7. A. 750. 475. Teicēja A. Vēvere Silajāņu pag. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja divi bruoļi. Vīns beja boguots, ūtrs - nabogs. Nabogs dzeivuoja tuoli nu boguotuo. Tys nabogs bruoļs nūmyra un palyka jam sīva ar pīcim bērniņim. Atraitne dzeivuoja tuoli nu cytu īdzeivuotuoju.

Boguotais bruols sataisa māslu vešonas tolku un pijem daudz mēzēju un voduotuoju. Tad uz tū boguotū atguoja divi ubadziņi, atsasāda pi ustobas un skaita puotorus. Tī boja: svātais Pīters un Dīvs, bet saiminīks nazynuoja, ka te Pīters un Dīvs, un dūmuoja, ka jī kaidi ubadziņi, tuodēļ nagribēja dūt ni maizes ni kuo cyta.

Struodnīkim jau ēst gribējuos, bet saiminīks nadevja azaida, tamdēļ, ka pi durovom sēdēja ubogi. Tad Dīvs soka Pīteram: "Īsim, Pīter, dreižuok pa ceļu, jo struodnīki nūsastruoduoja un ēst grib! "

Izguoja Pīters ar Dīvu aiz vuortu un Dīvs kai papyutja, tai boguotuo saiminīka sāta vvsa palyka pazeltēta un tad nūguoja Dīvs ar Pīteri pa ceļu. Saiminīks dūmoj: "Kas te taids nūtyka, un tys vys nu nikuo!"

Pīters ar Dīvu kai guoja, tai un nīiguoja taišņi uz tū nabadzīgū atraitni, kura dzeivuoja tuoli nu cytim. Jai nabeja kuo ēst un jei struoduoja cytom sīvītem - sprēdja un jai beja īdūta moza bļūdiņa myltu un kancīts maizes. Atraitne dūmoj: "Izvuorīšu myltu putru un pabaruošu bārnus."

Bet taišņi tymā laikā īguoja divi vecīši.

"Nu, labi," soka atraitne, "jyus pagaidīt, es izvuorēšu putru un īdūšu ēst."

Atraitne izvuorēja myltu putru, īlēja sovim bārnim, īdevja pa kymūsiņam maizes, bet palīku putras un maizes atdevja tīm divējim vecīšim. Tī vecīši paēdja un palīku maizes pajēmja Dīvs leidza. Tai Dīvs ar Pīteri nūguoja tuoļuok. Tai atraitnei beja vīna gūtiņa. Nicik tuoļi Dīvs napaguoja, izskrēja divi vylki prīškā un soka tai Dīvam: "Dīvs žēlīgs, īdūd mums kuo ēst."

Dīvs soka: "Ejīt un ēdīt tur līknē ir sorkona gūvs!"

Vylki nūskrīn uz tū gūvi, bet Pīters soka Dīvam: "Dīvs, kam tu šituos atraitnes napažāloj, jei myusim ēst devja un tū palīku maizes pajēmi leidza, bet jai tikai vīna gūtiņa un tū pašu vylki apēss!"

Bet Dīvs naatbildēja nikuo un Pīters tymā laikā pasacīja, lai gūvs puorsamej cytā spolvā. Vylki nūskrīn un veras, ka tī raiba gūvs, bet Dīvs lyka ēst sorkonu. Tad vylki vēl skrīn Dīvam prīškā un soka: "Dīvs žēlīgs, dūd mums kū ēst!"

Dīvs soka: "Es tak jums teiču, kad tur ir gūvs un ēdīt tū!" Bet vylki soka: "Tur nabeja sorkona gūvs, tikai raiba !" Dīvs soka: "Ejīt un ēdīt tū raibū gūvi!"

Nūskrīn vylki un veras, ka te nava raibas gūvs, bet tikai malna. Tad vēļ vylki skrīn Dīvam prīškā un soka: "Dīvs žēlīgs, dūd mums kū ēst!"

Divs soka: "Es tak sacīju jums kū ēst!"

Bet vylki soka: "Ja, Dīvs, tu sacīji ēst raibu gūvi, bet tur raibas nabeja, tikai malna!"

Tad Divs soka vylkim: "Ejīt un kaidu atrassīt, taidu ēdīt!"

Vylki nūskrēja un stuojuos pi tuos gūvs. Dīvs ar Pīteri nūīt leidz sovai vītai. Vokorā atraitne nūīt pēc gūvs un veras, ka juo gūtiņu vylki saplāsuši. Sīvīte suoka rauduot, bet kū lai padora? Vīna gūtiņa beja un tū pašu vylki saplēsja. Tai ātraitnei nikuo nabeja kū ēst ni pašai, ni bārnim. Atraitnes muosa dzeivuoja boguoti; beja izguojuse pi atraitnes dīvera, pi boguotuo bruoļa.

