1. E. Birznieks no B. Freibergas Dzirciema. Jkr. III, 66 (?9). LP, VII, I, 120t (8).

Bija reiz ļoti dagāts, bet skops saimnieks, Pridis vārdā. Nabadziņiem viņš nekā nedeva. Kad tie pie vi.a atnāca un noskai- tīja savus pātarus, skopais Pridis tism teica: "Ejiet tik vien tālāk. Kad jūs būsit bagāti un es nabags, es pie jums neiešu lūgties."

Kādā vakarā pienāk vecs sirms vīriņš un lūdzas naktsmāju un vakariņas. "Eiiet tik vien, vectēv, projām. Kad jūs būsit baums neiešu lūgties."

gāti un es nabags, es pie j

Vecais vīriņš, ne vārda neteicis, aizgāja.

Otrā rītā skopajam Pridim nolūzt cirvja kāts. Viņš paņem citu cirvi un iet uz mežu raucizīt citu kātu, bet nevar tik lēti derīgu atrast. Tik ilgam viņš rnek1ē, kamēr apmaldās. Viņš noblandās līdz tumšam vakaram pa mežu, bet nevar un nevar no tā tikt ārā. Pašā vakarā viņš satiek veco vīriņu, kas vakar vakarā lūdza no viņa naktsmāju.

"Mīļo vectēv, vai jūs nevarētu parādīt ceļu uz manām mājām'a'` Pridis lūdzās.

Kur tad tu tik tālu iemaldijies? Tagad tik varam tikt caur Aizsaules mežu uz tavām mājām. Nāc man pakaļ!"

Vecais vīriņš iet pa priekšu un skopais Pridis no pakalas. Vipi ienāk jaukā, jaukā birzē: visgarām zali, lapaini kaki, celiņš apaudzis biezu mauriņu, tālāku no celiņa vispāri raibas puķītes. Saulīte spīd tik spož?, tik spoži, bet ēnas nemaz nav. Ciar celiņa abām pusēm aug ābeles, bumbieres, plūmkoki, visi pilni augļiem. Vecais vīriņš, pa priekšu iedams, norauj pa ābolam, bumbierirn un apēd. Skopais Pridis arī izsalcis, visu dienu ne ēdis, ne dzēris, maldījies apkārt pa mežu; viņš arī izstiepj roku pēc ābola, bumbiel'a, plūmes; bet brīnums! - nevar aiztikt. Daži ir tik zemi -viņš vēl sniegsies, bet kā nevar, tā nevar dabūt.

Aiz birzes ir plaša, puķaina plava. Pār visu plavu redz gaŗus galdus, uz tiem raušus, gaļu, alu. Ap galdiem mielojas daudz ļaužu. Dažus no tiem skopais Pridis arī pazīst - tie agrāki nākuši pie viņa nabagos, bet tagad iau miruši. Vecais vīriņš iet gar galdiem un skubina, lai tik visi ēdot vien. Skopais Pridis dzird, ka kāds otram stāsta: "Tas tur ir Skopais Pridis no viņas pasaules - viņš tādēļ nekā n°var dabūt, ka nedeva it nekā nabadziņiem."

15T

Pridim tīri ccļi lokās, kā viņš grib ēst, bet vecais viriņš sāk iet atkal tālāk, Pridim jāiet līdz. Viņam gabaliņu gājušam, nav vairs spēka - tā viņš izsalcis; viņš pakrīt un sāk skaitīt tēvreizi. Vecais vīriņš tik iet tālāk un neliekas ne dzirdot. Pridis '' jau skaita: ,,Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien . .." un ve

cais vīriņš arī ahstājas.

.,Tu taču nekad nesolījies no manis lūgties," vecais vīriņš teic. Pridis raudādams skaita tālāk. Tagad vecais vīriņš panāk atpakaļ, paņem Pridi aiz rokas, paved viņu pāra soļus un ielaiž sētā.

Nu Pridis vairs nav skopais Pridis. Kuŗš nabadziņš nu tik atnāk, tas dabūn savu tiesu.

P i e z ī m e. rluži tādu pašu pasaku nodevis A. Briedis no Vec-Gulbenes skolotāja.I. Rupjā krājuma.n Sekosās pasakas gan stipri atšlsit&127;as viena no otras, bet ir tomēr līdzīg ;s tai zipā. ka tēlo dzivi debesīs. P. Š.