14. A. 465 D. 313. St.Ulanovska RēzeknesViļānu pag. Zbior wiadomos'cidoantropolgii krajowej. T.l8.Krakovā 1895, 425 (49).

Braucja saiminīks, a jis cīši ilgi nabjeja muojās, kaidu godu, voi vairuok nūbrauc's bjeja, i braucja jau atpaka[ iz sātu i aizhludjēja (apmaldījās). Vot jis brauc, brauc - aizīt jam nakts i navar jam tikt iz cjeļa. Nūsamūcjēja cīši, aizsasirdjāja i soka tai ar dusmjam: "Kab koč (kaut) valns izvastu mani iz cjeļa, to es jam atdūtu, kū vīn jis. gribātu!"

Ka jis tai pasacjēja, tiuleņ atsarodās napazjeistams cyl vāks i soka: "Kū tu maņ dūsi? Es varu izvjast tjevi iz cjeļa." "A kū tu gribi?" vaicoj tys saiminīks jau.

"Atdūd maņ tū, kū tu napamjati sātā!"

Saiminīks i nūzalīcjās (bija ar mieru), saka: "Labi, atdūšu!" A tys napazjeistamyis navīrēj (netic) jam iz vuorda, da buoja papjeira gobolu, lyka rozgrīzt mozū pierstjeņu i ar ašni padzarakstjeitīs, ka atdūs jam tū, kuo nazyna, kas iraida sātaī. Pjēc tuo izvjadja jū iz loba cjeļa i pascjēja tai: "Kai hyus laiics, to es pats īguoduošu par sovu!" I izputjāja.

Dazaguodovā saiminīks, ka tys beja valns. Brauc iz sātu, a sīva izīt pretim ar dālu iz rūkys. Jam kai ar nazi sirdī īdyura -- saprota, ka jis valnam aizrakstjēja dālu, par tū ka jis nazynova, ka jam dāls ira sātā. Nu jis nasoka sīvai nikuo, ka jis tai ar valnu nūdarēja, prīcuojās, ka iraida dāls. Pjēc tuo dzjivuoja jī mīreigi. Cik godu puorguoja, dāls auga vasals, izauga par šmuku puiškinu, a tāvs dūmuoja, ka aizmiersa valns jū, možc (varbūt) i naīguoduos par jū, kab jam atdūtu.

Nu reizis, ka jau dālam bjeja divdjesmit godu, suoka gruomotys atsarastīs iz lūga nu valna. Valns roksta: "Nu, kas? Syuti jau dālu! Kod atdītsi maņ jū?"

Atsarodās gruomota pjēc gruomotys, lai mudruok syuta iz saulis rītjēšonys, iz kairū rūku azara molā. Tāvs palyka cīši morkotnys (bēdīgs), nūsabjeida, pats nazyna, kū daŗēt; a dāls vaicoj vys: "Tjāt, kas tjev? Kam tu taids nūskumjeigs?"

Nagribjēja jis jam pascjētu. Vot tāvs jam stuosta, ka aizrakstēja jū pi valna. A puiškins nanūsabjeida vys i solca: "Kas pasajimts, tū vajaga padarēt. Es īšu, a ka Dīvs maņ paleidzjās, to laimjeigi atīšu atpakaļ. Nabādoj, tjātjeit, maņ nikuo slykta nabyus"

Sazajēmjās i nūguoja pa cjeļu. Guoja cīši gierli (ilgi), vys iz kairū pusi, iz saulis rītjēšonys, i nazynova, kai tikt tymā vītā, tymā valna pilī. Daguoja pi ustabjeņis, kur dzjeivuoja buoba burinīca. Sasavasaluoja, suoka runuot i radz, ka tjei gudmt buoba ira. Nu, jis i pats bjeja gudris, i izvuicjēts (izmācīts) labi. Jis suok stuostjāt jei vysu i prosa, lai jei pīvtica jū, kū jam daŗēt i kai nūīt tuoļuok. Jei atsoka: "Labi, djēleņ; es tjev vysu pascjeišu. Ej tu vys uz tū pošu pusi, daīsi pi azara, pasagloboj aiz kūka i pagaidi. Iz tuo azara atskrīs šūdīņ divpadsmit bolūdiņeitis, a tjei nabyus bolūdiņsitis, byus jumprovys. Juos nūmauks sovys spolvys i maudois. Juom vysom byus bolūžu spalvjeņis, a tjei divpadsmitai byus zalta spolvys. Tu jei tuos spaivjeņis nūzūdz, to jei pīzavuicjeis tjevi, kū tjev vjāj daŗēt."