Atguojuši uz sātu, Dīvs soka Pīteram: "Ej un apsaver myusu sātu, vai vyss ir kuortībā. Mes tak ilgi nabejom sātā!"

Pīters nūguoja apsavārtu Dīva sātas. Staiguoja, staiguoja svātais Pīters, īguoja vīnā kambarī un veras, ka tur uz golda guļ namierstama cyuška un vysa greida vīnūs nažūs un odotuos. Pīters nūsabeida un dreižuok nūguoja uz Dīvu. Dīvs gon zynuoja, kū svātais Pīters redzēja, un vaicoj Dīvs Pīteram: "Kur tu tik dreiži atguoji, varbyut, kas na pa pruotam?"

"Ja, Dīvs," soka Pīters, "es gribēju vīnā kambarī īīt apsavārtu, bet nūsabeidu, kai tik īsavēru, pataisījis durovas, ka tur uz golda guļ namierstama cyuška!"

Dīvs tūreiz soka Pīteram: "Tu, Pīter, zyni tū boguotū saiminīku, kur mes bejam un kurs nagribēja struodnīkim dūt ēst? Šis boguotais kad atīs uz šeni dzeivuot, tad es nabyušu juo saiminīks, bet byus šitej namierstamuo cyuška par juo saiminīku! tu tad, - vēļ tu vysu kambaru naapsavēri, ej un apsaver vysus kambarus!" Tad Pīters nūguoja, suoka staiguot pa kambarim, attaisīja vīnu kambari un veras, ka brīsmīgi lels skaistums. Pīters īguoja un aikom apsavēŗa, puorguoja lels laiks. Tad atguoja Pīters pi Dīva. Dīvs vaicoj: "Kur tu tik ilgi beji?"

Pīters Dīvam atbildēja: "Es īguoju vīnā cīši smukā kambari un cikom vysu izzavēru, puorguoja lels laiks."

Dīvs tod soka Pīteram: ,,Šite dzeivuos tei bēdīguo atraitne ar sovim pīcim bārnim un tur vē; varbyut īlaišu juos veiru vīnā vītā dzeivuot."

Pīters ar Divu dzeivuoja tuoļuok pa vacam, bet atraitne dzeivuoja ļūti bēdīga un vīnu reizi, kad nabeia kuo ēst, atraitne pasyutīja sovu vacuokū meitu uz sovu boguotū muosu, lai īdūd kaidu kancīti maizes. Meitiņa atguoja un pa muotes pīsacīšonai. paprasīja maizes un šej boguotuo saiminīca atsacīja: "Valns jyusris vysus puorbaruos!"

Un tai naīdevja maizes. Tei meitiņa nūguoja uz sātu bez maizes un maizes nikur navar dabuot. Tad tei atraitne atsagulās gultā. vysi bārni apleik apsačēŗa un nūsluopa, un mīrīgi guļ. Vīnu reizi boguotais, staiguodams pa teirumu, dūmoj : "Aizīšu pasavārtu bēdīguos atraitnes."

Īīt un veras, ka gu gultā, daīt kluot un veras, ka nadzeiva bodā nūsluopuse ar vysim bārnim. Boguotais nūīt uz sātu un soka sovai sīvai: "Tevi prasīja muosa, lai tu aizej pi juos parunuotu."

Boguotuo sīva šū tū padarīja un aizīt uz muosu pasavārtu. Īīt un veras, ka guļ muosa nadzeiva, daīt apsačer ap muosu, bet kai apsačēŗa ap nadzeivū muosu, tai navar atplēst rūku nu myrūņa un stuov. Veirs gaida, gaida sīvas, bet navar sagaidīt un dūmoj: "Īšu pasavārtu, kū jei tur dora."

Iīt un soka: "Kuo tu te stuovi? Tagad jau por vālu žāluot, ka tu nagribēji īdūt maizes, kad jei prasīja, bet tagad pīteik stuovēt, vajadzīgs kū darīt, nagulēs šite vysi gultā!"

Bet sīva narunoj nikuo un stuov. Tad veirs pīguoja kluot. pajēmja sīvai aiz placu un gryuž sacīdams: "Ej dreižuok uz sātu!"

Bet redz, ka navar atgryust nūst, kai dakolta stuov. Tad veirs pajem atvad doktori un soka : "Kai varātu atjemt sīvu nu myrūņa?"

Doktors atbildēia: "Cytaižuok naatjemsi nikai, vajadzīgs rūkas grīzt nūst!"

Suoka grīzt, bet navarēja atgrīzt, rūkas kai dzelža beja un tai nikuo napadarīja. Paglobuoja obadivi muosas vīnu dzeivu, ūtru nadzeivu. Palyka boguotais veirs atraits un dzeivuoja vīns pats.