2. A. 466. Teicējs, S. Greizdiņš Viļānu pag. Kultūras balss kr.

Vīnam puikai nūrnyra tāvs ar muoti. Puika palyka bez grūziņas maizes. Kaimiņi pasacēja jam, lai jis īt kolpuot vīnam boguotam saimnīkam par gonu. Puisāns paklausēja un aizguoja tur. Saimnīks tyuleņ pījēmia jū. Puika dzeivuoja tur leidz kaldam pīcpadsmytam godam, bet pēčuok saimnīca palyka tik dusmīga, ka vysod lomuojās un dusmuojās uz gona. Bet saimnīks beja lobs un kotru reizi pīrunuoja sīvu nasadusmuot uz nalaimīguo puikas. Sīva tūlaik, vēl vairuok dusmuodamuos, suoka sist puisānu. Tū jei darēja kotru dīnu. Jau saimnīks navarēja vairuok pīrunuot sovas sīvas, bet puika, kad dzyna lūpus uz sāta, kotru reizi drebēja nu baiļem, ka saimnīca otkon īsuoks jū sist. Tai guoja laiks. Vīnu reizi puika, sādādams pi upes, naīraudzēja, kai vīna vuška pazuda. Suoka vysur meklēt, bet nadabuoja un tai aizguoja uz sātu. Saiminīca tyuleņ pazyna, ka vīnas vuškas nav un suoka sist puiku. Atskrēja saimnīks un teicia sīvai: "Pag, sīviņ, nasit iuo, lobuok aizdzen meklēt vušku. Jo vušku dabuos, lai dzeivoj vēl, bet ja na, lai īt kur grib!"

Sīva paklausīja veiru un izdzyna puiku uorā. Puika osorom aizguoja turpat, kur staiguoja lūpi, un meklēja vysur, bet nikur naatroda un aizguoja tuoli mežā meklēt sev laimi. Guoja, guoja un satyka vecenīti. Vecenīte pavaicuoja, kur jis īt un kas jis ir. Puika jai vysu izstuostīja. Vecenīte īdevja jam kukuli maizes un teicja: "Šūdīņ tu puorgul te pat mežā, bet reitā, kad saule izlēks, ej taisni itū ceļu, bet tai, lai saule tev speid vysod uz muguras. Tūlaik tovs spāks byus vys stypruoks un stypruoks. Pēc pīcim godim tu pīīsi pi kolna, kurs byus tik Iels, kai leidz pašim dabasim. Tur tu dabuosi sovu laimi. Pajem ari šū pudelīti pīna, bet dzer tu ēd tik tad, kad jau ļūti tev vajadzēs. Simā maisiņā, pašā dybynā, ir dodza lopa. Juo tovā celā byus jyura vai lela upe, pakļoj dodza lopu un upes vairuok nabyus, bet byus mozs gruovīts, kuru tu varēsi puorlekt. Kad tu puorlēksi, īlīc otkon dodza lopu maisā un ej tuoļuok!"

Tad īdevja vecenīte puikai maisu un pazuda. Puika aizguoja gulēt. Reitā jis laidjās ceļā un tai guoja` ka saule vysod speidēja jam taisni nu muguras. Pēc pīcim godim iis pīguoja leidz upei. Tur jis izjēmja dodza lopu un pakluoja. Upes vairuok nabija, bet tikai mozs strautiņš. Puika puorguoja jū, īlvka maisā dodza lopu un guoja tuoļuok. Guoja jis, guoja - veras: stuov kolns un uz kolna aug lels ūzūls. Puika jau izauga par jaunekli un tik stypru, ka sadūmuoja īt leidz šuo kolna golam. Tai jis sadūmuoja un tikkū gribēja īt, veras: atskrēja vacs vecīts un runuoja: "Gribi maņ pakalpuot, tūlaik īsim īškā kolnā. Por lobu kolpošonu es tev labi samoksuošu, bet jo na, tūlaik tova golva byus nūglobuota zam tuo ūzūla, kurs stuov augstā kolnā!"

Jauneklis beja ar mīru un aizguoja ar vecīti uz juo muoju: Vecīts devja jam jūti vīglu dorbu, spolvas plyukuot, un par tū jam moksuoja ļūti labi. Puikai tys patyka un jis dzeivuoj,a tur labi. Bet beja vīna nalaime, ka jis naredzēja nivīna cylvāka, tikai šis vecīts ar jū dzeivuoja. Kad vecīts gulēja, puikai beja tik skumīgi uz sirds, ka viņam nasagribēja vairuok ni tuos naudas, ni vīgluo dorba. Kaidu reizi jis īsuoka rauduot. Vecīts tyk stypri gulēja, ka nimoz nadzierdēja. Puika nazynuodams kū darīt, suoka lyugt Dīvu. Te atskrēja vuorna un teicja: "Bēdz prūjom dreižuok nu šējīnes, koleidz vacais gul! Te tu varēsi nūsēdēt leidz nuovei, un cylvāku vairuok naredzēsi! Pajem lobuok muojos atslāgu un maisu zalta, iznuoc nu ustobas un aizslēdz durovas, bet pats ej leidz ūzūlam, kurs aug kolnā, tur tu sovu laimi dabuosi!"

Vuorna dreiži pazuda. Puika tyulen nūzoga atslāgu, pajēmja sovu maisiņu, īlyka tur naudas, kuru pats nūpelnīja, iznuocja uora, aizslēdzja durovas un pats laidjās īt kolnā.. Izdzierda vecīts un suoka klīgt tik stipri, ka puika, byudams jau pusceļā, vysu dzierdēja un jam beja tik gryuti īt tuoļuok un gribēja skrīt atpakaļ, bet īguoduoja, kū vuorna jam pasacīja, un guoja tuoļuok. Guoja jis septiņas dīnas, un septiņas naktis, koleidz pīguoja leidz ūzūlam. Tikkū jis pīsakēra pi ūzūla, ūzūls pazuda un juo vītā stuovēja smuka Pils. Nu pils izguoja princese un teicja: "Es tevis sen gaidīju! Labi, ka vecīts nūmyra, tagad tu byusi par kēniņu!"

Jauneklis nu juo vaicoj: "Vai tac vecīts, kurs dzeivuoja kolnā, beja tys pats ūzūls, kurs pazuda?"

"Ja," atbiļdēja princese un pījēmja jaunekli. Jis apsaprecēja ar princesi. Sataisīja jūti boguotas kuozas un tik daudz ols beja, ka vacuo vuorna pīdzāruse staiguoja m naredzēia, kai īkrita dagutā un palyka malna. Nu šuos dīnas vysas vuornas ir malnas, kai daguts. Jauneklis suoka dzeivuot laimīgi un bārnu jīm beja cīši daudz.