Jis padzjakavuoja (pateicās) jei i nūguoja - daguoja pi azara, pazaglabuoja aiz kūka i gaida. Gaidjēja jis kaid: div stundi. Par div stundi vjeras: skrīn divpadsmit bolūdiņatis: vīnpadsmit ar bolūžu spolvom, divpadsmyta ar zalta spalvjeņom. Nūmaucja tuos spolvys, pazataisjēja par šmukom jumprovoarx i suoka mauduotīs. Vot jis suoka ruopt klusjeņom, vylkās iz cjeļu, izstīpja rūku, tuos zalta spalvjeņos pagiva i pasaglobuoja pats.

Jumprovys izmauduojuši, šjev kura gjērbas. Vīnpadsmit apzaladjēja, apvylka spalvjeņis, spuornis dakuora i nūskŗāja, a tjei divpadsmyta mjeklej i mjeklej sovu dŗēbu i navar atrast izgaisa jai. Dazaguodova, ka byus nazkas nūzadz's, nūstuoja i soka tai: "Pazaruod tu kas maņ zalta spolvys nūzogi, i atdūd maņ! A ka tu vacs esi, byusi maņ par tāvu; ka tu mozs, byusi par bruoli : ka tu izaugs, byusi par draugu!"

Jis izguoja aiz kūka i saka: "Ša-kur tovys spalvjeris, tik paruod' man cjeļu iz valna piļu!"

Jei soka: "Labi, paruodjēšu! A kas tjev tī vajaga?"

Jis pastuostēja iei vysu nu gola da gola, a jei pazaklausjeja i soka tai iz jū: "Tuos bolūdiņeitis, tjei ira munys muosys; a tys, iz kū tu eji, tys myusu tāvs, i es asmu jūs poša mīleiguo mjeita. Jis gaida jau tjevi i aizdūš tjev padaŗēt, kas par griutuokū iz pasauļa ira. Tu nazabjeist, es tjev paleidzjēšu vysā kimā (? tulkots: ar visiem zvērastiem) i es pīzvjēŗējus pjet (pret) tjevim, ka byušu tjev par taisņeigu draugu da pošis smierts (nāves)!"

Pīzavuicjēja jū, kai it, i pascjēja tai : "Byus austs kolns, iz tuo kolna īraudzjēsi divpadsmit vaŗa sātys, trešpadsmitū fsalta. Tymuos vara sātuos dzjeivoj muosys i tāvs ar muoti, a tjei zalta, tjei muna sāta ira Atej taišņi iz manim, es tjev pascjeišu, kīi vjā[ daiēt!"

Apvylka spalvjeņis, dakuora spuorņeņč i nūskŗāja, a jis sazajēmjās i nūguoja iz tū pusi, kur jei paruodjēja jam. Daguoja pi augstuo kolna, vjeras, ka divpadsmit sātys spjeid saulā, a tjei trešpadsmituo, zalta, tjei vjāļ spūdruoka spjeid. Jis nūzavjēra, kurama daīt pi tuos zalta sātys, a jei gaida jau juo. Jei tiuleņ īdevja jam āst, dzjart, pjēc tuo lyka atsagult; atsapyust labi nu cjeļa i soka tai : "Keit īsi iz tāvu, tik vajadzjēs maņ dazynuot, ap kuŗu laiku nūīt. Es tjev pascjēšu, kod varāsi īt, kab jis nabyutu sirdīgs."

