13. A. 465 D. M. Simiņš no A. Kupinska Bruknā. LP. VII, I, 509 (2).

Bija divi kaimiņu mājām tikai viena aka un tādēļ otra kaimiņa meitai Grietai vienā gabalā bija jānāk uz šiem kaimiņiem pēc ūdens. Tas viss nu nekas. Bet rudenī šā kaimiņa puisis, arvienu rijas krāsni kurinādams, apmetās turpat rijā gulēt un Grieta sāks tikai pie šā rijā līst blakus. Vienreiz, otrreiz - nevar puisis ilgāki nociesties, teiks vienu dienu pie akas : "Grieta, tu nāc katru nakti pie manis gulēt, kad tad brauksim pie mācītāja pātaros?"

"Es tie tevis gulēt ejot! Vai bez prāta esi palicis?" "Kā tad nē, jau divi nedēļas"

"Ej, bezprāti, ej! Es guļu istabā, visi to zin un redz. Trakais tu!"

Puisis palika domīgs, aizgāja pie mācītāja, izstāstīja tam. Mācītājs iedeva puišam apsvētītu jostu un teica, ja Grieta vēl pie viņa kādu nakti nākot, tad lai ar jostu piesienot to pie sevis.

Labi, tā notika: piesēja Grietu pie sevis, un gailis vēl aizdziedāja piesieto. Šī lūdzās: "Laid mani vaļā, laid vaļā! Gaiļi jau dzied, man jāiet projām."

Bet puisis guļ ar visu Grietu līdz rītam. Rītā izrādījās, ka kaimiņu Grieta patiesi bija mājā, bet pie puiša bija piesieta Grietai līdzīga meita, tā bija vella meita. Puisis aizbrauca ar vella meitu pie mācītāja. Mācītājs tūdaļ apsvētīja meitu, ka šī vairs nevarēja par vellauku pārvērsties, un tad salaulāja ar puisi.

Puisis uzcēla mežmalā mājiņu un dzīvoja ar savu Grietu itin laimīgi. Grieta allaž apmeklēja savus brāļus vellus, pārnesa katrreiz pulka naudas, bet vīru uz turieni nekad neņēma līdz.

Reiz vīrs tomēr visādā ziņā arī taisījās līdz. Šī gan negrib, negrib; beidzot ņems arī, pieteikdama tikai, lai tur nebrīnoties, ja pieredzot to, ko savā mūžā ne sapņot neesot sapņojis.

Vīrs apsolījies nebrīnēties. 'Tad sieva to paņēma aiz rokas, izgāja no istabas pa sānu durvim, meta deviņus soļus atpakaļ un piepēži abi atradušies brāļu pilī.

Pilī bija lielas dzīres. Vīrs, klusu ciezdams, apbrīnuoja visus greznumus, visus dejējus. Te piepēži vellu starpā parādījies viens vells ar tik tievu vidu, kā salmiņš. Vīrs ieteicies: "Ak tu, Kungs, diezin, kā tāds nepārlūzt?"

Tiklīdz to izteica, vells pārlūza un abi gali aizripoja katrs uz savu pusi. Tad citi velli palika nikni, un Grieta pieskrēja vīram klāt, lai tā vairs nerunājot. Labi, - šis nerunāšot. Bet drīzi nāks tikai viens vells tik resns, kā vāts, bet kājas tievākas par salmiem.

"Ak tu, Kungs! diezin, kā tādam kājas nenolūzt?"

Tiklīdz to izteica, vellam kājas nolūza, un šo nu triec laukā. Vīrs ieiet ķēķī. Tur kuŗas karsta, liela uguns; pie uguns tup pakulās ietinies vells un cep iesmā lielu vērsi. Vīram atkal brīnumi: "Ak tu, Kungs, kā tāds nesadeg?"

Tūdaļ pakulu vells aizdegās un nu Grieta sakampj vīru aiz rokas, lai nākot projām, lai mūkot, citādi labi neklāšoties no velliem. Grieta ierāva vīru vienā pagrabā, kur lielas čupas zelta un ogļu. Ogles grāba maisos divi bērni. Virs gribēja grābt zelta, bet sieva lūdzās, lai grābjot ogles. Piegrāba vīrs visas kabatas ar oglēm; ogles mājā pārvērtās par zeltu. Būtu grābis zeltu, zelts pārvērstos mājā par uguni.