1. A. 466. Teicējs O. Jaudzems Makašānu pa. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vīna atraitne ar septiņi godi vacu dālu. Dzeivuoja jī cīši nabadzīgi, turēja vīnu gūtiņu. Pīguoja laiks, atraitne cīši saslymuoja un runoj sovam dālam: "Dēliņ, pajem gūtiņu, ved uz mīstiņu un puordūd!"

Dāls pajēmja gūvi un vad. Ceļā jis satyka vīnu vacu veci. Vecs vaicoj puikam: "Kur tu ved gūtiņu?"

Puika jam atbildēja: "Uz mīstiņu puordūt."

Vecs runoj: "Puordūd man, es asmu cīši nabadzīgs, nikuo man nav, kai vīna sauja pupu."

Puika pasavēra un jam ituos pupas patyka. Puika pajēmja nu veča sauju pupu un atdevja jam gūvi. Atīt puika uz sātu un stuosta muotei, ka gūvi jis atdevja nabadzīgam večam par itont pupom. Muote suoka puiku buort un lomuot bet kū jau padarīsi? Puika izguoja nu ustobas uorā, pi ustobas pasadynuoja pupas zemē un muotei nikuo napastuostija. Reitā muote izīt uorā, veras - pi ustobas izauguši daudz lelu kūku un cīši smuki. Muote īīt ustobā un soka dālam: šūnakt pi myusu ustabiņ as izauga daudz ielu kūku!"

Puika soka muotei: "Es vakar vokorā pi sātas sadynuoju pupas, bet nu pūpu izauga par nakti leli kūki un vīns nu kūkim augstuoks par vysim."

Puika īkuopja itymā lelajā kūkā un nu turīnes jis redzēja nazkur tuoli tuoli cytu kēnesti. Kūks vys aug un dreiži izauga leidz tai kēnestei. Puika nūkopja nu ituo kūka un nūguoja tyma kēnestī. Veras puika, ka tymā kēnistī ļauds pavysam moziņi un ustabiņas tik mozas, ka jis navar tymās īleist. Veras puika, ka tuoluok stuov vīna lela ustoba un cīši smalka. Puika īguoja tymā ustobā. Tur dzeivuoja vīns lels cylvāks, bojars. Itys cylvāks suoka stuostīt puikai, ka tymā kēnestī ciši nalabi asūt dzeivuot par tū, ka te dzeivuojūt vīns lels, lels cvlvāks, kurs ādūt ļauds. "Tagad, kai jis tyka myusu kēnestī, jis apēdja daudz itū mozū cilvēciņu un munu sīvu. Vakar itys cylvākuāduojs nūnesja munu meitu, kura beja cīši smuka!"

Puika izaklausīja, nūsabreinuoja un soka: "Bet kur jis taids cylvākuāduojs dzeivoj, paruodīt man!"

Bojars atvedia puiku leidz tai muojai, kurā dzeivuoia cylvākuāduojs un pats nūguoja uz sovu sātu. Puika apsavēra apleik ituos muojas, kura beja cīši lela un augsta, kai juo nu pupas izaugušais kūks. Puika attaisīja durovas un veras, ka jam preti stuov lela un vaca rogona. Nyu vaicoj rogona: "Kū pasacīsi; jaunais cylvāks?"

Bet puika beja cīši smuks un atbildēja rogonai ar nazkaidu' bārna baili: "Es atguoju redzēt lelū cylvāku un ar jū parunuot!" Rogonai tyka žāl puikas un jei jam soka: "Ej tu lobuok nu šenis uorā, cytaidi atīs lelais cylvāks un jis tevi apēss uz reizes."

"Na", soka puika, "jis mani naapēss, jo tu vēļ man īduši sovu paleigu!"

Rogona, nikuo napascīdama, īvedja puiku lelā kambarī, kur dzeivuoja cvlvāku āduojs, iuo tymā laikā nabeja sātā. Rogona vysu izruodīja puikai un īvedja iū tur, kur jam vuorēja cylvāku galu; tur beja leli kotli. Puika īleida vīnā tukšā kotlā, sēd un gaida, kad atīs lelais cylvāks. Tymā stracī atguoja itys cylvāku āduois, īguoja sovā kambarī un suoka klīgt uz rogonas, ka jei dreižuok jam dūtu ēst. Rogona īdevja jam ēst daudz cylvāka gaļas. Jis suoka ēst, bet puika veras uz ituo cylvāka zvēra, kai jis ād. Kad iis paēdja, nūguoja uz sovu kambari. Rogona nūvedja puiku pogrobā. Tī beja daudz cylvāku kuri byutu savuorīti lelajam cylvākam par gaļu. Rogona puiku tur pametja, bet paša nūguoja uz sovu kambari. Puika pogrobā klusiņam izjēmja nu leluo cylvāka kambaŗa greidas dēli un suoka vērtīs kū dora lelais cylvāks. Tys cylvāks izjēmja no golda lelu stykla skreinīti ar vysaidim duorgim akmeņim, nūlyka sev zam spylvy na, ilūguoja gulātu un tyuleņ aizmyga. Puika klusiņām īleida caur tū caurumu juo kambarī, izjēmja nu karmana vīnu pupiņu un izlyka jam uz daguna. Napuorguoja pus stunde, kai uz juo daguna izauga lels kūks. Puika izvilka nts juo tū skreinīti, nūguoja uz rogonu un vaicoj: "Kas te ir?"

Rogona jam atbildēja: "Te ir duorgi akmeni un vysas atslagas, zam kurom ir pasādynuoti jaudis un vīna smuka myusu kēnests bojara eistuo meita. Puika pajēmja tuos atslāgas, atslēdzja vysus kambarus un iztaidja tūs ļauds, kuri jau beja sagatavuoti apēšonai lelajam cylvākam. Bojara meitu puika pajēmja sev leidza, taipat pajēmja rogonu un vysu zaitu, bet tū muoju jis aizdadzynuoja. Kad daga juo muoja, puika izkuopja uz pupas kūka un redzēja, kai sadaga tys lelais cylvāku āduojs. Puika ar smukū meitu un rogonu nūguoja uz meitas tāvu, bojaru, kur sataisija lelas kuozas. Pēc kuozu puika ar sovu sīvu un rogonu pa pupas kūku nūsalaidja uz sovu dzimteni, kur gaidīja jū juo muote. Atvedja puika uz sovu dzimteni sovu sīvu un rogonu un suoka jī dzeivuot vysi kūpā. Muote ar rogonu beja cīši vacas un dreiži nūmyra, bet puika ar sovu smukū sīvu tagad dzeivoj labi un baguoti, un kotru reizi pīmin tū gūtiņu, kuru puordevja večam par pupom.