Reit, ka jis pīzacēļa, jei soka tai iz jū: "Šakur brūkast! Pjēc brūkasti pajēd's ej iz tāvu, - jis šūdiņ lustjeigs. - i vjerīs, ka jis tjev aizdūs dorbu kaidu padagēt, koč cik tjev ,byus griuts, vys atsoki jam: "Labi!" i atej iz manim, a es tjev paleidzjēšu. Es tjev pīzvjāŗāiu, ka byušu par draugu da smierts, i vuordu munu saturēšu!"

Nu, jis i nūguoja. Valns sajēmja jū cīši Iabi parunuoja ar jū i soka tai : "Es radzu, ka tu esi gudrinīks. Es aizdūšu tiev dorbu padaŗēt. Ka padaŗēsi, pajetušu tjev par znūtu, a napada ŗēsi byus slikti! Šūdiņ atsapyut, a reit iz divpadsmitū stundi, iz pušdīņām, kab tu maņ padaŗētu iz jiuru vydā, aiz munys piļis, solu. Iz tuos solys, kab maņ byutu šmuks duorzs ar kū kim, ar pučom, ar vvsaidom ūgom. Kab tī byutu stidzieņis i cjeleņi, kur staiguot, i kab nu mola byutu tylts do tuos solys! Reit ap pušdīņām byus maņ pataisjēts lyls gūds, - vjērīs kab vys byutu gotovys, es atīšu iz tiņeni ar vysim munim goš . Puiškins soka: "Labi!"

Jis sazajēmjās nūguoja iz sovu draudzi, a jei tiuleņ vaioi: "Kai-že tī bjeja? Kū jis tjev aizdjevja?"

Jis nūstuosta jai; a jei soka: "Nazabjeist tu nikuo, byus vyss padaŗēts! Puorguļ nakti, cs tjevi pamūdynuošu reitā agri!"

Jis nūguoja i atsagula, a jei sasaucja sovu valnu paleigam i lyka caur' nakti pataisjēt solu, i duorzu, i tyltu. Iz reita jei pamūdynova jū i soka: "Cjelīs, ej duorzu apsjāt, jau vyss gotovs ira!

Djevja jam kuli ar sāklu i xtūguoja abadivi. Jis svīž zjamjā griudeņis; jī aug minūtem, tiuleņ i puči zīd, i ūgas kuorst, uobjeciši sorkst iz kūku i cīši šmuks smords rozstaigoj vysur. Jau pušdīņis -- i atīt valns ar sovim gostim pazavārt dorbu. Gosti vjeras, ka vyss cīši labi padaŗeits, bŗeinis, līlej, -- i valns līlei, tjeicas, ka jis rods. A tjei mjeita juo soka iz puiškinu: "Ja tjeicas, ka jis rods, a jis dūmoj slyktu pruotu iz tjevi. Jis tjev vjāļ aizdūs dorbu, tu jam vys soki : "Labi!" a es tjev paleidzjēšu."

Vot iz reita pjēc gūda sauc jū valns jou i soka tai iz jū: "Ira maņ jērzjeļs djevjeņu godu, i nikas nava vjā juoj's iz juo. Ka tu maņ jū apvuicjēsi, to es tjev atdūšu jubnū (kaut kuŗu) mjeitu par sīvu!" ,

Jis soka: "Labi! es i? vysaidu zyrgu asu juoj s, i nabjeja - može i ar itū patruopjeišu."

maņ bais,

Nūguoja iz sovu draudzi, stuosta jai vysu, a jei soka tai izjū: "Jis sūlej tjev mjeitu, a grib tovys dvjāsjaiis dabuot. Jis byus pats par tū zyrgu, a tu nazabjeist, es tjev paleidzjēšu!"

Nūguoja iz sovim valnānim, lyka pataisjēt dzjelža važys, dzjelža īmovis, dzelžja pīši, dzelžja vjēzjeņu, djevja jam i soka tai: "Ka nūīsi iz stalli, tiuleņ aizzaklīdz iz juo, pjēc tuo īlīc īmov's mutjā, aptin stipri a vāzom i sjēstīs vjersum. Kai izsjēssi, žņaudz iū ar varom, sit ar vāzu, cik spjēsi, sit i pats turīs, tai pīvjelksi jū tiuleņ!"

