meitiņu nūgulātu. Vysi nūsprīdja, ka meitiņu ir nūgulējusi muote. Apglobuoja meitiņu un otkon dzeivoj pa vacam.

Vīnā reitā veirs ora duorzā, atskrēja krauklis, atsasāda kūkā un kārc. Veirs ar un ar. Sīva izškrēja nu ustobas un klīdz: "Kuodēļ tu narunoj ar kraukli?"

"Kū es zynu ar putnu runuot?" atbildēja veirs.

"Jis myusu prosa uz kuozom!" soka sīva. Tad sīva parunuoja ar kraukli, kai jis saprūt, un krauklis aizskrēja.

"Kad tad mes īsim uz kuozom un uz kurīni?" prosa veirs sovai sīvai.

"Par treis dīnas, es ceļu zynu!" atbildēja sīva.

"Nu, tad ej izcep kaidu pluocini aiznest uz kuozom!" soka veirs.

"Navajag nikuo nest," atbildēja sīva.

Trešā dīnā veirs ar sīvu aizguoja uz tū pašu reju, kurā jī jauni sēdēja. Sīva atguoja nu durovom treis sūļi un veirs ar sīvu pakrita caur zemi. Kur jī tagad atsarada, veirs nazynuoja, bet tyuleņ jīm prīškā aizskrēja moza meitiņa un suoka klīgt: "Muns tētīts, muns tētīts atguoja! Tu esi muns tētīts! Es tej mozuo meitiņa, kura jyusim nūmyra! Tad mani nūzoga valns un muotei pi suona pīlyka apses molkas paga]u! Es tova meitiņa, tu muns tētīts!"

Tad meitiņa runoj sovam tāvam: "Kad Jyusim kuozuos dūs ēst un dzert, tu nadzer un naēd tuo, kū cyti dūs, bet ēd tikai tū, kū es tev dūšu, bet muote var vysu ēst. Tur byus cyuškas un tuorpi ēdīnam un pūra yudeņs dzerīnam! Tev valns dūs zalta naudu, bet tu tuos naudas najem, bet paprasi cysu kyulīša. Kad valns prasīs: "Pa kurīni tu brauksi?" tu atbildi: "Pa zemi!"

Tad veirs ar sīvu un meitiņu īguoja valna pilī. Valns precēja sovu dālu un par svuotu vajadzēja byut veiram. Valns pamanīja veiru un soka: "Es sovu meitu tev atdevu bez pyura, tuodēļ ej šur un pajem zalta, cik tik gribi!"

Valns pajēmja luopstu un suoka gruobt zaltu, lai bārtu maisā un dūtu znūtam, bet znūts soka: "Man naudas navajag, lobuok atdūd man itū cysu kyulīti. kurs guļ koktā!"

Nikuo darīt, valns atdevja cysu kyulīti un aicynoj znūtu ar meitu pi golda. Vysi cyti vīsi ād vysu, kū izlīk, bet veirs tilcai tū, kū padūd juo meitiņa. Jau pīsacēļa vysi nu golda un valns prosa znūtam: "Pa kurīni tu, kuozu svuotiņ, brauksi?"

"Es pa zemi braukšu!" atbildēja veirs. '

Tad valns prosa panuoksnim: "Pa kuŗīni jyus brauksit?" "Mes pa puskūku brauksim!" atbildēja ponuoksni.

"Un pa kurīni jyus brauksit?" prosa valns jauničam. "Mēs pa kūku viersvunem!" atbildēja jauniči.

Pajēmja veirs cysu kyulīti, sāduos ar sīvu malnūs zyrgūs un brauc pa zemi, ponuoksni pa puskūkim, bet jauniči pa kūku viersyunem. Atsavēŗa veirs atpakaļ un redz, ka tur, kur jis puorbrauc, vysi kūki izzaguož ar vvsom sokuornem. Cik jis ilgi nibraucja, bet redz, ka pībraucja pi sova tāva bruoļa rejas. Turpat stuovēja juo tāva bruols. Veirs vylka ar puotogas kuotu par rejas pakši un rodas, ka vējs tai izraustīja reju uz vysom puem.

"Valns lai tevi paraun ar vysom tovom kuozom!" pasacīja tāva bruoļa Pēc itim vuordim veirs ar sovu sīvu atsamūda pi sovas rejas uz tuos pašas vītas, kurā īkrita, un veira rūkā beja na cysu kyuls, bet zalta naudas maiss. Tū zyrgu, ar kurim jis braucja, un cytu kuozinīku, nabeja. Veirs ar sīvu atstīpja naudas maisu uz ustobu un sovu myužu nūdzeivuoja laimīgi.