12. A. 465 D. J. Simenovs Dolē. LP, V, 152 (4, 39).

Reiz viens puisis tumšā naktī gājis pie brūtes un nomaldījies no ceļa: iestīdzis tādos purvos, ka nemaz ārā tikt. Nu muļļājies, nu mocījies ar slapju muguru; beidzot gadījusies vil plata upe priekšā un nu bijis jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai negrib.

"Ē!" puisis sašutis iesaucies, "kad tevi velns! Vai nevari vienreiz pie manis nākt, brūte būdama? Man katrreiz pie tevis jānovazājas, labāk griezīšos mājā!"

Labi! tas nu viss nekas! Cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds - vai tādēļ tūlin pasaule sagāzīsies? Bet šoreiz tas bija citādi. Puisis pāries mājā, gulsies gultā - atron : nav vis joki -brūte patiesi atnākusi pie viņa. Šim drusku paliek ērmoti, un sāks apvaicāties, kā viņa nākusi? Vai no laužu runām nebaidoties? Un kā nekā, bet brūte noņurd vien un nekā gudra nevar izteikt. Nu, ko nu darīs? Nakts arī vēlamā, liksies blakus un apvaicāsies rītā tuvāki. Bet kas ir? Atmožas mazā gaismiņā -brūtes nav vairs.

"Vai tas nav joki!" puisis nobrīnās, "kas viņu apstājis?"

Tā paliek, citiem vēl neko nesaka. Bet vakarā, līdz labi apgulies, šī klāt atkal un nesaka ne vārdiņa, kā nākusi, kādēļ nākusi.

"Tas taču par traku! Viņa nav vairs gudra!" puisis nodomā, "Ja vēl trešo vakaru tas atkārtosies, tad teikšu tēvam, lai iet pie mācītāja aprunāties."

Trešā vakarā līdz labi apgulies, šī klāt atkal un nesaka ne vārdiņa, kā nākusi, kādēļ nākusi.

Tagad puisis noprot, labi nav un tūlin rītā, kā cēlies, stāsta tēvam, lai iet pie mācītāja.

Aiziet pie mācītāja, mācītājs parausta plecus un atsaka: "Tad man vakarā pašam tur jānoiet, tā nevaru līdzēt."

Vakarā atnāks mācītājs, izvaicās puisi vienādi, otrādi - neko īsti saprast. Beidzot puisis ieminēsies tos vārdus, ko dusmās izteicis tur purvā pie upes.

"A!" mācītājs tūlin iesaucies, "nu saprotu, nu arī zinu, kas darāms. Savilkšu durvim, logiem, skursteņiem, itin visur krustus un tad tikai liecies gultā; viņa nāks, bet netiks vairs nekur iekšā, būs labi."

Mācītājs savilcis krustus un puisis apgulies. Ne cik ilgi, meita klāt, bet durvim krusts priekšā, netiek iekšā. Bet kas ir? Meita piepēži paliks par zaķi un lēks pa logu, bet logam krusts priekšā, netiek iekšā. Nu zaķis paliks par putniņu un laidīsies pa skursteni, bet skurstenī krusts priekšā, netiek iekšā. Beidzot meita pārvērtās gan par vilku, gan par lāci, gāzdamās durvīs, bet durvim krusts priekšā, nespēja izgāzt. Pa to starpu bija aiztecējusi pusnakts. Un līdz pusnakts pāri, meita tūlin palikusi pēc cilvēka, pati nemaz nezinājusi, kā te atkūlusies, kā ne. Mācītājs nu apsvētījis meitu un teicis puisim : "Nu tu vari viņu droši precēt!"

Bet vecie, tēvs, māte, ne dzirdēt. Ja viņu dēls tādu mānekli apņemšot, tad lai krūpot pirtī ar visu savu velna sievu, viņi tādu

ne acīs negribot redzēt. Tomēr puisis saņēmies: "Ja mācītājs to saka, tad precēšu atkal gan!"

Un tā apprecējis un dzīvojis pirtī labu laiku itin kā pieklājas. Bet uz vienu reizi sievai vecā liga klāt; viņa saka: "Vīriņ, ko tā dzīvosim? Iesim vienreiz taču manu tēvu apsērst; bet paņem labu maisu līdz, un ja viņš tev ko dāvina, atsaki "Ko nu citu ņemšu - ieber tās pašas ogles zirgu apkait!"

Labi! paņēmis maisu un aizgājuši. Sieva vedusi vīru pār tādiem purviem, čūkslājiem, ka nemaz izbrist, un beidzot apstājusies pie lepnas pils. Iegājuši pilī, sastapuši pašu velnu. Velns laipni saņēmis, vaicādams: "Ko tad nu jums laba dāvināšu? Te ir zelts, sudrabs, kas nekas."

Vīrs atteicis: "Ko nu zeltu ņemšu? Iebeŗ tās pašas ies zirgu apkalt!"

Labi! iebēris maisā ogles, licis iejūgt divus varenus melnos un pārsūtījis abus mājā. Velna kučieris izbēris ogļu maisu pirts namiņā un aizlaidis atpakaļ. Bet otrā rītā vīra tēvs atnācis pēc ilga laika pirtī šos apraudzīt un teicis : "Klausies, dēls, vai nevari man kaļamās ogles drusku te tarbiņā iebērt - jāapkaļ zirgs."

Dēls iebēris. Tēvs aiznesis ogles pie kalēja, apskatās: "Vai prāts! tās nav ogles - tas jau tīrais zelts!"

Nu lobis pie dēla atpakaļ, lai dodot vēl kādu tarbiņu ogļu, esot pietrūcies, un lai nākot pie viņa istabā dzīvot, ko nu te tai pirtī nogrozīties, viņam dusmas arī esot pārgājušas.

Bet dēls atteicis: "Acumirklī nevaru ogles vairāk dot un istabā arī neiešu. jo šodien likšu jaunu pili celt. Tur man ogles būs vajadzīgas un tur tad arī dzīvošu un, ja gribat, jūs arī pieņemšu."

Dēls uzcirtis ar velna naudu -- visas ogles bija pārvērtušās pirts namiņā par naudu - lepnu pili un dzīvojis bez bēdām.