Jis pajēmja tuos vysys lītys, nūguoja iz stalli. Pazavjēra jērzjeļs iz jū ar guņc acim i rāc kai pārkiuns, spuordās ar no gim. Jis kai aiszaklīdzja iz juo, tiuleņ i nūslysa (? tulkots: no klusa). Vot jis pajēmja īmuovja, jū, apsadluoja, ar vāzom aptyna, apsjēja i izlācja viersum iz sadlu. Tys jērzeļs grib skrīt kai vjējs, grib doncuot, slaistjētīs, a jis nadūd jam valis. Kai sa žņaudzja stipri vāzys. -- a spāks jam 1yls bjejis, - kai suoka sist jū ar dzelža vāzu, tai jis tiuleņ i apstuoja. Vot jis nūjuoja mīreigi i dajuoja da tuos vītys, kur gribjēja pats. A cik žņaudja jū, i cik syta, ka tik dajuoja, tys jērzjeļs pakrita iz zjamis i nū spruoga. Jis pajēmja atgrīzja jam lobū ausi, lyka kješā, i nū guoja iz sātu, a jū pamjatja tī pot. Atīt iz zalta pili, a tjei draud?ja juo atskrīņ pjet jū i vaicoi: "Nu, kai ta, kai? Voi tjev labi lūbjās ?"

Jis soka: "Labi! Vot maņ ir loba auss, kur es jam atgrīžu." I paruodjēja jai, a jei soka: "Nu, jis tjev bjeisis tagad, na tu juo."

Iz reita sauc jū otkon iz valnu. Jis nūīt, vjeras: a valns sjād saleidz's, sazaruov's, ar skustjeņa (lakatiņu) apzasjēj's, par tū, ka kauns pīsazjeit, ka ausi(s) nava. Vaicoj: "Nu, kas! Voi apvuicjēji maņ jērzjeli?"

Jis atsoka: "Apvuicjēju gon, die māņa ttabjeja tys griuts!" A valns soka: "Kas zyna, voi tu juoji iz juo? Može tu lī lējis vīn. Kaida tjev zjeimja, ka tu juoji?"

"A vot tjev i zjeimja tja! Jis kai nūspruoga, to es jam atgrīžu ausi."

Dabuoja nu kješys i paruodjēja jam. Valns kai īraudzjēja, giva, dalyka kluot sjev i tiuleņ jam dajauga. Soka: "Nu, labi, labi! es tjev tagad vīŗēju (ticu), ka tu juoji iz jērzjeļa, i dūšu tjev mjeitu par sīvu, - tik vajag, kab tu iz reitu samyureitib voska baznīcu, i kab vargani (ērģeles) tī poši spjālātu, tūlaik īsim iz lauleibom."

Jis otsoka: "Labi!"

Nūguoja, pascjēja sovai draudzjai, jei lyka jam īt gulātu, a iz reita agri cjeļ jū i soka: .,Boznīca jau gotova i vargani poši spjālaj. Ei tagad iz tāvu, lasjeisi sīvu sjev! Mjes byusim vysys par bolūdiņeitjam vīnalduos spolvuos. Tu dazavjer "labi, es lobū spuorņeņu laisšu iz zjamis, pa tam mani ir pazjeisi.

Nūguoja jis iz valnu, soka, ka baznīca jau gotova i vargani spjālaj.

"Nu, labi!" soka valns, "tagad lasjeisi sīvu sjev - byus divpadsmit bolūdiņeitis, kur u sagiusi, tū i pajemsi."

Pabyra kvīši, aizsvilpuoja i atskŗāja divpadsmit bolūdiņeitis. vysys vīnaiduos spolvuos - grīžas, vīna iz vīnys dzanas, na var pazjeist vīna nu ūtris - a jis labi zjeimoj i radz, ka vīna vys laidja lobū spuornu, nūlaidja vīnu reizi, i ūtru, i trešu. Jis dalācja pi juos i sagiva.

