3. V. Zacharska no 75g. veca K. Vilčuka Varakļānos. V, Podis krājumā.

Vacūs laikūs vīnu reizi guoja pa ceļu vīna naboga buorineitja.. Uz ceļa jei īraudzēja lelu pili, kurirnā jei sadūmuoja aizīt un paprasīt gabaleņu maizys, tai kai jei beja jau naāduse kaidas div dīnys. Tikkū buorineitja daguoja pi tuos leluos un skaistuos pils vuortu, tī jei dzierdēja bolsu: "Ej nu šanys prūjom, tī nikas brīvys maizys nadūd."

Lai buorineiija lyudzja tuo gabaleņa maizys cik lyugdama, bet nikas jai nadevja, un jei ar osorom nūguoja tuoļuok. Tai cik jei naguoja, bet golu golā jau pi juos natyka spāka vairuok īt, boda nūmūceita buorineitja apsēdja uz zuoleitys pi ceļa molys, un suoka rauduodama lyugt Dīvu, kab jis dreižuok atsyuteitu jai nuovi.

Na par garu laiku pazacēļa lels vējs un pārkyuns, un - nu kurenis pazajēmja - sīvītja ar boltom drēbem aiz placu, daguoja pi buorineitys un suoka runuot: "Kū tu, meitiņ, raudi?"

Meitiņa buorineitja jū suoka prasēt, kab jei jū nūnastu pi nūmyrušuos muotis. Itei sīvīte boltūs drābūs beja patja Nuovja, kura, napasceidama vairuok ne vīna vuorda, pajēmja buoreneiti un nūnesja pa gaisu. Cik tī jei nesja un golu golā atnezja uz skaistu dzelža pili. Tymā pilī meitiņa īraudzēja vysaidus duorgus ēdīņus un taipat tī beja daudz mozu bārnu. Itei buoreneitja īguoja cytā kambarī, tī jei izdzierdēja bolsu: "Nuovja, kuopēc tu atnezi uz šanīni munu bārnu? Es gribēju, kab muns bārns dzeivuotu uz zemis, a na te."

Nuovja jai atbildēja: "Es atradu itū meitini uz ceļa, kura mūcējuos bodā, nikuo najāduse. Vējs un pārkyuns jū kustynuoja, bet jei saucja mani un es jū pajēmu un atnežu pi tevis. Pajem tu jū un baroj, kai cytis muotis audzynoj sovus bārnus!"

Muotja pajēmja sovu meitini pi sevis. Tai jī suoka dzeivuot abadivējs tymā dzelža pilī zam zemis, ar vysim nūmyrušim.