1. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP. V. 73 (9. 33)

Kādam vīram gulēja sieva ļoti slima. Vīrs brīnum bēdājies, bet sieva mierinājusi: "Neraudi vis! citādi bērni noskatīsies un raudās līdz."

Kā lai neraudu ? Tu taisies mirt un man tevis tik žēl, ko viens pats iesākšu?"

"Mīli savus bērnus un nepreci citu sievu, tad, kauču būšu mirusi, tomēr kopā būsim."

"Ne, ne - neprecēšu, neprecēšu citu sievu!" vīrs apņēmies. Otrā, trešā dienā sieva nomirusi. Vīrs gauži bēdājies un to vien daudzinājis, ka citu sievu neprecēšot, lai kas. Tā palicis.

Te pāris gadu vēlāk radi sākuši vīru gumdīt: "Klausies, kas tā par dzīvi? Tev jāprecās!"

"Ne, ne!" viņš nelaiķei esot nosolījies, ka neprecēšot otru sievu, un tad lai kas, vārdu nepārkāpšot. Bet kas ir? Radi tikmēr un tikmēr nelikušies mierā, kamēr apgājuši skaistu meitu un ierunājuši to precēt. Labi. Pienāk kāzu diena, sāk kāzas dzert - nekas. Kāzu naktī jauno pāri apguldina klēti, kāzinieki sagulst istabā, viss labi. Bet pirmā nomigā klēts durvis veŗas vaļā, neredzamas rokas izrauj jauno pāri no gultas un aiznes pa gaisu vien projām. No rīta. kāzinieki pieceļas, ies laulātos ar mūziku modināt, bet paskatās : klēts durvis vaļā, laulātie pazuduši. Nu brīnās, nu gudro, kur varējuši palikt. Cits saka aizbēguši; cits noslīkuši, cits saņem rokas un nezin nekā pateikt. Gan izmeklējās, gan iztekājās pa mežiem, pa krūmiem - ne un ne. Beidzot kāzinieki nodomājušies izšķiŗas; bet bērni (pirmās sievas bērni) vēl ŗaudādami meklē un meklē tēvu pa krūmiem, pa malu malām. Tā meklējot. nabadziņiem uzbrukusi nakts. Nekā darīt, apsēdušies turpat pie ozola un raudājuši tikmēr, kamēr iemiguši. Gaismiņā bērni pamodušies; bet tos brīnumus: nezinājuši vairs, kur atronas, kur ne - pavisam sveša vieta. Sākuši atkal raudāt. Te par laimi piestājies vecs vīriņš, prasīdams: "Ko raudat?"

"Ja, kā tad neraudāsim? Māte mira, tēvs pazuda, meklējam, meklējam, nevaram atrast."

"Neraudiet vis! Ja jūs aizvedīšu pie mātes un pie tēva, nākait tikai pakaļ!"

Vecais vīrs nu aizvedis bērnus pie spoža glāžu kalna un teicis tā: "Še jums šī baltā nūja, kāpjiet ar šo nūju glāžu kalnā; bez tās nūjas neuzkāpsit, jo šis kalns ir tas izdaudzinātais pasaules kalns, un tur savus vecākus atradīsit."

To teicis, vecais vīrs pazudis un bērni turēdamies kāpuši kalnā. Kāpuši, kāpuši - beidzot uzkāpuši pie lieliem vārtiem, tie bijuši aizslēgti. Sākuši ar balto nūju klaudzināt, un re, tūlin vārti atvērušies un mazs krūpītis vaicājis: ko gribot?

Tā un tā - "vecais vīrs iedeva mums balto nūju un vadīja teiten pie vecākiem."

Līdz ko krūpītis balto nūju ieraudzījis, tūlin paņēmis bērnus pie rokas un aizvedis pa gaŗo ielu tālu tālu. Beidzot teicis: "Nu paši atradīsit ceļu. Eitat vēl tādu gabaliņu pa šo ielu, tad ieraudzīsit māju, tanī mājā atradīsit vecākus."

Labi gājuši, gājuši - ieraudzījuši māju, iegājuši mājā : nāk mirusī māte ar tēvu un pamāti pretim. Nu bijuši priecīgi bez gala, ka atraduši vienreiz. Un tā nu paciemojušies tur labu laiku. Beidzot vecais vīrs atnācis mājā un teicis: "Bērni, nu ir diezgan, nākait man līdz!"

Un līdz to izteicis, bērni atkal atradušies zemes virsū agrākā mājā. Bet no tā laika bērni brīnum laimīgi dzīvojuši.