Valns soka: "Aha! vot, kaids tu udris esi Izlasjēji munu pošu mīleiguokū mjeitu. Nu, es tjev iū atdūšu jau, tik reit, na šūdīņ!"

Bolūdiņeitis nūskŗāja pa cjeļu, a jis nūguoja iz zalta pili. Jei soka iz j ū: "Tu nazini, djēļ kam jis da reita vjāl atlyka. Jis grib aizdūt tjev vjāļ vīnu mjeikli. Mjes reit vysys nūstuosim pjet tovom acim vīnūs godūs, vīnūs vaigūs, vīnūs augumūs i vīnaidā skaistumā. Tu zjeimoi labi! Es myrkšynuošu ar ac's, pa tam tu mani pazjeisi."

Reitā valns sauc juo i soka: "Šakur divpadsmit jumprovu, kuru izlasjeisi, ar tū apzažeņeisi [apprecēsiss]!"

Jis īt apleik ap juom, navar pazjeit, kura vydā juo -,visys leidzanys kai vīna. I ŗadz jis ka vīna myrkšynuoja ar aci; Jis giva jū aiz rūku i soka: "Lai tjei byus muna es tuos gribu.

Atsoka velns: "Labi, tuos i pajemsi! Es radzu, ka tu gudrinīks esi."

Pajēmja, salauluoja jū, pataisjēja lylys kuozys. Ka tuos kuozys pazabjeidza, vysi gosti rozaguoja pa sovom pokojom, i jīm djeva Pa sjevim pokoju, kur gulātu. Jauņevja soka tai iz jauniči: "Myusim ņeikod [nav vaļas] guļātu, myusim juobāg tagad! Tāvs dazazyna, ka es par tjevim vysu darēju, i aizzasirdjēja brīsmeigi. Maņ gon nabyus nikuo, a tjev byus slikti, ka gribješkys tovu dyjāsjaļi pajemt. Es tiev pīzvjēŗēju, ka da pošis smierts byušu tiev taisņeiga, es tjev i ratavuošu [glābšu]!"

Jei izspļuovje iz četru styuru, pjēc tuo sazajēmjās aba div i i nūskrāja pa cjeļu. Iz reita agri syuta valns ar brīsmjeigom dusmjom pjēc jauniču, lai mudruok īt iz brūkastim. Klabynoj pi durovu, sauc, a vīnys slīkys atzasauc: "Jau, jau cjeļimīs!"

Par šalti atskrīņ otkon nu valna, klabynoj pi durovu, a ūtros slīkys atsoka: "Jau, jau vylkams!"

Pjēc tuo atīt vjāļ trešs, sauc mudruok iz valnu, a tuos trešuos slīkys atsoka: "Tiuleņ, tiuleņ, cik spigjeļā pazavjērsim

Atskrīņ caturtyis, sauc, a caturtuos slīkys soka: "Jau, jau, imam mjes!"

Ka jau vysys slikys atsacēja, a pjēc tuo nikas iz saukšynos naatzasaucja, atguoja pats valns i lyka durovys izsist, vieras: a jūs jau tukšs! Aizzasirdjēja brīsmjeigi syuta mudri sulaiņu pakaļ, soka: "Skrīnīt, dzjenītīs mudri! Kū vīn dadzjeisit, tū i jemīt, vjedīt iz manim! Voi tys byus skrituļs, voi viers's, voi suņc, vjedīt, nalaidīt vaļā nikuo! Kas zyna, par kaidim jī pazataisjēsīs? Vierītīs, kab jūs dadzjeituļat!"

A jī tam laikam skrīņ i skrīņ. Jei dzierd, ka jau dzanas pakaļ, gulstas pi zjamis, daiīk ausi, klausas i soka: "Jau skrīņ pjēc myusu tāva sulaiņi. Vajaga mvusim pazaglobuotīs, kab myusu naatrastu!"

Daskŗāja pi apdagušis ustobys, jei pazataisjēja par cepli, kur(s) bjeja nu guņc apdjedz's malns; a jū pazataisjēja par maizi, kur(a) sjādjāja tamā cjeplī, sacjep's malns kai ūgļa. Atskŗāja sulaiņi, apzavjēra, ŗadz, ka nava nikuo pjēc guņcgrāka, grīžas atpakaļ, soka valnam, ka naredzjēja nikur nikuo, tik cepli apdjedz's nu guņc i sadagušu maizi vydā. Jis aizzasirdjēja brīsmjeigi, soka: "Vādzjēja jimt, tys i bjeja jī!"

Syuta cytu sulaiņu, vjāi siržuok līk, kab jūs koņča [pēdīgi] nūgiutu. A jī tam 1aikam skrīņ, kai varādami. Jei gulstas iz zjamis, dalīk ausi i klausās -- dzierd, ka jau dzanas paka - soka iz jū: "Skrīņ otkon, myusim juozaglaboj, kab nāatrastu!"

Pazataisjēja par kapleicjeņu, a jū pataisjēja par baznīckungu, kur(s) mišu turāja. Atskŗāja sulaiņi, pazavjēra vysur, nadŗeistjāja mišu puormaisjēt [traucēt] i nūguoja atpakaļ, soka, ka naŗedzjēja nikuo, tik kapleiceņu i baznīckungu. Valns nu siržu putns palaidja kai kjeiļs [kuilis], soka: "Jī tī i bjeja, vādziēja jimt, vjast iz mani!"

Jis sasyta tūs sulaiņč i nūskŗāja pats djeitūs pakaļ. Jī tai šaltjai daskŗāja pi lyla azara, dzierd, ka dudz. Jei soka: "Byus tagad slikti, tāvs dzanās, bet es tjevi ratavuošu."

Pazataisjēja par pjeili, a jū par pjeilānu, īlācja azarā i lyka jam tuŗātīs tivi, pascjēja tai: "Kab tu nu maņa nivīna sūleiša naatsašķiertu!"

A valns atskŗāja i tupu [? poļu tupac', dauzīties ar kājām ŗeibynoj i klīdz brīsmjeigi, sauc jū, lai īt iz sātu. A jei naklausa, tik ar spuornim syt i jiudiņc burzgoloj a guni apleik i valnam navar daīt kluot : jis ni prūjom, ni atpakaļ nu tuos vītys. Klīdz iz jū: "Puorstuoj!"

A jei atsoka: "Atlaid mani, a to [citādi] izgaisjēji pats!"

Ilgi tai spjājās [kaŗoja] iei vys taisjēja guni ar burzgolom i vjeiru sovu ar spuornu apsjadza. Valns ŗadz, ka napariaŗeis nikuo, sadar ar jū, ka īs pa cjeļu i jūs palaiss. Tūlaik jei nūstuoja. Valns aizmauruoja kai viers's i nūskŗāja iz sātu; a jai vys bais bjeja i nalaida uorā nu azara, cikom dzierdjēja ŗeibjējūt juo. Ka jau klusom bjeja, izleida obadivi, jei otkon pazataisjēja par mjeiti, jis par puisi i nūguoja. Guoja, guoja - daguoja pi juo tāva ar muoti. Jī cīši nūzaprīcuojās, pataisjēja lylu gūdu i cīši žāluoja sovu vadaklu, ka jei dālu jīm ratavuoja. Pjēc tuo dzjeivuoja laimjeigi, može i da šuo laika dzjeivoj.

Es nazynu, može tjei i truopjējās kur, vysa kuo godās iz pasauļa.

Piezīme. Šī pasaka gan īsti pieder pie 313. Ārnes numura (3. sējums 8), bet tā ka te ir runa par velna meitu, kas laidusies agrāki par putnu, un jauneklis apprecē to jau priekš bēgšanas, tad šis variants noder par pāreju no 313, uz 465. numuru. P. Š.